Vien svēta cerība un latvieša spītība 11
Kurzeme Vācijas un PSRS kara plānos
Ziemassvētku kaujas Kurzemē bija cīņas, kādas sava sīvuma, izšautās munīcijas daudzuma, uzbrukumā raidīto sarkanarmiešu un abās pusēs kritušo karavīru skaita ziņā Latvijas zeme pārdzīvoja pirmoreiz. Izcilu varonību frontes smagumpunktā pie Lestenes izrādīja latviešu leģiona 19. divīzija, kas līdzās 30 vācu divīzijām un citām mazākām vienībām piedalījās Kurzemes aizstāvēšanā.
PSRS sarkanajai armijai izdevās ieņemt dažus desmitus kvadrātkilometru lielu teritoriju, tomēr tā nesasniedza savu galveno uzbrukuma mērķi – frontes pārraušanu un Kurzemes sašķelšanu daļās, izlaužoties līdz jūrai. Kaut gan šīs cīņas beidzās ar Vācijas armiju grupas “Ziemeļi” (“Nord”) uzvaru, arī vācu karaspēka vienības cieta lielus zaudējumus. 1944. gada Ziemassvētku kauju laukos palika 1500 latviešu leģionāru, kuri, cīnoties uz savas zemes un par savu dzimteni, darīja visu, lai apturētu pretinieku un novērstu PSRS pēdējās vēl neiekarotās Latvijas teritorijas nonākšanu atkārtotas padomju okupācijas varā.
Kurzemes fronte izveidojās 1944. gada rudenī, kad sarkanā armija 10. oktobrī izlauzās līdz Klaipēdai, bet 13. oktobrī sasniedza Rīgu, pārtraucot vācu karaspēka sakarus ar Vāciju. Armiju grupā “Ziemeļi” (no 1945. gada 15. janvāra – “Kurzeme”/”Kurland) ietilpa 16. un 18. armija ar 32 divīzijām un 500 000 (vēlāk – 300 000) karavīriem, bet padomju puses rīcībā bija 1. un 2. Baltijas frontes karaspēks, kas raidīja cīņās līdz 80 – 100 divīzijām ar vairāk nekā 450 000 karavīriem. Josifa Staļina un sarkanās armijas virspavēlniecības kara mērķi 1944. gada rudenī paredzēja “Padomju Savienības teritorijas iztīrīšanu no iebrucējiem, t. sk. ienaidnieka Baltijas karspēka nogriešanu no Austrumprūsijas, tā sašķelšanu ar sekojošu iznīcināšanu”. Vācijas armijas augstākā virspavēlniecība un armiju grupas “Ziemeļi” vadība ieņēma operatīvi taktisku nostāju un nepārtraukti pieprasīja atvilkt karaspēka no Kurzemes un iesaistīt tiešā Vācijas teritorijas aizstāvēšanā, bet pats Ādolfs Hitlers sekoja stratēģiskiem apsvērumiem un vadījās pēc principa “ofensīva vai bojāeja”. Lielvācijas vadonis cerēja gūt panākumus Ardēnu ofensīvā Rietumu frontē 1944. gada decembrī un vēlējās Kurzemi izmantot kā militāru placdarmu jaunam uzbrukumam pret PSRS. Arī SS reihsfīrera Heinriha Himlera nākotnes plānos Kurzemei bija īpaša nozīme gadījumā, ja izdotos panākt separātu mieru starp Vāciju un Rietumu sabiedrotajiem.
1944. gada oktobrī Kurzemes fronte stiepās līnijā: Jūrmalciems–Bārta–Zvārde–Maisukrogs–Viksele–Klapkalnciems. Sākotnēji padomju 1. un 2. Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Galvenie uzbrukumu virzieni 1. Baltijas frontei bija Liepāja, bet 2. Baltijas frontei – Saldus. Šīs operācijas cieta pilnīgu neveiksmi, tāpēc sarkanās armijas virspavēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspēka vienību un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas, lai nepieļautu pretinieka spēku evakuāciju uz Vāciju. 1945. gada sākumā, neskatoties uz sarkanās armijas aktīvo darbību, Vācija no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit (t. sk. divas tanku) divīzijas. 16. februārī padomju 2. Baltijas fronte atsāka aktīvas uzbrukuma operācijas. Nepārtraukta karadarbība notika līdz pat 1945. gada aprīļa sākumam, kad fronte nostabilizējās līnijā Jūrmalciems–Priekule–Pampāļi–Saldus–Grenči–Radziņciems–Klapkalnciems. Abas karojošās puses turpināja gatavoties nākamajām kaujām, tomēr pēc nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās. Kurzemes sešu lielkauju laikā krita ap 30 000 – 40 000 vācu un vairāk nekā 90 000 padomju karavīru.
