Pēc blusu nīdēšanas neņem kaķi rokās! Biežākās vielas, kas kaitē pat vairākām paaudzēm 0
Mēdz teikt – kas tad šodien nav kaitīgs! Pat gaiss, ko elpojam, un ūdens, ko dzeram. Tomēr no ķīmiskajām traucētājvielām, kuras graujoši var ietekmēt ne vien mūsu paaudzi, bet arī nākamo un pat aiznākamo, var mēģināt izvairīties. Tas izdodas, ja zinām, kur slēpjas neredzamais ienaidnieks.
Hormoni, ko saražo dziedzeri cilvēka organismā, dod pavēles citiem orgāniem kaut ko darīt vai nedarīt. Kaut gan varētu iedomāties, ka līdz ar to viss ķermenis ir hormonu pārplūdināts, patiesībā tie rodas pavisam nelielā daudzumā, un pietiek ar mazumiņu šo vielu, lai attiecīgais orgāns uztvertu pavēli, paskaidro biedrības Ekodizaina kompetences centrs eksperte, vides inženierzinātņu doktore Jana Simanovska. Ķīmiskās vielas, kas ietekmē hormonālo jeb endokrīno sistēmu, dēvē par hormonālo sistēmu ārdošajām jeb traucētājvielām. To iedarbība var būt divējāda: vienas atgādina īstos hormonus, tāpēc orgānam šķiet, ka tas ir saņēmis pavēli, kaut gan patiesībā tā bijusi svešās vielas dota viltus komanda. To var salīdzināt ar situāciju, kad šoferis samazina braukšanas ātrumu, jo dzeltenu stabu ceļmalā notur par ceļu policistu. Otra veida traucētājvielas vai nu pastiprina, vai pavājina īsto hormonu darbību. Iznākums var būt organisma funkciju dažādi traucējumi – bērnu augšanā, dzimumattīstībā, psihiskajā attīstībā, šūnu augšanā (var rasties ļaundabīgi audzēji), var veidoties liekais svars, diabēts vai sākties cita veida problēmas.
Grūti pierādāms ļaunums
Jana Simanovska uzsver – bērna organisms ir sevišķi jutīgs pret dažādu veidu ārējo ietekmi, tāpēc uz augšanu un attīstību traucētājvielas iedarbojas īpaši spēcīgi. No otras puses, tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir ļoti grūti pierādīt, ka tieši ķīmiskās vielas ir kaitējušas hormonālajai sistēmai. “Piemēram, pašlaik daudz runā par to, ka jauniem vīriešiem ļoti pasliktinājusies spermas kvalitāte. Tomēr šos pētījumus aktīvi apstrīd. Viens no pretargumentiem – vērtēšanas sistēmas tagad un pirms kāda laika ir atšķirīgas. Vēl viens – kā jūs varat pierādīt, kuri faktori likuši spermas kvalitātei kristies? Kā var noskaidrot, kas ar jaunajiem vīriešiem viņu dzīves laikā noticis, kādi vides faktori viņus ietekmējuši? Turklāt dzimumorgāni veidojas, auglim vēl esot mātes miesās. Pirmās hormonālās pavēles tātad tiek sūtītas vēl pirms bērna piedzimšanas. Oponenti saka – jums nav pierādījumu!” stāsta eksperte. “Mēs arī nekad to nevarēsim simtprocentīgi pierādīt, jo, pirmkārt, hormonu analīzes ir ļoti dārgas, turklāt jānosaka ķīmiskās vielas organismā, un tās mēdz būt arī sarežģītas organiskās vielas. Ir vajadzīgi lieli līdzekļi, lai izpētītu pietiekami daudz cilvēku, lai simtprocentīgi pierādītu saistību.
Zinātnieki, kuri mēģina to darīt, sastopas ar milzīgu kritiku, pētīšanas metodes ir ierobežotas. Parasti klīniskos testus veic ar cilvēkiem, kuri vēlas izārstēties. Stimuls piedalīties un eksperimentēt ar sevi ir cerība, ka jaunais preparāts vai metode varbūt palīdzēs labāk. Bet kāda gan varētu būt cilvēka vēlme piedalīties pētījumā, ja viņam pateiktu – mēs jums iebarosim ķīmiskās vielas, kas kaitēs jūsu organismam! Ētiski divkārt neiespējami, ja gribam pētīt grūtnieces, riskējot ar topošā bērna veselību, kuram pat nevaram pajautāt viedokli.” Nevar arī aizbildināties, ka var taču veikt pētījumus ar dzīvniekiem, jo nav garantijas, ka tie kādu vielu ietekmē reaģēs tāpat, jo īpaši, ja runa ir par psihiskās attīstības traucējumiem. “Vai iespējams pētīt, vai cūkām veidojas autisms vai uzmanības deficīts?” retoriski vaicā speciāliste. “Līdzīgi ir, pētot audu kultūras laboratorijā, – mēs nevaram psihiskus procesus modelēt mēģenē!” Tāpēc kaitīgu ķīmisko vielu izpētē izmanto netiešos pētījumus: zinātnieki novēro kādu cilvēku grupu saistībā ar kādām noteiktām pazīmēm, piemēram, dzīvesvietu vai profesiju, izvirzot pieņēmumu, ka konkrētajā vidē šie cilvēki bijuši saskarē ar noteiktām ķīmiskām vielām, kas varētu būt hormonālās sistēmas traucētājas. Šāds pētījums veikts, piemēram, saistībā ar autismu: ASV zinātnieki konstatēja, ka sievietēm, kuras dzīvojušas apgabalos, kur laukkopībā izmanto pesticīdus, biežāk dzima bērni ar autismu. Vienlaikus jāatzīst, ka paša autisma veidošanās mehānisms ir ļoti mazizpētīts, šos traucējumus arī grūti pazīt un konstatēt, līdz ar to ir grūti to tieši sasaistīt ar hormoniem vai endokrīnās sistēmas traucējumiem.
Paaudzēs mērāms kaitējums
Regulāri notiek skandāli par ķīmisko vielu ietekmi uz cilvēka organismu, un tajos vienā pusē ir industrija, otrā – dabas aizstāvji. “Turklāt abas puses pastāvīgi apvaino viena otru pērkamībā un nezinātniskumā,” piebilst Jana Simanovska. Ķīmiskās vielas, kas negatīvi ietekmē endokrīno sistēmu, nav nekāds ļauno spēku slepenais ierocis, kas tīši radīts, lai kaitētu cilvēcei. Tās izgudrotas ar konkrētu, saimnieciski izdevīgu nolūku, piemēram, apkarot nezāles vai ražu bojājošus kukaiņus. “Ja mēs vēlamies šīs vielas aizliegt, skaidrs, ka kāds kļūst neapmierināts, jo samazināsies peļņa. Tāpēc pret to tik skaļi protestē un pētījumi šajā jomā zinātniekiem ir milzīgs izaicinājums.”
Uzskatāms piemērs ir insekticīds DDT, ko plaši izmantoja, jo tas bija ļoti efektīvs un ar zemu akūto toksiskumu. “Var teikt – tas neizskatījās pēc klasiskas indes. Cilvēks varētu nedaudz iedzert, un nekas nenotiktu. Kas var būt labāks par šo – mums nekas, bet kukaiņi mirst,” paskaidro speciāliste. Tomēr to aizliedza jau pagājušā gadsimta 70. gados, jo izrādījās, ka DDT nenoārdās, bet uzkrājas barības ķēdē: lielā koncentrācijā – zivīs, vēl lielākā – jūras ērgļos, kuri zivis ķer un ēd. DDT ietekmē putnu olas kļuva trauslas, ērgļi tās nevarēja izperēt un sāka izmirt. Atklājums nenotika vienā dienā. Pagāja pārdesmit gadu, kamēr saprata, ka putnu izmiršanai ir saistība ar DDT.
Vēl kāds pētījums saistībā ar DDT tika veikts, analizējot šīs vielas koncentrāciju asinīs sievietēm, kurām pirms 50 gadiem bija dzimušas meitas, un noskaidrojot, kāda ir krūts vēža izplatība jau pieaugušo meitu vidū. Tādējādi tika atklāta māšu asinīs esošā insekticīda saistība ar krūts vēzi meitām.
Abi šie piemēri parāda, cik ilgs, pat paaudzēs mērāms laiks nepieciešams, lai zinātniski pamatotu aizdomas par kādas vielas varbūtēju ļaunu ietekmi uz cilvēka organismu. Kamēr striktu pierādījumu nav, dažādu ķīmisko vielu izmantošana turpinās. Tā tas ir, piemēram, ar citiem pesticīdiem, kas nonāk pārtikā un var būt kaitīgi pat nelielās devās. “Jautājums ir par to, kāda līmeņa pierādījumi ir nepieciešami, lai kaut kādu ķīmiju aizliegtu. Tieši par to pašlaik Eiropas Savienībā notiek lielas diskusijas, jo rūpniecības lobijs cenšas panākt, lai aizliegumu varētu noteikt vienīgi tad, ja ir pierādīts – vielas kaitē cilvēkam. Bet tas nozīmētu, ka kaitējums jau ir noticis!”
Pirmajā vietā – pesticīdi
Pēc aptuvenām aplēsēm, Eiropas iedzīvotāju endokrīnajai sistēmai vislielāko kaitējumu nodara pesticīdi (lielākoties tiem, kuri dzīvo apstrādāto lauku tuvumā, kā arī tiem, kuri ar šīm vielām nonāk saskarē darba dēļ, mazākā mērā – lauksaimniecības galaproduktu patērētājiem). Kaitē arī ftalāti un bisfenols A plastmasā, liesmu slāpētāji un citas vielas. Ķīmijas nodarītais kaitējums izmērāms arī kā veselības aprūpes sistēmas tēriņi, ārstējot ķīmisko vielu izraisītās slimības. Šajā ziņā visdārgāk izmaksā neiropsiholoģiskās saslimšanas, tostarp uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms (apmēram 132 miljardi eiro gadā), aptaukošanās un diabēts (15 miljardi), priekšlaicīga mirstība (6 miljardi) un reproduktīvās veselības problēmas vīriešiem (4 miljardi).
“Traucētājvielas ir mums visapkārt,” saka Jana Simanovska. “Kaut vai šajā telpā – tapetēs, iekarinātajos griestos, paklājā, mēbelēs. Kad uzzinām par kādas vielas kaitīgumu, tā jau atrodas ļoti daudz kur. Tāpēc taču neliksim cilvēkiem iznest no mājām visas mēbeles.” Ir viedoklis, ka pie indēm pierod, ja tās uzņem diendienā un nelielās devās, bet speciāliste tam īsti nepiekrīt. “Ir zināms, ka alkohols lielās devās ir kaitīgs. Bērni to nedrīkst lietot vispār, pieaugušie – noteiktā daudzumā un ņemot vērā svaru, vecumu, dzimumu un citus parametrus. Tātad mēs zinām, ka ir vielas, kas noteiktās devās ir kaitīgas. Kāpēc tad domājam, ka pie piesārņotājiem var pierast?”
Indīgais kaķis un kases čeks
Skaidrs, ka no visa kaitīgā izvairīties ir teju neiespējami, taču vismaz daļēji to var panākt. Īpaši jāuzmanās tiem, kuru darbs ir saistīts ar pesticīdiem. Šajā ziņā aizsargājošas ir darba likumdošanas normas, bet likumi vai noteikumi, kas no pesticīdu ietekmes pasargā lauku iedzīvotājus, ir vāji. Pat ja kaitējums ir acīm redzams, teiksim, kādam gājušas bojā bites, iespējas aizstāvēt savas tiesības ir mazas.
Vēl kāds ieteikums – pēc iespējas mazāk lietot jebkādas indes sadzīvē: iztikt bez raundapa, nīdējot nezāles (tiesa, nav zināms, vai tas kaitē arī endokrīnajai sistēmai), nelietot fipronilu saturošus līdzekļus cīņā ar zemesvēžiem (nesen putnu vērotāji pamanīja, ka ar fipronilu saindētie zemesvēži izlīda no aliņām, kļuva par vieglu laupījumu putniem, kuri arī saindējās un nomira).
Fipronilu izmanto arī mājas mīluļu pretblusu siksniņās un līdzekļos, ko iepilina dzīvnieka skaustā. “Fipronils nonāk dzīvnieka asinsritē. Kad blusas sūc šāda kaķa vai suņa asinis, tās saindējas un iet bojā. Būtībā mēs padarām savu mājdzīvnieku indīgu!” brīdina Jana Simanovska. “Fipronils ietekmē endokrīno sistēmu. Ņemot rokās un paijājot kaķīti vai sunīti, arī dzīvnieka saimnieku un viņu bērnu organismā nonāk šī viela. Par šādiem riskiem cilvēki netiek brīdināti! Ja es nebūtu ķīmiķe un nepētītu šos jautājumus, arī es par to neko nezinātu.” Vēl jāpadomā, vai risks kaitēt savai veselībai ir attaisnojams, ar indēm nīdējot prusakus, blaktis, utis vai žurkas. “Ir situācijas, kad alternatīvu nav, bet nereti tādas ir. Jāsaprot arī, vai mūsu prasības pēc tīrības un sterilitātes reizēm nav pārāk sakāpinātas.”
Sakarā ar pēdējā laikā notikušajām diskusijām un iniciatīvu par bisfenola A aizliegumu biežāk dzirdēts par šīs vielas nodarīto kaitējumu veselībai – to vaino gan audzēju attīstībā, gan liekā svara problēmās, gan psihiskajos traucējumos. Zināms, ka šī traucētājviela tiek izmantota pārtikas iepakojuma ražošanā, proti, ar to tiek noklāta dzērienu skārdeņu un cita veida konservu kārbu iekšpuse. “Es ieteiktu izvairīties no jebkāda veida konserviem metāla kārbās,” saka speciāliste. Bisfenols A atrodams arī tā dēvētajos termočekos, ko pircējiem izsniedz pie kases, tāpēc kasierēm ieteicams valkāt cimdus. Arī ikvienam no mums vajadzētu vairīties šos čekus turēt pirkstos.
Viens no padomiem, lai samazinātu ftalātu ietekmi, – mājoklī regulāri veikt mitro uzkopšanu. “Zināms, ka mazi bērni ļoti daudz ko bāž mutē, tādējādi lielu daļu inžu uzņemot ar putekļiem,” paskaidro Jana Simanovska. “Pieaugušie savukārt ftalātus vairāk uzņem ar ēdienu.”
