Vieglo smieklu tamborētājs Voldemārs Šoriņš 0
“Vienmēr paticis smīdināt,” saka Voldemārs Šoriņš, Nacionālā teātra aktieris un nu jau pieredzējis vasaras muzikālo komēdiju autors un režisors. Drīzumā pirmizrādi piedzīvos viņa astotā vasaras izrāde “Teic, kur zeme skaistākā…” – pasaka par mums pašiem. Protams, ar laimīgām beigām.
Nu jau septiņus gadus jautru dziesmu spēļu mīļotājus priecē “Muzikālā teātra 7” vieglā žanra vasaras komēdijas, piedaloties populāriem skatuves māksliniekiem. Voldemārs Šoriņš, iesākumā režisora Valda Pavlovska aicināts, vēlāk “Producentu apvienības 7” vadītāja Aigara Dinsberga mudināts, nu kļuvis par šo izrāžu pastāvīgo vērtību un rokraksta veidotāju. Pašsaprotams šķiet jautājums – kas liek Nacionālā teātra aktierim “katru gad’ no jauna” decembrī sēsties pie kārtējā datora manuskripta, bet pēc spraigas darba sezonas beigām teātrī kļūt par Latvijas estrāžu publikas smīdinātājkomandas kapteini.
“Neslēpšu, tajā visā ir arī kaut kāds materiālais stimuls, jo aktieriem iespējas nopelnīt, gadiem ejot, kļūst arvien mazākas,” tā Šoriņš. “Kādreizējo kolhozu laiku korporatīvo pasākumu piedāvājumi sarukuši, aktieri mēģina sadzīvot ar šo situāciju. Varu būt tikai pateicīgs, ka paaudzei, kuru pārstāvu, ir darbs teātrī. Tiešām nevaru sūdzēties, agrāk pat bija vairāk brīva laika kaut ko darīt ārpus teātra. Tagad man laimējies iekļūt tajos gabalos, kas ir arī skatītāju pieprasīti – gan “Latgola.lv”, gan “Tikai tā”. Arī nākamā sezona izskatās visai pieblīvēta – Valdis Lūriņš taisīs Ēriha Kestnera komēdiju “Trīs vīri kūrortā”, Edmunds Freibergs gatavo “Liliomu”, pieņemu, ka piedalīšos arī “Teātra žurkā”, Ziemassvētku koncertos un tad jau “Skroderdienas”…”
“Izskatās, pašlaik vairāk vai mazāk visi ir apmierināti ar manu vasaras darbu un piedāvājumi tiek pagarināti,” smaida aktieris. Viņš atzīst – katru gadu pēc izrādēm esot mirklis, kad vairs neesot nedz enerģijas, nedz iedvesmas jauniem darbiem, sak, gribētos ko citu, bet “formāts” prasot savus spēles noteikumus. “Varbūt lielajiem rakstniekiem, pie darba ķeroties, viss skaidrs jau sākumā, bet manos darbos parasti viss izvēršas citādi, nekā sākumā iecerēts.
Esmu kā Anna Sakse, kam varoņi katrs iet uz savu pusi,” Šoriņš smejas. “Iznāk tāda tamborēšana, turpinu vienu līniju – strupceļš, ķeros klāt no cita gala.”
Iedvesmu jauniem sižetiem aktieris lielākoties gūstot tepat, sadzīvē. Tā pērn izrādes “Grēku kalna dēkaiņi” stāstu nejauši rosinājusi mūziķa Ata Auzāna mamma. “Sanācām kopā sezonas beigās atskatīties uz padarīto. Viņa nejauši izstāstīja par skaistu pilskalnu aiz Līvāniem, kas esot privatizēts. Likās absurdi – privatizēts pilskalns! Šogad bija doma, jāmēģina taisīt kaut ko citādu, izdomāju šo pasaku. Protams, tā nav nekāda abstrakta pasaka, mums ir karalis, ir pils, bet aiz visa tā, protams, kaut kas mums ļoti pazīstams. Tāda atpazīstamu attiecību konstrukcija, tikai tādā pasakainā griezumā. Īsta dziesmu spēle, kur starp pazīstamām latviešu dziesmām pamīl, panīst, paraud.”
Aktieris ir pārliecināts, dramatiskais teātris un izklaidējošās izrādes neesot salīdzināmas lietas. “Vasara ir vasara, brīvdaba ir brīvdaba, tur ar lielām mākslām nav ko, cilvēki nāk atpūsties, un tas viņiem arī jāsniedz,” nosaka Šoriņš. Vai viegli būt smieklīgam? “It kā pats smieklu process patīkams, bet izraisīt to citam – jau māksla vai vismaz māka. Reizēm pat nav patīkami. To var redzēt mūsu mēģinājumos, iznāk arī pamocīties. Šāda komēdija ir cita sevis tērēšanas pakāpe, uz skatuves nevari kaut ko apcerēt, ir sevi jādedzina enerģētiski, mežonīgi jāatdod. Estrāde tevi pakampj, aprij, ja nespēsi strādāt citā aktivitātes līmenī, kļūs garlaicīgi.
Tā ir lielākā problēma aktieriem – vecie vaļi to ir pārkoduši, grūtāk ir ar jauno paaudzi – viņi audzināti tādā istabas teātra estētikā. Bet te bieži vajadzīgs teatrālisms, jā, uzspēle, protams, attaisnota. Humora izjūta, spēja ātri reaģēt, reizēm tādā dramatiskā izrādē nemaz nav vajadzīga.”
Kā sadzīvot ar mūžīgā smīdinātāja, komiķa tēlu – ne viens vien starp viņiem dzīvē izrādās īsts īgņa. V. Šoriņš uzsver – no šī tēla nemūkot. Vēl vairāk, tas viņam patīk. “Lielos un mazos projektus, ko visu savu apzinīgo mūžu esam veidojuši kopā ar Zigurdu Neimani – “Dzīvoklis” (TV seriāls 90. gados), “pūžņi” (izklaides koncerti), mums vienmēr paticis smīdināt, paticis, ka cilvēki smejas. Vienubrīd mums pat bija piekabināta “haltūristu” šiltīte – nicinošs nosaukums tiem, kas kaut ko darīja ārpus teātra. Kad mainījās sociālā iekārta, šie haltūristi, tostarp mēs ar Neimani, bijām gatavi tirgus attiecībām. Atceros, kā pirmoreiz nolēmām pieiet pie sponsora – viņi pārdeva kopētājus. Tas bija kas neredzēts, bijām bikli. To, protams, nevar prasīt no katra aktiera. Paldies Dievam, līdztekus teātrī man, īpaši pēdējā laikā, piedāvā strādāt arī nopietnā, dramatiskā žanrā. Arī tas man patīk, nevar visu laiku tingeltangeļus spēlēt. Man šķiet, jebkuram aktierim vajadzētu izmēģināt gan to, gan to.”
Aktieris piebilst, ka pašmāju lugu rakstnieki neesot visai naski uz komēdiju radīšanu. “No tām visi mūk. Tas skaitās zemāks žanrs – kritiķi par tām nedz runā, nedz analizē. Skaidrs, katrs nevar uzrakstīt labu komēdiju, katrs nevar to iestudēt un katrs nevar to nospēlēt. Žēl, ka šis žanrs ir aizlaists paēnā, bet skatītājam to vajag – cik brīnišķīga ir “Latgola.lv” – it kā vienkāršas, sadzīviskas, saprotamas situācijas. Bet kāda enerģija nāk no cilvēkiem pēc izrādes! Pozitīva aura!”
Izrādē “Sudraba slidas” V. Šoriņam – dakterim – dots ne visai viegls uzdevums: situāciju – mirstošs tēvs, nabadzība – iznest ar vieglumu, un tas patiesi izdodas, un bez smaida to skatīties nav iespējams. “Grūtākais bija noturēties uz slidām,” smej aktieris. “Bet, nopietni runājot, tāpēc man vienmēr paticis strādāt ar Edmundu Freibergu, viņš ir no tiem režisoriem, kas meklē nopietnās lietās gaišumu. Arī mans uzskats ir – jebkurā dramatiskā lietā virsuzdevumam jābūt tur (rāda uz augšu), uz gaišo.”
