“Viegli pieskarties pasaulei vēlos.” Māra Lāpāna dzeja 0
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
MĀRIS LĀPĀNS ir kultūras darbinieks, mūziķis, literāts un producents, kurš savu radošo enerģiju pārvērš dzejā un mūzikā, izkausē teātra mākslā un pasākumu veidošanā.
Viņš ir dzimis 1969. gada 29. jūnijā Balvos. 1987. gadā absolvējis Balvu vidusskolu, 1989. gadā – Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumu, kur ieguvis masu pasākumu organizatora diplomu. No 1990. līdz 1999. gadam strādājis Balvu kultūras namā, no 2000. gada SIA “Diogens Audio” – par pasākumu producentu, bet vēlāk pārdevēju konsultantu mūzikas instrumentu, skaņu un gaismu aparatūras tirdzniecības jomā. No 2009. gada ir Balvu novada Kubulu kultūras nama skaņu un gaismu operators.
Kad jautāju, vai atceras, kad sācis rakstīt dzejoļus, Māris stāsta: “Vidusskolas laikā nerakstīju. Kad sāku mācīties Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā, tad radās pirmie impulsi. Dzīvoju kopmītnēs, apkārt daudz radošu cilvēku – režisori, mūziķi, mākslinieki, tāds kokteilis, kur radošā dzīve dzirkstīja uz visām pusēm.”
Lai arī autors izdevis jau trīs dzejas grāmatas – “Garām sev” (1998), “Es saslimu ar Tevi” (2009) un “Viegli pieskarties pasaulei vēlos” (2020) –, sevi par dzejnieku tomēr nevēlas saukt, jo rakstīšana viņam ir vaļasprieks. Gluži tāpat arī nevēlas uz sevi attiecināt komponista vārdu, lai arī ir mūzikas autors daudzām dziesmām. “Man dzejas rakstīšana ir hobijs.
Arī runājot par komponēšanu – es nekomponēju, bet laiku pa laikam ienāk prātā melodijas un teksti. Labs vārds ir dziesminieks,” saka Māris, kura trešajā grāmatā nodrukāti ne tikai viņa dzejoļi, bet arī dziesmu teksti ar notīm. Dzejas krājuma “Viegli pieskarties pasaulei vēlos” māksliniece ir Elita Teilāne, kura ilustrējusi arī iepriekšējās divas Māra grāmatas.
M. Lāpāns arī pats dzied un spēlē mūzikas instrumentus, kā arī ir darbojies dažādās mūzikas grupās.
– Šis ir jūsu trešais dzejas krājums, ko pats saucat par trešo pēdojumu. Kādēļ šāds apzīmējums?
M. Lāpāns: – Grāmatām parasti ir priekšvārds vai pēcvārds. Tajā brīdī, kad nebija vēl nekādu ideju par to, ko tajā rakstīt, zemapziņa jau sāka urķēt ar irbulīti. Tomēr ideju vēl nebija, un tukšus vārdus jau arī negribas rakstīt. Augustā sēņoju mežā, paskatījos apkārt, un man notika kārtējais klikšķis. Skatos – apkārt sēņu nav, bet viss nopēdots. Un tad sapratu – nezinu, kas tie par cilvēkiem te bijuši, bet viņi ir atstājuši savas pēdas. Un es, šos cilvēkus pat nepazīstot, nojaušu par viņu eksistenci. Tas nozīmē, ka, lai kur mēs ejam, kaut kas aiz mums paliek – neapzināti vai apzināti. Pēdojums ir katra cilvēka atstātā unikālā individuālā liecība par sevi.
– Kādas pārdomas raisās, atceroties grāmatas prezentācijas svētkus?
– Mūsdienās Dzejas dienu vārds ir kļuvis citādāks, tā nozīme ir daļēji devalvējusies, salīdzinot ar agrākiem laikiem, bet, no otras puses – neviens Dzejas dienas vēl nav atcēlis, tās vienmēr tiek rīkotas rudens pusē. Arī mana grāmatas prezentācija bija labs Dzejas dienu papildinājums. Man nebija svarīgi, lai atnāk daudz skolēnu, kurus varbūt grāmatas prezentācija nemaz neinteresē un kuri radītu tikai troksni. Atnāca tie, kam tas ir interesanti. Jau sen esmu pieradis, ka šāda veida pasākumi nepulcē skatītāju masas. Bet bija pats svarīgākais – atmosfēra, radoša gaisotne.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Māra Lāpāna jaunākajā, oktobrī klajā nākušajā dzejas krājumā “Viegli pieskarties pasaulei vēlos”
Viegli viegli pieskarties
Pasaulei vēlos
Tās dziļākās stīgas
Ir vieglas
Ja mīlēsi tās
Bez viltus naida un varas
Tas ko visi runā
Patiesībā daudzi to nezin
Runas un vārdi
Sen aptaukojuši
Stīgas
Atliek tik cerēt
Uz savu sirdsbalsi
Viņa pasaules
Galā
***
Vēl pacelties spārnos ir laiks
Un iestādīt vēl vienu ozola zīli
Vectēva dārzā
Lai stipri ir spārni kā ozola saknes
Tavā bezgalīgā lidojumā
Vēl piecelties kājās ir laiks
Un iestādīt vēl vienu kastani
Vecāsmātes puķu dobē
Lai putniem ir ligzdas kur vīt
Un redzēt pavasari ziedam
Vēl apstāties savā neprātā ir laiks
Un iestādīt mīlestību
Savā sirds dārzā
Lai vilnis jūrā uz horizontu pagriežas
Un izskalo zvaigzni
Tavā krastā
***
Nekad nemeklē patiesos vārdus
Ja sirds tos nesaka priekšā
Tukšu skaņu meistars kļūsi
Tāpat gaiss piepildīts
Ar izkūpējušu solījumu dvingu
Esi līdzās savai sirdij
Kas meklē tajā pasauli
Bez naida
Lai savā starpā vārnas plūcas
Tu taču vari gudrāks būt
***
Šo dienu
Par sarkanu kalendārā
Pasludināt vajag
Šo prieku un gaviles
Pat avīzes un internets
Nespēj pilnībā aprakstīt
Tik liela ir tautas laime
Tik nozīmīgs notikums
Vēl nav bijis
Zooloģiskajam dārzam
Izmirušas sugas iemītnieks atrasts
Šis jaunieguvums nav novērtējams
Tas pavērs mūsu durvis
Visas pasaules tūristiem un valsts laimei
Un kādi būs zoodārza ienākumi
Kad garā rindā tiks pirktas biļetes
Lai apmeklētu krātiņu ar uzrakstu
“Antiņš”
***
Saspiedīsimies ciešāk
Tie
Kas mēs vēl esam
Kopā jautrāk
Arī drošāk
Ja nē
Vismaz būs ar ko
Parunāties
Televīzijas šovu
Jautrajā gaisotnē…
Liekas reizēm salst
Ne jau uz Sibīriju
Visus varēja pārvietot
Neaizbrauks visi arī uz Īriju
Lai gan
Arvien kāds kaimiņš
Uz ielas mazāk sveicina
Saspiedīsimies ciešāk
Tie
Kas vēl esam
Kopā jautrāk
***
Ar vismazāko reklāmas kampaņas budžetu
Nemanāmi patiesas vērtības
Cauri laikam vijas
Noslēptas zem panku vai hipiju
Bitņiku vai hipsteru frizūras
Neko nesakot
It kā nejauši uzrodas
Brīdī kad liekas
Viss ir mēsls
Bet mēslotā zemē
Skaistas puķes
Aug
***
Laiks ir viens
Pulksteņu miljardi
Visi kopā
Nevar saskaitīt
Vienu
***
Eju gar skatlogu
Redzu nekur
Vairs nav cenu
Ir tikai atlaides
Pat pirkt neko negribas
Kas tur īpašs
Dabūt preci ar atlaidi
Kas pieejama visiem
Klausos lasītas ziņas
Apkārt vārdu tik daudz
Pēc brīža vēl vairāk
Līdz aizmirstas
Ka esmu dzimis cilvēks
Jo liekas kļūstu pīle
Kurai runas
Garām tek
Nesamērcējot
Spalvas
