Māris Zanders: Izplatītāka ir atvainošanās vēlētājiem. Viens otram politiķi atvainojas retāk 0
Pieņemot, ka Latvijas teritorijā mītošie politiķi būtiski neatšķiras no citās zemēs atrodamajiem, noderīgi šķiet pārdomāt, kā tad citās zemēs notiek vai nenotiek politiķu atvainošanās, t. s. sarkano līniju vilkšana vai, tieši otrādi, dzēšana un citas politikai raksturīgas izdarības.
Ja sākam ar atvainošanos, izplatītāka gan ir atvainošanās vēlētājiem – ja konkrētais personāžs pamanījies iekulties kādā skandālā, spiests demisionēt utt. Manā atmiņā šādas epizodes bijušas gan Japānā un Dienvidāfrikā, gan Zviedrijā un Peru. Savukārt viens otram politiķi atvainojas retāk, lai gan nevarētu teikt, ka dažādu riebeklību savstarpēja sarunāšana citās demokrātijās būtu mazāk izplatīta. Līdz ar to var izvirzīt pieņēmumu, ka elektorāta viedoklis šajās valstīs politiķiem liekas ilgtermiņā būtiskāks, kas savukārt ir zīmīgi.
Latvijas politikā iecienītā “sarkano līniju” tēma nav nekas svešs arī citās valstīs, par ko var viegli pārliecināties, kaut paveroties, kā pēc septembra sākumā notikušajām vēlēšanām Zviedrijā joprojām neizdodas izveidot valdību, jo vairākumam parlamentā pārstāvēto partiju “sarkanā līnija” ir sadarbība ar partiju “Zviedrijas demokrāti”. No mūsu viedokļa attiecīgi interesantāks ir jautājums par to, kādi ir nosacījumi “sarkano līniju” pārkāpšanai un cik noturīga ir šī darbība.
Lai cik kritiski mēs būtu noskaņoti pret pašmāju politiķiem, būtu lieki apgalvot, ka citās demokrātijās politiķi ir konsekventāki, it sevišķi, ja ir nelielas manevra iespējas, savukārt varu iegūt vai saglabāt vēlme ir. Tad nu redzam situācijas, kad Grieķijā kreisie radikāļi no “Syriza” ir meklējuši (un saņēmuši) labējo radikāļu no “Zelta rītausmas” atbalstu, Tunisijā islāmisti (“Ennahda”) sadarbojas ar sekulārajiem politiķiem. Atsevišķa tēma ir politika reģionu līmenī, kur redzam gan no politikas teorijas viedokļa ekstravagantas koalīcijas (vairākās Vācijas zemēs), gan to, ka “līnijas savilkušās” partijas kaut kā sadarbojas, ja viena ir pārstāvēta pašvaldību vadībā, cita centrālajā valdībā (Nacionālā fronte un kas nu kurā brīdī vada valdību Francijā). Citiem vārdiem sakot, jāatzīst, ka apbrīnojamais naskums, ar kādu politiķi spēj mīt baidīšanu un smaidus, nelaimes paredzēšanu un sarokošanos, ir ne tikai Latvijā.
Vienlaikus nevar nepamanīt, ka šis elastīgums (vai varam to apzīmēt citādi) nav garantija stabilitātei. Pareizāk sakot, jēdzīgam darbam politikā. Piemēram, Spānijā divas lielākās partijas ir pārmaiņus valdījušas, sadarbojoties ar dažādiem reģionāļiem (basku, kataloņu politiskajām partijām), nereti piekāpjoties un meklējot kompromisus. Tomēr atkarība no reģionāļu balsīm ir bijis būtisks un nervus bojājošs faktors. Britu konservatīvie šobrīd ir pie varas, pateicoties Ziemeļīrijas “unionistu” balsīm, bet sarunas par izstāšanos no Eiropas Savienības var būt iemesls, kādēļ citos apstākļos normālā sadzīvošana šoreiz neizdosies un novedīs (tiesa, šis nav vienīgais iemesls) pie valdības demisijas. Respektīvi, man nenāk prātā piemēri, kad patiešām būtisku kompromisu rezultātā tapušas koalīcijas (formālas vai neformālas) būtu bijušas ne tikai ilglaicīgas, bet arī efektīvi strādājošas. Kā pretēju piemēru gan var minēt posmus, kad Vācijā bijušas t. s. lielās koalīcijas (sociāldemokrāti kopā ar kristīgajiem demokrātiem), tomēr domāju, ka Latvijas politiskā vide pagaidām vēl nav ar pietiekamu pieredzi un, tas vēl svarīgāk, sabiedrība Latvijā politiķiem uzticas mazāk.
Līdz ar to atļaušos piesardzīgi vērtēt apgalvojumu, ka, ja vien Saeimā ievēlētās partijas spēs pārkāpt “sarkanās līnijas”, rezultātā tapusī koalīcija būs ne tikai puslīdz stabila (būs, ja neviena no tās sastāvdaļām neredzēs sev skaidru labumu valdības gāšanā), bet arī patiešām aktīva un gatava lēmumiem, kas īstermiņā būs nepopulāri. Domāju, ka mums būs kārtējā valdība – ne labāka un ne sliktāka par citām. Zināmā mērā arī tas iekļaujas mūsdienu demokrātiju kopējā modelī, ar vienu “bet” – tādā gadījumā mums arī jālolo mazāk cerību par to, ko politiķi vispār spēj izdarīt.
