FOTO: Vieglās ”Dieniņas”. Mājas, kur zvejniecības arodu cenšas saglabāt nākamajām paaudzēm 0
Esam Bērzciemā pašā Engures–Kolkas ceļa malā, līdz jūrai tikai kādi 50 metri. Spirgtā jūras elpa apdveš gan sešdesmitajos gados būvēto māju “Dieniņas”, gan pie tās saglabāto 19. gs. beigās celto zvejnieku namiņu.
Kā lai pabrauc garām šai vietai, kur var iejusties autentiskā zvejniekciema vidē, dzirdēt saimnieces Ivetas Celkartes stāstus par ciema senatni un sadzīves “teijātri” vietējā tāmnieku dialektā!
Cik spilgti kolorīts ir viņas stāstītais par lielo murd, par Jāņs, kad jaun’, smuk’ meit’ Hermīne Freiberga (saimnieces omīte) ar ērenpreis’ brauc pa smilšain’ ceļ… Uh, tas viss ir jāredz un jādzird!
Bērzciemā zvejniekiem ir senas saknes – jūrā gāja gan vectēvi, gan vecvectēvi. “Dieniņu” mājas saimnieki cenšas saglabāt zvejniecības un zivju apstrādes tradīcijas, uzturēt raksturīgo zvejnieku sētas gaisotni.
Par to viņi saņēmuši “Lauku tūrisma” kultūras zīmi “Latviskais mantojums”. Kāpēc mājas sauc par “Dieniņām”?
Ivetai ir sava versija: “Dzīves vieglās dieniņas. Arī darbu var darīt tā viegli un gudri!”
Tomēr zvejniekiem dzīve galvenokārt rit sūri.
Māju saimnieks – zvejnieks Oskars Celkarts, zvejnieks jau vismaz trešajā paaudzē. Viņam sāp sirds, ka piekrastes zvejniecība iet uz grunti. Viņš zvejo ar vectēva laivu, jaunu gādāts nav ļauts: “Eiropā ir tādi likumi, ka jaunas jūras laivas nevar piereģistrēt. Cik tās ir, tik ir…”
“Tomēr, par spīti visam, mēs zvejniecības arodu cenšamies saglabāt nākamajām paaudzēm,” teic Iveta Celkarte.
Viņa atceras stāstus par savu vecvecmammu, kā viņa Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Sibīrijā strādājusi – būdama maza, trausla auguma, zāģējusi kokus. Tiec nu tam klāt, ja sniegs sniedzas līdz padusēm…
Atgriežoties no Vladivostovkas, jūrā grimusi liellaiva, paldies Dievam, ka izglābusi abus savus bērnus… Māja bijusi izlaupīta – ne logu, ne durvju, uz grīdas izklājusi savu kleitu un sākusi dzīvi no jauna…
Zemā guļbaļķu ēka, kā liecina gravējums skurstenī, uzcelta 1889. gadā, toties jaunā – līdzās būvēta padomju laikā sešdesmito gadu beigās.
“Šī māja tapa ļoti grūti, 18 ziemas no Engures ezera ar mocīti veda niedres, no tām veidoja paklājus, ko pārdeva Jelgavas cukurfabrikai biešu uzglabāšanai. Tā krāja naudu, lai uzceltu ēku. Tā kā padomju laikā divas dzīvojamās ēkas nedrīkstēja vienam piederēt, veco lika nojaukt, taču nevienam necēlās rokas to darīt. Tā mums saglabājies senais namiņš, kuru 2002. gadā restaurējām,” teic Iveta un izrāda lielo istabu ar kamīnu, guļamistabu ar skapjiem.
Lielajā istabā – oriģinālā dēļu grīda, gultas ar izrakstītām segām, kamīns – tā vietā bijusi maizes krāsns. Zvejnieku mājai raksturīgi zemi griesti ar sijām, mazi lodziņi – tie gan izgatavoti jauni, lai saglabātu siltumu.
Mājiņu visos gadalaikos izīrē interesentiem, ikviens garāmbraucējs var iegādāties kūpinātas vietējās zivis, atpūtnieki piedalīties aktīvās atpūtas un kultūras pasākumā ar sātīgu zivju smeķēšanu un amizantām izdarībām, piemēram, zābaka mešanu pie jūras…
Uzziņa
Bērzciemā visas mājas būvētas rindā gar ceļu viena otrai blakus. Nosaukums “Behrsezem” parādās kādā 1747. gada kartē.
Bērzciemā ir sekla piekraste, tādēļ senāk laivas tikušas novietotas uz sēkļiem patālu no krasta. Lai slapjie tīkli nebūtu jānes tālu līdz malai, vabas tīklu žāvēšanai ierīkoja simt vai divsimt metrus tālu jūrā, kur beidzas lielie akmeņi.
Saimniecības apbūvē parasti bija vairākas ēkas – dzīvojamā māja, klēts, rija, vēlāk – labības šķūnis, pagrabs, pirts. Bija arī zivju žāvējamais namiņš un tīklu būda.
Vairākas dzīvojamās mājas būvētas no akmeņiem, kā saistvielu izmantojot kaļķu javu. Akmeņus veda no jūrmalas un Engures ezera. Tāpēc arī mūsdienās ciema jūrmala vairs nav akmeņaina.
Jumtus gatavoja gan no niedrēm, gan egļu mizas, retāk no salmiem. Bagātākās saimniecības atļāvās likt dakstiņu jumtu.
Mājas te izvietojušās abpus ceļam, apmēram 3 km garumā. Bērzciemā bijusi osta (40 laivas, katrā četri vīri!), skola, pasts un zivju pārstādes cehs.
2005. gada ciemā noasfaltēja centrālo ielu un ierīkoja ietvi gājējiem. Tagad te ap 80 māju, pastāvīgie iedzīvotāji – apmēram 200.
