Vieglāk ir iedomāties utopisku nākotni. Kritiķe Andra Silapētere recenzē Venēcijas biennāles 17. starptautisko arhitektūras izstādi 4
Andra Silapētere, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl tikai dažas nedēļas Venēcijā apskatāma 17. starptautiskā Arhitektūras biennāles izstāde, kas šogad uzdod retorisku un monumentālu jautājumu: “Kā mēs dzīvosim kopā?” Tas vienlaikus ir gan sociāls, gan politisks, gan ir par telpu tās plašākā nozīmē un mēģina pētīt idejas, kas iezīmētu sava veida sabiedrības vienošanās iespējas.
Izstādi kūrējis no Libānas nākošais arhitekts un pasniedzējs Hašims Sarkis, ar aicinātajiem skates dalībniekiem piedāvājot teju simts atbildes, kā mums kā sabiedrībai nākotnē būtu iespējams dzīvot kopā, ņemot vērā šodien aktuālās klimata pārmaiņas, mainīgās sociālās struktūras, īpaši ģimenes formas, bēgļu krīzi, radikalizēšanos gan politiskā, gan ideoloģiskā plānā un cīņu par vienlīdzību rases, klases un dzimuma kontekstā.
Bez kūrētās izstādes daļas savas versijas par dažādiem arhitektūras potenciāliem piedāvājuši arī sešdesmit nacionālie paviljoni, tostarp Latvija, ko šogad Venēcijā pārstāv arhitektu biroja NRJA (“No Rules Just Architecture”) radošā komanda ar projektu “Tas nav domāts Tev! Tas domāts ēkai”, izvēršot tehnoloģiju un cilvēka attiecību tēmu.
Bet – kā būtu iespējams sadzīvot, un vai mēs kā sabiedrība apzināmies šī jautājuma cēloņus? Tieši jautājums par apzināšanos bija tas, kas radās man, apskatot izstādi šī gada septembrī un tagad rakstot par to šeit, Latvijā, kas nupat piedzīvo savu otro lokdaunu un atrodas nopietnu problēmu priekšā, liekot identificēt sabiedrības sašķeltību un problēmu ignoranci tik lielā mērā, kādu man vēl nav nācies piedzīvot savas paaudzes kontekstā.
Hašima Sarkis izstāde ir izvērsta piecās daļās jeb nodaļās – trīs “Arsenālā” un divas Centrālajā paviljonā Džardini: “Starp dažādām būtnēm”, “Kā jaunas mājsaimniecības”, “Kā jaunattīstības kopienas”, “Aiz robežām”, “Kā viena planēta”.
No ekspozīcijas daļas uz daļu atkārtojas jautājumi: vai varam pārdomāt, vai varam mainīt, vai varam pārveidot. Iespēju, spekulāciju, improvizāciju un mēģinājumu loks ir tiešām plašs, sākot ar civilizācijas potencialitāti dzīvot uz Mēness un beidzot ar bēgļu nometnēm un tehnoloģiju brīnumiem, kas var iemācīties un translēt visdažādākās zināšanas.
Tomēr nepamet sajūta, ka liela daļa jautājumu palika neatbildēti vai izplūda vispārinājumos, lai arī tika uzdoti diezgan precīzi, reaģējot uz globālajiem satricinājumiem – ekoloģijas, politikas, sociālajām un ekonomikas krīzēm – un tagad arī pandēmiju, kas visas krīzes padziļina vēl vairāk.
Ja pieņemam, ka biennāles mērķis bija izcelt arhitektūras kā sociālu pārmaiņu veicinātāja iespējas sabiedrībā, tad, par spīti kuratora ļoti cēlajai iecerei, šis potenciāls neguva skaidru satvaru izstādes formā.
Ekspozīcija tās pārbagātībā iezīmēja, ka mums kā sabiedrībai ir doti instrumenti realizēt iespējas dzīvot citādi, labāk, tomēr palika neskaidrs, kā tas izdarāms un kā atrodamas jēgpilnas stratēģijas kopābūšanai.
Nesen divi mani kolēģi Igaunijā, runājot par mākslas projektu kūrēšanu, iezīmēja divas potenciālas trajektorijas, kā varam domāt par savu aktuālo tagadni: viens, kas ar mākslas palīdzību meklē veidus, kā padarīt pasauli labāku tagad, un otrs – iedomājas pasauli no jauna, kāda tā būtu pēc šīs eksistences beigām.
Viens strādā ar problēmām šobrīd, otrs kancelē eksistējošās struktūras un rada jaunas. Kurš no tiem ir vieglāks, domājot par nākotni, un vai tā varam tikt galā ar aktuālās tagadnes izaicinājumu?
Izstādīto projektu klāsts savā veidā signalizēja, ka šobrīd vieglāk ir iedomāties utopisku nākotni nekā samierināties ar distopiju, kurā dzīvojam šobrīd, un atrast konkrētus risinājumus konkrētām problēmām, piemēram, cilvēku migrācija un kā no tās nebaidīties, bet radīt risinājumus, kas ļauj pieņemt un palīdzēt citiem gan valstiskā, gan nevalstisko organizāciju līmenī. (Iedomājieties šobrīd situāciju, kāda ir robežvalstīm ar Baltkrieviju.)
Uz šo apmulsumu norādīja arī forma, kādu bija ieguvuši lielākā daļa izstādes eksponātu, proti, nevis arhitektūrā tik ierastie maketi kā idejas formulējumi, bet vairāk skulpturālas un asociatīvas instalācijas, kas rotaļājas ar idejām, ieceļot tās abstrahētās kategorijās.
Varbūt arī būtu jājautā, vai arhitektūra kā ekonomisko, arī politisko procesu daļa tam ir gatava un ir arī gatava pretoties ierastajiem finansiālajiem un ideoloģiskajiem nosacījumiem? Varētu pieņemt, ka ir – kurators izstādē centās iezīmēt tieši uzsvaru uz kolektīvām, starpdisciplinārām un pētījumos balstītām praksēm, kuru mērķis ir domāt kopā, ņemt vērā dažādas zināšanas un pieredzes un saskatīt potenciālu visdažādākajās sabiedrības grupās.
Eksponāti daļā gadījumu bija kolektīvi tapuši projekti atšķirīgās institūcijās, universitātēs un institūtos, un gandrīz nemaz netika pārstāvētas tā dēvētās stārarhitektu prakses. Tas liek, protams, domāt par to, kur šādas prakses ir iespējamas, kas tās var veicināt un kas var noteikt arhitektūras kā nozares pašnoteikšanos un neatkarību, izaicinot eksistējošās varas struktūras. (Piemēram, iedomājieties nesen publiskoto informāciju par Latvijas būvbiznesa korumpētību.)
Sarkis atbildi saredz pašiniciatīvā un tajā, ka nav iespējams vairāk gaidīt uz politiskiem lēmumiem, kas varētu veicināt labāku nākotni, jo tie aizvien paliek iesprostoti manipulatīvos saukļos, lavierējot starp dažādām vēlētāju grupām.
Latvijas paviljona komanda savukārt aicina mainīt skatījuma perspektīvu un savā veidā nebaidīties no šķietami draudīgā un mācīties sadzīvot ar, projekta gadījumā, – tehnoloģijām, bet te varam domāt arī plašāk.
Problēmu ir daudz, pieaugošā militarizācija, iesakņojusies ekonomiskā nevienlīdzība, uzraudzības izplatība, cilvēku pārvietošana, cīņa pret rasismu un naidu, izglītība krīzes apstākļos. Uzskaitījums liek atgriezties pie jautājuma par to, vai sabiedrība gan lokālā, gan globālā līmenī šīs problēmas apzinās un izprot kā akūtas? Jo laikam, ja mēs nejūtamies visi vienlīdz atbildīgi, pārmaiņas nav iespējamas.
