Zariņš: Nevaram radīt uz nākotni vērstu normatīvo regulējumu, izmantojot savu laiku nokalpojušas idejas un paņēmienus 1
“Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Datortehnoloģiju asociācijas valdes loceklis DZINTARS ZARIŅŠ atbild uz “KZ” jautājumiem par datu nesēju atlīdzību.
– Kāda būtu DNA regulējuma izmaiņu prognozējamā ietekme uz datortehnoloģiju biznesu; vai un kādi zaudējumi no tā rastos: izskan arguments, ka DNA dēļ augs ierīču cenas, taču – vai jau tagad mūsu mazumtirdzniecības cenas lielākoties nav ļoti pietuvinātas ražotāju noteiktajam maksimumam?
Dz. Zariņš: – Uzskatu, ka pašlaik mēs nevaram izteikt precīzu prognozi. Precīzi prognozēt būtu iespējams ideālā gadījumā, ja VID būtu spējīgs apkarot PVN karuseļu shēmas internetveikalu darbībā, bet AKKA/LAA nodrošinātu visu noteikto maksājumu iekasēšanu no visiem tirgus dalībniekiem. Šobrīd maksājumi tiek iekasēti tikai no godīgajiem tirgotājiem, kuri neslēpjas un nodokļus maksā labprātīgi.
Atgriežoties pie DNA piemērošanas visiem cietajiem diskiem, ir vērts atgādināt, ka cietie diski vieni paši funkcionēt nevar. Tiem ir nepieciešamas ierīces, piemēram, datori (arī medicīniskās, apsardzes, darbagaldi u. c. iekārtas).
Tāpēc rodas jautājums: ja datori jau tiek aplikti ar šo nodevu EUR 2,85, tad, ieliekot tajā iekšējo disku vai nomainot veco, būtu jāmaksā papildu 2,85 EUR par disku? Tas šķiet absurdi, vai arī administrēšana prasīs milzīgus administratīvus resursus.
Otrkārt, pati nodeva – EUR 2,85 par cieto disku – ir nesamērīgi augsta. Disku mazumtirdzniecības cenas ir, sākot ar EUR 28, iekļaujot PVN, vai EUR 23,14 bez pievienotās vērtības nodokļa. Šāds papildu sadārdzinājums nebūtu samērīgs.
Jāatzīmē, ka lielās loģistikas noliktavas, kas nodrošina darbu ne tikai savam personālam, bet arī transporta pakalpojumus utt., atrodas tur, kur tas ir izdevīgi no uzņēmējdarbības viedokļa.
– 2012. gadā pēc Satversmes tiesas sprieduma teicāt, ka, citēju: LDTA nekad nav iebildusi pret samērīgu autortiesību apmaksu un uzskata, ka pats galvenais – lai Latvijā paredzētais apmaksas apjoms un iekļauto datu nesēju skaits un kategorijas būtiski neatšķirtos no kaimiņvalstīm.Realitātē Latvijā šie rādītāji un arī iekļauto kategoriju skaits ir krietni mazāki nekā kaimiņiem. Vai tad ir pamats jūsu iebildumiem?
– 2021. gadā, atskatoties uz astoņus gadus veciem notikumiem, mēs varam redzēt, cik strauja ir tehnoloģiju attīstība pasaulē un Latvijā.
Sākumā salīdzināsim viedierīču iespējas un interneta ātrumu 2012. gadā ar iespējām 2021. gadā. 2012. gadā, piemēram, LMT uzstādīja tūkstoti 3G mobilo staciju, kas tiem laikiem nodrošināja ātrgaitas internetu.
2021. gadā mēs ikdienā lietojam 4G piedāvātās iespējas un vietumis jau arī 5G. Tas nozīmē arī, ka datu nesējus kā priekšmetus lielā mērā ir izkonkurējušas mobilā interneta sniegtās iespējas un apspriest, cik, piemēram, kāda komponista skaņdarbu no legāla avota var iekopēt zibatmiņā, lai to vēlāk klausītos ģimenes lokā vai automobilī, ir bezjēdzīgi. Šķiet, ka ar kino ir līdzīgi.
Ar interesi varam atskatīties uz tā laika un vecākiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, 2004. gada MK noteikumos nr. 443 bija iekļautas audio un videokasetes, minidiski, CD, dažādu modifikāciju DVD, disku ierakstīšanas iekārtas, satelītuztvērēji ar ieraksta iespējām un tamlīdzīgi.
Tolaik šim uzskaitījumam bija jēga. Šobrīd, ja pareizi sapratu, ir aizvēries pēdējais specializētais veikals, kurā pārdeva mūziku CD formātā, un ne jau tādēļ, ka cilvēki vairs neklausītos mūziku, bet tādēļ, ka to ērti un legāli varam straumēt no legāliem avotiem, atbrīvojot sevi no apkraušanās ar liekiem priekšmetiem.
Atceros, agrā bērnībā redzēju veikalus, kur Rīgā pārdeva petroleju, taču mani bērni 21. gadsimtā kaut ko tādu pat nevar iedomāties. Jaunākā paaudze mani ir iepazīstinājusi ar man agrāk nezināmo pasauli, kas latviešu repa un alternatīvās mūzikas veidā ir godīgi un ērti izvietojusies “Spotify”, “Youtube” vai “Soundcloud” mākonī.
Piemēram, grupas “New Wavy” (“Jaunais Vilnis”) , “Ziedu Vija”, “Trench Mafia Locco” u. c. Tās, manuprāt, nav izdevušas fiziskos datu nesējos legāli pērkamus ierakstus. Šī mūzika ir populāra, un jaunākā paaudze to oficiāli klausās, bet mūziķi, ļoti iespējams, saņem naudu bankas kontā, nevis pie kases, skaidrā naudā.
Man ir grūti izprotams atsevišķu mūzikas autoru apgalvojums par materiālajiem zaudējumiem, kas viņiem tiek nodarīti, izmantojot straumēšanu. Tieši otrādi – šāda iespēja ir ne tikai godīga pret autoriem, bet arī taisnīga pakalpojuma saņēmējiem.
Rodas iespaids, ka katrā valstī DNA apliekamo datu nesēju saraksta garums ir atkarīgs no katras nacionālās valsts autortiesību aģentūras lobija spēka piespiest vai nepiespiest savas valdības veidot šo sarakstu pēc iespējas garāku.
Šķiet, ka aģentūras pat sacenšas, kurā valstī labāk nolobēs, “izdabūs cauri” garāku sarakstu, lai tās nesauktu par lūzerēm. Kā piemēru varam minēt Lietuvu, kur saraksta garums un maksājumu apmērs būtiski pieauga, kad Seima valdošajā koalīcijā tika ievēlēts aktieris Arūns Valinsks.
Ja man vajadzētu izteikt prognozi, pieļautu, ka drīzumā šis jautājums pats no sevis zaudēs aktualitāti, jo gluži vienkārši neviens vairs nelietos datu nesējus, kas kaut teorētiski būtu iekļaujami “sarakstā”.
Tā vietā, lai lauztu šķēpus par jautājumu, kas dažu gadu laikā kļūs mazsvarīgs, mums šodien vajadzētu nopietni domāt, kā iedzīvināt autoru, producentu un izpildītāju finansiālās intereses. Tāpat pieļauju, ka viena no pašlaik pretrunīgi vērtētām idejām, kas tuvākajā laikā būs jārisina, ir veids, kā nodrošināt autoriem godīgu atlīdzību nākotnē.
Ir dzirdētas versijas par noteiktas maksas piemērošanu interneta lietošanai, maksas piesaistīšanu mākoņpakalpojumiem. Protams, ka mākslinieki par savu darbu ir pelnījuši adekvātu atlīdzību, tāpēc par šiem jautājumiem būs jādiskutē lietpratējiem. Tomēr tas ir jādara bez emocijām, bet ar patiesu izpratni, izmantojot statistikas datus.
– Kādu saskatāt DNA regulējuma izmaiņu iespējamo ietekmi uz konkurenci datortehnoloģiju tirdzniecības jomā?
– Sākotnēji ir jāatzīst, ka līdz šim nav darbojusies jau sen noteiktā sistēma, bet Kultūras ministrija ar to ir samierinājusies un uzskatījusi, ka viss ir kārtībā. Piemēram, pašreizējo MK noteikumu nr. 321 10. punkts nosaka, ka AKKA/LAA izveido profesionālo lietotāju reģistru, norādot personas nosaukumu un juridisko adresi.
Organizācija profesionālo lietotāju reģistrā ietverto informāciju aktualizē katru mēnesi un uztur to publiski pieejamu. Profesionālo lietotāju reģistrā reģistrē, piemēram, 10.3. punktā komersantus un valsts vai pašvaldību iestādes (aģentūras), kas tukšos materiālos nesējus un reproducēšanai izmantojamās iekārtas lieto savā darbībā, neizmantojot tos reproducēšanai personiskām vajadzībām un neatsavinot tos.
Ja mēs ieskatāmies šai sarakstā, kas ir publicēts vietnē https://portals.akka-laa.lv/PublicList/PersonBlankMediasListContainer, no valsts pārvaldes
struktūrām redzam tikai Latvijas Republikas Saeimu. Kā saprast šo fenomenu? Vai tiešām visas pārējās valsts iestādes, ieskaitot Kultūras ministriju, maksā atlīdzību un uz nebēdu kopē saturu savām privātajām vajadzībām?
Iespējams, kaut ko nesaprotu, manuprāt, šādā veidā ir mākslīgi radīts t. s. administratīvais slogs, lai uzņēmēji un valsts sekretāri nekrāmētos ar tādiem “sīkumiem”, bet tikai maksātu.
Jau iepriekš minēju, ka AKKA/LAA, manuprāt, nespēj vai negrib izkontrolēt starptautiskajos internetveikalos, tajā skaitā “Amazon”, “eBay” u. c. piedāvāto datu nesēju maksājuma nodevas, jo tas ir dārgi, sarežģīti, tādējādi – neizdevīgi. Vieglāk šo maksu ir iekasēt no vietējiem vairumtirgotājiem, jo tie nemūk, neslēpjas un neizvairās no maksāšanas.
Turklāt mums ir jāņem vērā, ka tad, ja Latvijas pircēji preces iegādājas ārzemju interneta veikalos, šī nauda aizplūst no Latvijas un vairo labklājību citviet. Man negribētos, lai tā notiek. Jāņem vērā, ka mēs nevaram radīt uz nākotni vērstu normatīvo regulējumu, izmantojot savu laiku nokalpojušas idejas un paņēmienus.
