* 0
Jūnijs ir smaržu mēnesis, un es esmu smaržu cilvēks jau kopš bērnības, kad man bija jāaposta pilnīgi viss, ko redzu, – gan puķe, gan varde, gan govs pļeka, gan piens. Mamma pēdējā brīdī mani pacēla gaisā aiz rokas, kad divu gadu vecumā nometos četrrāpus, lai apostītu odzi. Tā arī nezinu, kā smaržo odzes, bet zalkšus esmu izložņājusi ar degunu no galvas līdz astei (grrr – viņi, ja riktīgi nobīstas vai sadusmojas, izlaiž kaut ko reti riebīgi smirdīgu).
Kad iemācījos rīkoties ar sērkociņiem, es nemaz nemēģināju aizdedzināt kūlu vai gultu, mans galvenais uguns mērķis bija saprast, kā atšķiras dažādu veidu dūmi pēc smaržas. Kāds aromāts ir degošām bērzu skaidām, kāds – eglei. Kā pēc dūmiem atšķirt rudzus no auzām, salviju no rūtas, papīru no vates. Ar šo apmātību es nudien nesaprotu, kā visos šajos gados nekļuvu par absolūtu atkarībnieci no smaržām, ēteriskajām eļļām, ekstraktiem, dažādiem sveķiem un izvilkumiem. Toties tas ir noticis tagad, pavisam nesen. Ar milzu aizrautību jau kādu laiku dzīvoju teju vai tikai aromātu pasaulē. Tāpēc tagad lieku rakstīšanu pie malas un ar degunu pa priekšu lienu jūnija smaržās – margrietiņu rūgtumā, madaru reibumā, liliju svētumā, maijrozīšu baltumā.
