Uzsprāgt zaļumā un priekā. Dace Rukšāne par jūniju un dāvanu gādāšanu Ziemassvētkiem vasarā 0
Tupu uz terases un skatos spodrajās, saules izdezinficētajās debesīs, kas kopā ar siltiem gaisa stabiem iesūc sevī planējošus putnus – stārķi un mazo ērgli. Tie nekustīgiem spārniem riņķo apkārt viens otram, celdamies arvien augstāk un augstāk, līdz man nogurst acis un es vairs nespēju viņus saskatīt.
*
Pārējie putni paliek lejāk – cīruļu ļurināšana, mērkaziņas blējieni, ormanīša kvikšķi un mazā svilpja spalgais Vitju viģel? Vitju viģel?.
Putni man apkārt ir visu gadu, un katrā gadalaikā tie pārsteidz ar ko citu – lielākā dziedāšana bija aprīlī un maijā, bet tagad no visām pusēm gāžas mazuļi. Šorīt uz terases nosēdās trīs strazdulēni – spārni gluži kā pieaugušiem putniem, bet astes vēl īsas un uz dupša vīd bērnišķs pūkainums, arī knābis joprojām veras platāk nekā vecākiem un gaida, kad rīklē kāds apgādnieks iebāzīs tārpu vai mušu.
Citas strazdu sugas bērni sabiruši zem jāņogu krūmiem un, neveikli pinoties zālē, čiepst tik žēlīgi, tik žēlīgi, ka… nē, nedrīkst aiztikt! Viņus nevajag glābt – vecāki pārsvarā vienmēr atrod savus bērnus un izbaro tos, tas ir normāli, tā tam jābūt. Un, ja arī kāds aiziet bojā, tam tā jābūt – daba ātri vien atlasa stiprākos, neļaujot vārgākajiem nest tālāk savus gēnus un nolemt sugu iznīcībai.
Arī viņi paši atlasa, piemēram, ja stārķis nespēs izbarot visus bērnus, viņš noknābs un izmetīs no ligzdas vājākos, jo labāk ir izaudzēt dažus un stiprus, kas spēj aizlidot uz dienvidiem un atpakaļ, nekā kaudzi badīgu vārguļu, kuri visi tad aizies bojā.
Tāpat kā agrā pavasarī neaiztikām roņu mazuļus, tagad liekam mieru putniem. Nu, jā, vienīgais – ja man būtu teikšana, es šajā laikā aizliegtu laist laukā kaķus, lai kādu laiciņu pasēž iekšā, jo viņi gan aplasa vairāk, nekā vajadzētu.
