Viedtelefoni – jauna atkarība? 1
Mūsdienās vairs īpaši nepārsteidz tas, ka divi cilvēki iet līdzās, taču nevis draudzīgi tērzē, bet katrs iegrimis savā viedtelefonā un otram nevelta ne mirkli uzmanības. Otra tikpat izplatīta parādība – smārtfonā fiksēt katru savu ikdienas soli un ar to dalīties sociālajos tīklos. Vai tā ir jauna kultūras iezīme vai tomēr signāls, ka kļūstam atkarīgi no ērti lietojamām saziņas ierīcēm?
36,6 °C konsultante DIĀNA ZANDE, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite
“Dzīvojam laikā, kad mums ir brīnišķīga iespēja vērot, cik strauji mainās tas, ar ko nodarbojas bērni un jaunieši,” saka psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande. “Bērnībā man teica – nelasi par daudz, sabojāsi acis! Tomēr bērni ar grāmatām rokās sēdēja zem segas un lasīja kabatas lukturīša gaismā! Vai arī laukā spēlēja futbolu un dauzījās pa šķūnīšiem. Tad nāca televizoru ēra. Kad biju maza, sākumā televizoru nebija katrās mājās, turklāt bērniem rādīja pavisam nedaudz, īsu laiku vakarpusē. Tad teica – nesēdi pie televizora, sabojāsi acis! Vēl pēc kāda laika sekoja datorlaikmets un internets. Daudzi pie tā sāka pavadīt par daudz laika – par spīti aizrādījumiem gan par acu, gan mugurkaula bojāšanu, gan mazkustību. Tagad vietā nācis smārtfons jeb viedtelefons. Lielākā ķeza – dators ne visur paņemams līdzi, bet šī nelielā ierīce ir pa rokai gandrīz vienmēr.”Tieši te slēpjas lielākais risks – viedtelefons ieliekams kabatā vai somiņā, to var viegli satvert un ieslēgt, cilvēks ik mirkli var iegrimt ziņojumu lasīšanā vai rakstīšanā, sērfot sociālajos tīklos. “Televizoru padusē nevarēja paņemt, laptopu – ne visur un ne vienmēr, bet šis štruntiņš ir gandrīz katra pirmklasnieka kabatā. Telefons vairs nav tik lielā mērā zvanīšanai kā sēdēšanai sociālajos tīklos. Nav jāveido acu kontakts, nav jāmāk runāt cilvēku priekšā un tieši ar cilvēkiem. Tādējādi vairs var nemācēt veidot reālas sociālas attiecības, kas ir viens no dzīves stūrakmeņiem. Cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Attiecības ir vajadzīgas kaut vai tādēļ, lai būtu cilvēku dzimtas turpinājums, bet pa telefonu pie bērniem tikt nesanāks,” joko Diāna Zande.
Modernās saziņas tehnoloģijas darbojas pretēji to radīšanas idejai – padarīt dzīvi vienkāršāku, rīcību – efektīvāku. Patiesībā viedtelefoni ir vieni no lielākajiem laika zagļiem – darba kvalitāte, produktivitāte bieži vien cieš, jo darbam ir pastāvīga alternatīva, piemēram, fiksi palūrēt feisbukā. Reāla saskare un tuvība mazinās pat starp līdzās strādājošiem kolēģiem. Cilvēki mazāk iet viens pie otra – ne tikai ciemos, bet pat līdz kaimiņu mājai, blakuskabinetam. Var taču uzrakstīt ziņojumu sociālajos tīklos vai kādā no neskaitāmajām pļāpāšanas programmām! Nav pat jāraksta – attiecīgi pielāgots telefons pats izķer, kur pašlaik atrodos, kurā vietā cik garu distanci šorīt noskrēju, kurā veikalā iegāju vai kurā kafejnīcā pasēdēju.
“Viens no pasaules reģioniem, kur smārtfonu problēma ir visaktuālākā, ir Dienvidaustrumāzija – Honkonga, Singapūra, Ķīna,” saka psihoterapeite. “Esmu bijusi Singapūrā. Atceros, kopā ar kolēģiem no Latvijas iekāpām metro un konstatējām – pilnīgi visi iegrimuši savos viedtelefonos! Pie mums arī ar to ir aizņemti diezgan daudzi, bet tur – visi, bez izņēmuma. Jauns vai vecs, katrs savā ierīcē. Metrostacija bija klusa, tīra, perfekta, tur varētu basām kājām staigāt, bet šķiet, viņi to pat nemanīja, jo skatījās savos viedtelefonos. Un mēs kā kontrasts – runājāmies, taisījām troksni. Šajās valstīs par atkarību no modernajām tehnoloģijām ļoti daudz runā. Visticamāk, drīz vien to ietvers arī starptautiskajos slimību un sindromu klasifikatoros, ierakstot starp citām atkarībām. Interneta un smārtfonu atkarība ir atzīta, tā skar ap 90% vai pat vairāk iedzīvotāju Dienvidaustrumāzijā. ASV – ap 60%, pie mums – mazāk. Mūs pasargā tas, ka neesam tik turīgi. Par laimi, ne visi vecāki saviem bērniem var atļauties nopirkt viedtelefonus, savukārt vecākā paaudze tos izmanto minimāli – tai telefons joprojām vairāk ir zvanīšanai. Arī daudzi tā sauktajā aktīvajā vecumā atrašanos telefonā, sociālajos tīklos neuzskata par galveno un joprojām grib tikties realitātē.” Lielākā smārtfonu atkarības riska grupa ir cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. Ja ierīci lieto, lai galvenokārt piezvanītu, bažām nav īpaša pamata.
Jāsāk raizēties, ja:
* cilvēks jūt trauksmi, kad telefona nav pa rokai. “Ja telefons aizmirsies mājās, bet cilvēks par to neraizējas, sak, štrunts, nekas, gan jau vakarā dabūšu, – tā nav problēma. Turpretī, ja ļoti uztraucas un sāk uzvilkties, jāsāk apdomāties.”;
* ja nemitīgi ielūkojas telefonā un pārbauda, vai nav pienākusi kāda ziņa. “Atvainojiet, es tikai paskatīšos!” Labi, ja vēl attur pieklājības normas un nepārtrauc sarunu klātienē vai to nedara svarīgas tikšanās laikā;
* ir fantomsignāla sajūta – šķiet, ka telefons vibrē, kaut gan patiesībā tas nenotiek; dzird ienākošā paziņojuma skaņu, kaut gan patiesībā nekas nav atskanējis. Proti, cilvēks ir tā sasprindzis un tik ļoti koncentrējas, lai reaģētu, ka atrodas nemitīgā trauksmē;
* lieto viedtelefonu jebkurā laikā un vietā. “Iespējams, Latvijā tas nav pārlieku izplatīts, bet dzirdēts, ka citviet pasaulē viedtelefonu izmanto pat seksa laikā! Vecmātes savukārt stāsta: vīrs stāv dzemdībās sievai aiz muguras un ir telefonā. Arī nodarbībās topošajiem vecākiem redzu: sievas sēž pirmajā rindā, vīri – aiz muguras, un diezgan bieži viens vai vairāki skatās telefonā. Pēdējā laikā gan tā vairs nenotiek, jo es saku – lūdzu, nodarbības laikā izslēdziet telefonus, jūsu sievas domā, ka klausāties lekciju un esat šeit. Lūdzu, esiet šeit! Ja vajadzēs, starpbrīdī piezvanīsiet vai aizrakstīsiet.”;
* šķiet, ka bez telefona neko vairs nevar iesākt. “Ei, ko tad tu vairs nevari?! Būt lietas kursā, pārbaudīt? Bet ko īsti tu vari nokavēt?”.
“Der sev uzdot jautājumu, kad pēdējo reizi telefonu izmantojāt zvanīšanai. Un ko mums piedāvā, pērkot jaunu ierīci? Izceļ teju visas pārējās funkcijas, taču par zvanīšanu nerunā. Vai tiešām mums to visu vajag?” uz pārdomām rosina Diāna Zande. Viņa arī brīdina – atkarībā no smārtfona vienkāršāk nonāk tie, kam ir tendence viegli aizrauties, iekrist kādā nodarbē, piemēram, interneta spēlītēs, vai pārmēru ēst našķus. “Ja dzīvi izdodas piepildīt ar dažādām lietām, šādam cilvēkam telefons īsti netraucēs, jo tā ir tikai viena no viņa interesēm.
Problēmas sākas tad, ja tā ir galvenā un vienīgā aizraušanās. Varu uzspēlēt spēlītes, sekot draugu gaitām, selfijus likt, visus satikt attālināti… Viedtelefons momentā palīdz aizpildīt ikdienu. Svarīgi būtu apjaust, vai tiešām tas viss piepilda manas dienas, vai man ir kāds cits hobijs, vai mani aizrauj sports, vai man ir svarīgi klātienē satikties ar draugiem, radiem un paziņām. Līdzīgi ir ar visām pārējām atkarībām: ja sāk zust alternatīvas, jāsāk raizēties. Ja vienīgais veids, kā pavadu brīvo laiku, ir tusiņi ar iedzeršanu, – vai man nav problēmu ar alkoholu? Ja vienīgā vieta, kurp dodos ārpus darba, ir sporta zāle, arī tas nav forši. Ja visu laiku tikai adu, pat tas ir slimīgi.”
