“Viedokļu par Maskavas ielas nosaukumu bijis daudz…” Ikstens par jaunajiem Rīgas ielu nosaukumiem 53
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas domes valdošajā koalīcijā panākta vienošanās par trīs galvaspilsētas ielu pārsaukšanu jau tuvākajā laikā. Tā ir padomju armijas ģenerālleitnanta, PSRS armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa komandiera Otrā pasaules kara laikā Detlava Brantkalna iela Purvciemā, padomju fiziķa akadēmiķa Mstislava Keldiša iela Pļavniekos un padomju rakstnieka Valentīna Pikuļa vārdā nosauktā aleja un taka Daugavgrīvā. Kādi nosaukumi nāks vietā, par to vēl notiek viedokļu apmaiņa, teic Rīgas domes deputāts EDGARS IKSTENS (“Jaunā Vienotība”).
Viņš līdz ar tēlnieku Ivaru Drulli no “Attīstībai/Par” sabiedriskā kārtā ir līdzpriekšsēdētājs neoficiālai darba grupai jeb domnīcai, kas izveidota no Rīgas domes koalīcijas deputātiem tieši ar nodomu saskaņot un pieņemt politiskus lēmumus šobrīd aktuālajā Rīgas ielu pārdēvēšanas lietā, lai aiztaupītu galvas lauzīšanu pilsētas Būvvaldes pārraudzībā esošajai Rīgas Vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijai, kam ar šo jānodarbojas administratīvā līmenī. Potenciāli pārdēvējamo ielu, protams, ir vairāk nekā minētās trīs, kaut ne pārlieku daudz. “Par pārējām, kam nepieciešama pārsaukšana, vēl varam diskutēt,” tā Ikstens.
Rīgas domes deputāts Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) aprīlī “Twitter” kontā rakstīja: “Pašlaik domē ienāk milzums ideju ielu pārdēvēšanai. Pakāpeniski skatīsim.” Tā bija atbilde uz kādu ierakstu, ka Rīgas domei rosināts pārsaukt Jukuma Vācieša ielu par Hugo Celmiņa ielu. Publiski vairāk gan dzirdamas tikai tās idejas, ko izplata biedrība “Publiskās atmiņas centrs” aktīvisti, juriste Kristīne Jarinovska un Didzis Šēnbergs un ko par atsevišķām ielām paudis Valsts valodas centrs.
E. Ikstens: Iespējams, Cilinska kunga izteikums bija balstīts kādā emocionālā pacilājumā un tajā, ka jau pirms kāda laika sākās diskusijas, kāpēc Rīgā nav pietiekami daudz ielu nosaukumu, kas veltīti sievietēm. Nu, varbūt, ja saliek kopā ar to, tad tas izskatās pēc “milzumliela” iniciatīvu daudzuma. Bet faktiski mēs šobrīd diskutējam par dažām idejām, kuras iesūtījušas fiziskas personas. Arī daži politiķi nākuši ar savām iniciatīvām, bet neteiktu, ka priekšlikumi, kā pārsaukt šo vai to ielu, nāktu no apkaimēm.
Tik lielas ielu pārsaukšanas ažiotāžas Rīgā nemaz nav?
Es teiktu, ka ne. Runa ir burtiski par padsmit nosaukumiem, kur maiņa būtu diskutējama. Ja kāds mums grib pārmest mīkstčaulību, kā varējām lasīt Kristīnes Jarinovskas viedokļrakstā “Staķim staļinisms atbilst labiem tikumiem?” 20. jūlija “Latvijas Avīzē”, tad gribu teikt, ka problēma jau nav tā, ka Rīgas dome no kaut kā baidītos. Drīzāk šis domes sasaukums ir tas, kurš spēris pirmos soļus ielu pārdēvēšanā. Skaidra pozīcija par to mums bijusi jau sen.
“Jaunās Vienotības” frakcija jau 2021. gada martā ierosināja pārsaukt Detlava Brantkalna ielu Purvciemā un Staraja Rusas ielu Pārdaugavā. Brantkalna iela, starp citu, ir viena no tām, par kuru šobrīd sabiedrībā visvairāk diskutē. Skaidrs, Rīgā nav vietas nosaukumiem ar padomju okupācijas virsnieku vārdiem, bet vienīgais, kas tāds vēl saglabājies ir Detlavs Brantkalns.
Mums frakcijā ir vienots viedoklis, un, domāju, tāpat vienosimies arī ar pārējiem koalīcijas partneriem par Valentīna Pikuļa aleju. Tā sasteigti radās 2016. gadā iepriekšējās “Saskaņas” domes laikos. Nākamā iela, par kuru varētu būt plašs atbalsts, ir akadēmiķa Mstislava Keldiša iela Pļavniekos. Šīs ir tās ielas, par kuru pārsaukšanu domes koalīcija varētu vienoties jau tuvākajā laikā.
Runājot par pārējām, tur tas spiediens nav tik liels. Ja kādam ir viedoklis, ka šie cilvēki kaut kā saistās ar padomju okupāciju… Tomēr grūti saprast, cik lielā mērā tas tā ir bijis.
Neesmu vēsturnieks, lai precīzi pateiktu, ka attiecīgā personība tiešām bijusi tik noziedzīga, sadarbojoties ar padomju varu. Tāpēc esam nosūtījuši vēstuli Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Kara muzejam, Okupācijas muzejam un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam ar lūgumu sniegt viedokli, vai konkrētas personības vārdā nosauktās ielas nosaukums būtu maināms un, ja jā, tad pret ko.
“Publiskās atmiņas centra” biedrībā, kurā darbojas agrākās PSRS VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieki, vēsturnieki ir vairumā. Un viņi Rīgā iesaka pārdēvēt 16 ielas.
Paldies viņiem par ieteikumiem! Mēs tajos ieklausāmies. Tomēr es nevaru teikt, ka “Publiskās atmiņas centrs” būtu autoritatīvāks par iepriekš nosauktajiem muzejiem. Mani, piemēram, pārsteidza, ka 2021. gadā, kad vērsāmies Būvvaldē ar ierosinājumu mainīt Brantkalna ielas nosaukumu un jautājām arī Aizsardzības ministrijai (AM), ministrija nebija tā, kas viennozīmīgi atbalstītu Brantkalna ielas pārdēvēšanu. Domāju, pēc šī gada 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā viņi viedokli būs mainījuši. Latvijas armijā netrūkst nopelniem bagātu ģenerāļu, kas būtu pelnījuši savas ielas.
Problēma varbūt tajā, ka mums joprojām ir diezgan netverams viedoklis par PSRS pusē karojušajiem Otrā pasaules kara latviešu strēlniekiem un kolaborāciju ar padomju režīmu vispār.
AM priekšlikums toreiz bija, ka vajadzētu iemūžināt ģenerāļa Kārļa Goppera (1876–1941) un vēl vairāku augstākās raudzes armijas virsnieku vārdus. Bet, jā, pats esmu dzimis padomju laikā, un man nav nekāda personīgos piedzīvojumos balstīta viedokļa kaut vai par rakstnieci Annu Saksi. Mana gadagājuma cilvēki skolas laikā uzauga ar Sakses “Pasakām par ziediem”. Viņas cita veida darbību un sadarbību ar padomju kompartiju “cilvēks parastais” nezinās. Nerunājot par tiem, kas stāvēja varai ļoti tuvu, kā izmērīsim pārējo nodarījumu? Tajā skaitā ir arī mākslinieks Gustavs Klucis un viņa iela. Vieniem viņš patīk, citi teic, ka tur ir pārāk liels padomju ideoloģijas nospiedums. Un, ja pārsauksim, tad kā izvērtēsim, kurš no dižajiem latviešiem visvairāk pelnījis savējo? Par to diskusijas šobrīd ir vislielākās. Izskanējuši brāļi Kaudzītes, Anna Brigadere, Kārlis Skalbe. Bet var rasties jautājums, kurš labāks – Brigadere vai Skalbe? Nav tā, ka mums visiem par šīm lietām būtu kopējs viedoklis un skaidra pozīcija.
Vai Rīgā vispār pietiktu esošo ielu, lai godinātu visus, kas to pelnījuši? Valodnieks Kārlis Mīlenbahs, kura vārdu daži rosina dot Aleksandra Puškina ielai, nez vai iederētos jaunā rajonā Rīgas nomalē.
Jā, neizskatītos. Bet izcilā aktiera Ēvalda Valtera ielai tika atrasta vieta jaunajā dzīvojamo ēku rajonā Dreiliņos. Rīgas dome tomēr vairāk vai mazāk turas pie principa izmantot jaunus vārdus jaunveidojamām ielām. Ņemot vērā “Rail Baltica” izbūvi, tādu iespēju būs arvien vairāk. Piemēram, pievedceļi, ceļu pārvadi, tuneļi…
Kārļa Skalbes tunelis?
Nē, nē (smejas). Tas, ko varbūt cilvēki īsti līdz galam negrib, tiešām ir vārdu došana skvēriem, parkiem, arī rotācijas apļiem. Tikko biju Polijā, kur izbrīnīja bijušā Polijas prezidenta Leha Kačinska vārdā nosaukts rotācijas aplis mazā pilsētiņā. Var jau būt, ka viņš ir nācis no šīs pilsētiņas, taču, vai mēs esam gatavi Mūkusalas apli nosaukt, piemēram, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Roberta Rubeņa vārdā? Bet tādu vietu mums Rīgā ir daudz un pamazām mēs tām vārdus dodam.
Ja pieejam šai lietai birokrātiskā līmenī, tad labā prakse ir dot ielām vārdus sarkano līniju robežās. Domei jāskatās, vai šīs sarkanās līnijas ir. Ja tās nav skaidras un ir īpašumtiesību jautājumi, tad sākas problēmas. Kaut vai ar to pašu Detlava Brantkalna ielu. Tur ir atsevišķi īpašumi, kas pieder pašvaldībai, un atsevišķi, kas privātpersonām, kur ielu sarkanās līnijas nav definētas. Tāpēc, ja paskatās Brantkalna ielu kartē, tā ir drusku dīvaina. Lai ielu nosauktu kādā vārdā, labā prakse prasa vispirms noteikt tās robežas.
Tāpat drusku īpatnējs moments ir Vladimira Kudojara parks, kas Dārziņos veltīts vēl dzīvam cilvēkam… Parasti ielu nenosauc kādas personas vārdā pat tūlīt pēc tās nāves. Nezinu, kāpēc tā veidojies, bet tradīcija prasa pagaidīt desmit gadus. Piemēram, bija ierosinājums par Mārtiņa Brauna ielu. Es būt par, taču…
Kāds liktenis gaida ielas, kas nosauktas krievu kultūras klasiķu vārdos, bet kam ar Rīgu nav pilnīgi nekāda sakara? Aleksandrs Puškins, Mihails Ļermontovs?
Man personīgi pret viņiem iebildumu nav. “Publiskās atmiņas centrs” piedāvā pārdēvēt arī akadēmiķa Andreja Saharova ielu. Jāsaka, Eiropas Parlaments ik gadu piešķir Saharova balvu ievērojamiem cilvēktiesību aizstāvjiem. Vai iela jāpārsauc tikai tādēļ, ka neliela Saharova biogrāfijas daļa reiz saistījusies ar okupācijas varu? Šim priekšlikumam koalīcijā šobrīd atbalsta nav.
Kad vispār sākām diskutēt par ielu nosaukumu maiņu, vienu brīdi radās sajūta, ka daļa iesniegtas tikai tāpēc, ka tur ir slāvisks uzvārds. Nu, tad jau vajadzētu iekļaut arī filantropa Firsa Sadovņikova vai krievu vecticībnieku mācītāja Feodora Samanska ielas.
Puškins, Ļermontovs ir pietiekami lieli klasiķi, kam ar padomju varu nav absolūti nekāda sakara. Es esmu dzirdējis, ka šo ielu nosaukumi piešķirti lielās rusifikācijas laikā, taču es arī pilnībā piekrītu Valsts valodas centra (VVC) direktora Māra Baltiņa viedoklim, ka var uzdot jautājumu: kāpēc Rīgā nav Gētes vai da Vinči ielas? Un vai Marijas un Elizabetes ielu nosaukumi būtu maināmi tikai tāpēc, ka šīs dāmas bijušas Krievijas caru sievas? Es te nerunāju par tiem, uz kuru rokām patiešām ir latviešu asinis un kas darījuši visu, lai Latvija būtu “brālīgajā” Padomju Savienībā, bet vai Rīgas domei jāmaina nosaukumi, kas jau iegājuši tautā?
Vietvārdiem viens no svarīgākajiem punktiem ir, cik šie nosaukumi ir labskanīgi, lai cilvēki spētu orientēties. Savulaik man bija jābrauc, vairs neatceros, uz Ūbeles vai Ūdeļu ielu, taču fakts ir tas, ka mani aizveda uz pretējo, jo vadītājs nebija īsti sadzirdējis.
Sešpadsmit kilometru garās Maskavas ielas pārdēvēšana par Latgales ielu nav darbakārtībā?
Maskavas iela ir otra garākā iela Rīgā. Es teiktu, ka, iespējams, pie diskusijas par Maskavas ielu atgriezīsimies nedaudz vēlāk. Jā, arī es personīgi gribētu aiziet no visiem nosaukumiem, kas saistās ar Krievijas Federāciju, bet jāņem vērā, ka ielas nosaukums ir vēsturisks. Tas ir virziens uz Maskavu, Polocku. Un jāsaprot, ka jebkuras ielas nosaukuma, tātad adreses maiņa uzliek nenormālu slogu tur dzīvojošajiem.
Tātad ielu nosaukumu maiņu ietekmē arī juridiskais un finansiālais slogs?
Protams! Varbūt fiziskas personas ne tik, bet juridiskās personas gan – sākot no rekvizītiem, veidlapām, izmaksām, kas saistās ar uzņēmuma reģistrācijas nodevu. Nerunājot nemaz par uzņēmējiem, kam ir kases aparāti. Uzņēmējam ir jānomaina viss! Automātiski nekas nenotiek.
Jā, viedokļu par Maskavas ielu ir bijis ļoti daudz, taču, ņemot vērā arī pašreizējo ekonomisko situāciju, nevajadzētu pārlikt uz uzņēmēju pleciem izdevumus, kas rodas dažu Saeimas vēlēšanu kandidātu un personu emocionālu uzplaiksnījumu dēļ.
Cik izmaksātu Maskavas ielas pārsaukšana?
Nemācēšu atbildēt. Katram izmaksas veidojas citādi. Arī pašvaldībai tie ir izdevumi, jo nosaukums jāmaina visās informācijas sistēmās, jāuzliek norādes krustojumos. Zinu, ka Antonijas ielas īsā posma nosaukuma nomaiņa ar Ukrainas neatkarības ielu pašvaldībai izmaksāja ap tūkstoti eiro.
Vēsturnieku aprindas nebija sajūsmā, kad Jēkaba laukumu Vecrīgā, atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, pārsauca par Neatkarības laukumu. Vēsturiskais mēdz “strīdēties” ar ideoloģisko.
Acīmredzot tajā brīdī politiskā situācija prasīja, lai būtu Neatkarības laukums. Saeima pieņēma likumu, un Rīgas domei, cik saprotu, tajā laikā vispār neviens nepajautāja. Līdzīgi jau savulaik bija ar Basteja bulvāra daļas nosaukšanu par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri. Toreiz arī domei viedokli nejautāja. Ja Saeima šajā priekšvēlēšanu laikā izdomātu, ka Maskavas ielai nav vietas ne Rīgā, ne kādā citā Latvijas apdzīvotā vietā, tad es tomēr aicinātu to apsvērt ar vēsu prātu.
Advokāte Jarinovska savā viedokļrakstā 20. jūlija “Latvijas Avīzē” aicināja ielu nosaukumu lietu pārņemt Saeimai un Ministru kabinetam, jo Rīgas dome “nespēj būt izlēmīga”!
Tad varu vien palūgt viņus atvērt maciņus un samesties juridiskajām personām, lai pārdēvēšana negultos tikai uz to pleciem. Saeimai tad vajadzētu budžetā ieviest atsevišķu pozīciju, kā šos izdevumus viņiem kompensēt. Ironiski varētu pajautāt, kāpēc tad tie domes kolēģi, kas aicina ķerties pie fundamentālas ielu pārsaukšanas, pirms dažām nedēļām neatbalstīja deputāta no Latvijas Krievu savienības Vladimira Buzajeva priekšlikumu, ka visus ar ielu pārdēvēšanu saistītos izdevumus jāuzņemas pašvaldībai?
Vai skaidrs, cik ilgi neoficiālā Rīgas ielu pārsaukšanas darba grupa plāno pastāvēt?
Diskutēts par to ir. Sākumā ir tās trīs minētās ielas, par kurām vienosimies jau tuvākajā laikā. Tad ir stāsts par visām pārējām, par kurām spriedīsim, kad saņemsim atbildes no muzejiem. To varētu sadalīt kā luksoforā – sarkanās, tad dzeltenās – mūsu ar kompartiju saistīto mākslinieku un autoru vārdā nosauktās, tad vēl “mirgojuši dzeltenās” Ļermontova, Puškina iela.
Domāju, ar esošajām ielām mēs līdz gada beigām darbu pabeigsim, kaut pa laikam diskusijas medijos uzjundī jaunus pārdēvēšanas priekšlikumus.
Bet juridiski jūsu domnīcas lēmumi taču nav saistoši. Kas tālāk?
Tātad pirmais ir, ka panākam politisku vienošanos koalīcijā. Tad mēs ar savām rekomendācijām vēršamies pie Rīgas pilsētas attīstības departamenta Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijas, kura veiks juridiski administratīvo darbu. Viņi attiecīgi prasīs VVC atzinumu. Ja VVC priekšlikumus atzīs par labiem, taps Rīgas domes lēmumprojekts nobalsošanai.
Uzziņa
Ko vērtē Valsts valodas centrs
Iepriekš sabiedrībā raisījušās diskusijas sakarā ar Valsts valodas centra viedokli par Maskavas ielas iespējamo pārdēvēšanu. Rīgas domes Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvalde bija saņēmusi ierosinājumu pārdēvēt to par Latgales ielu, kā šī iela saukta no 1938. gada līdz 1940. gadam. Par Maskavas ielu tā tiek saukta jau kopš 1859. gada. Šādā gadījumā ir nepieciešams Valsts valodas centra atzinums. VVC galvenais lingvists Agris Timuška intervijā medijos pamatoja, ka normatīvie akti paredz saglabāt ielas sākotnējo nosaukumu. “Jā, tas ir senākais nosaukums šai ielai. Nevis mēs tā uzskatām, mēs vienkārši norādām, ka tādi ir vietvārdu informācijas noteikumi un prasības, kas šādos gadījumos neļauj pārdēvēt ielu,” intervijā “TV3” teica A. Timuška.
Valsts valodas centrs skaidro, ka atzinumus par personu ierosinātajiem oficiālo vietvārdu maiņas priekšlikumiem VVC sniedz saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra “Vietvārdu informācijas noteikumiem”.
VVC noteikts pienākums izvērtēt, vai pašreizējie oficiālie vietvārdi: 1) iekļaujas latviskajā kultūrvidē, sekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību; 2) atbilst latviešu valodas un Latvijas vēstures tradīcijām; 3) atbilst labiem tikumiem.
Ja tie neatbilst kādam no minētajiem kritērijiem, tad ir atbalstāmi priekšlikumi par šādu oficiālo vietvārdu maiņu.
Lēmumu par oficiālo vietvārdu piešķiršanu un/vai maiņu pieņem attiecīgā pašvaldība, kurai centra atzinums ir juridiski saistošs.
Valsts valodas centrs nevērtē katra ieteiktā ielas nosaukuma iederību konkrētajā pilsētas apkaimē, bet tikai un vienīgi priekšlikuma atbilstību vietvārdu informācijas jomā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām.
Viedoklis
“Ja politiskie spēki tā gribēs, adreses mainīs”
Uldis Freimantāls, Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijas priekšsēdētājs: “Iesniegumus par ielu pārdēvēšanu līdz šim esam praktiski saņēmuši tikai no divām privātpersonām – Didža Šēnberga un Kristīnes Jarinovskas, turklāt tie bija ļoti līdzīgi. “Publiskās atmiņas centrs” ir tikai teicis, ka grib piedalīties jautājuma izspriešanā, taču pats līdz šai nedēļai nebija neko atsūtījis vai iesniedzis. Esam aicinājuši viņus sniegt pārdēvēšanas motivāciju un informāciju par saviem priekšlikumiem. Nekā cita jau īsti nav. Vairums iedzīvotāju raksta un zvana, ka viņi negrib nekādas izmaiņas, jo tas viņiem nozīmēs izdevumus. Grūti attiecībās ar iedzīvotājiem pārstāvēt pozīciju par zaudējumiem, kas viņiem kā adrešu lietotājiem radīsies. Nav jau tikai nosaukumu maiņa, mainīsies arī viņu adreses. Katram, kuram tiks mainīta adrese, jārēķinās ar neērtībām un zaudējumiem, jo viņiem par to būs jāmaksā. Kurš cits tad maksās?
Bet, piemēram, dzejnieka Ulda Bērziņa dēls ir uzrakstījis, ka nepiekrīt pārdēvēšanai un vēlas, lai tēva vārds būtu jaunai ielai. Iesniegumos, ko esam saņēmuši, ir rosinājumi par astoņām pārdēvējamām ielām: Mihaila Lomonosova, Aleksandra Puškina, Ivana Turgeņeva, Mihaila Ļermontova, Staraja Rusas, Sergeja Eizenšteina, Andreja Saharova, Mstislava Keldiša un vēl Maskavas iela, par kuru VVC jau pateica, ka to pārdēvēt nedrīkst.
Bet tā pieeja ir ļoti elastīga. Tie ir darba jautājumi, kuros vēl var notikt izmaiņas un kurus šobrīd plaši komentēt nav iespējams. Tas ir politisks un ne īsti vairs Vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijas jautājums. Ja politiskie spēki tā gribēs, adreses mainīs. Arī par Antonijas ielas posma pārdēvēšanu nelēmām mēs. Mēs tikai tehniski gatavojam lēmumprojektus. Ko varam, to darām, bet pēdējā laikā izskatās, ka jautājums tiek pozicionēts tā, ka to, iespējams, lems valdība. Pašvaldības pieredze ar Neatkarības laukumu liecina, ka izdot likumu un nomainīt nosaukumu viņi var pa divām nedēļām, ja vajag.”
