Viedoklis: Veselības aprūpes reforma nerisina īsto problēmu medicīnā 0
Autors ir Edgars Labsvīrs, partijas Progresīvie sociālo lietu un veselības darba grupas loceklis
Saeimas valdošā koalīcija ar Saskaņas atbalstu 30. novembrī pieņēma Veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu otrajā lasījumā. Ja reforma tiešām tiks apstiprināta arī trešajā lasījumā, tad tas būtiski pasliktinās daudzu iedzīvotāju pieeju veselības aprūpei. Reforma paredz, ka aptuveni 300 000 sociālā nodokļa nemaksātājiem (mikrouzņēmumi, pašnodarbinātie, mājsaimnieki u.c.) pilnvērtīga dalība veselības aprūpes sistēmā tiks padarīta pieejama tikai par atsevišķu brīvprātīgu maksu. Šāda pieeja ir bezprecedenta gadījums starp attīstītajām valstīm.
No katra vērtību sistēmas būs atkarīgs vērtējums, cik ētiski ir saistīt cilvēka tiesības uz veselību ar viņa nomaksātajiem nodokļiem. Bet “saņem tikai tie, kas maksā” principa piekritējiem netraucētu zināt sekojošo: veselības aprūpes budžets pēc reformēšanas būs labākajā gadījumā tikai par 15% finansēts no jaunieviestajām apdrošināšanas iemaksām, bet pārējie 85% joprojām nāks no PVN, ienākuma, akcīzes nodokļiem, īsāk sakot, no vispārējā budžeta. No tā izriet, ka nav iedomājams iedzīvotājs, kas nav veselības budžeta finansētājs — absolūti visi maksā kādu no nodokļiem. Turklāt daudzi sociālā nodokļa “nemaksātāji” citos nodokļos samaksā krietni vairāk par minimālo vai aplokšņu algu saņēmējiem, bet valsts aprūpe viņiem tagad tiks ierobežota.
Taču būtiskākais kritikas punkts ir tāds, ka reforma nenosauc vārdā un neuzstāda par mērķi atrisināt mūsu veselības aprūpes vislielāko problēmu. Tieši otrādi, tā leģitimizē šo problēmu, iecementē to, padara par neatņemamu sistēmas komponenti.
Mūsu operāciju bloku aprīkojums neatpaliek no Eiropas klīnikām, mūsu ārsti spēj tikt galā ar vissarežģītākajiem saslimšanas gadījumiem. Par maksu tie katram ir pieejami. Tāpat kā iespēja valsts slimnīcā “iegādāties” pat personīgo māsu vai personīgo vecmāti dzemdībām. Medicīniskā personāla trūkums ir tikai puse no problēmas. Problēma kopumā nevienlīdzība medicīnas personāla pieejamībā.
Līdzīgi ir ar algām nozarē. Sabiedrībā līdzpastāv prasības paaugstināt darba samaksu mediķiem un pārmetumi atsevišķiem ārstiem par glaunu dzīvesveidu. Problēma ir nevienlīdzība nozares darbinieku ienākumos, nevis tikai to vidējais apmērs.
Tas pats ir sakāms par rindām. Tās ir nevienlīdzības, nevis resursu trūkuma izpausme. Par naudu izmeklējumu vairums ir pieejams dažu dienu vai pat stundu laikā. Diagnostisko iekārtu uz 1000 iedzīvotāju ziņā mēs esam starp līderiem Eiropā. 40% no visiem izdevumiem nozarē nāk no privātajām kabatām, un šī problēma primāri skar tieši trūcīgākos. To kā problēmu uzsver katrs eksperts.
Nevienlīdzība, gan attiecībā uz pacientiem, gan uz nozarē strādājošiem, ir Latvijas medicīnas vislielākā bēda. Virkne OECD un PVO atzinumu par Latvijas veselības aprūpes stāvokli liecina tieši par to. Es izslēdzu iespēju, ka politikas veidotāji ar šiem dokumentiem nav iepazinušies. Kāpēc viņi nerisina īsto problēmu, bet kalpo atsevišķu personu komerciālām interesēm? Laikam tāpēc, ka vēlētājs no viņiem to neprasa.
