Viedoklis. Vai dabas katastrofa tiešām ir force majeure? 0
Zemnieku saeimas izsludinātajā preses brīfingā, kas bija veltīts sausuma radīto seku apzināšanai, lielākoties bija dzirdama apsūdzība Mātei Dabai, kas patiesi lauksaimniekus nu jau otro sezonu pēc kārtas nav saudzējusi. Plānais valsts budžeta maciņš nozares ministrijai licis rotaļāties ar terminoloģiju, izvēloties pasludināt dabas katastrofu, nevis ārkārtas stāvokli, kam būtu jāseko reālām kompensācijām par laikapstākļu radītajiem zaudējumiem. Tagad pēc palīdzības vēršamies pie Mātes Eiropas. Bet arī ES maciņa lielums nav bezizmēra – daba nav saudzējusi arī citas dalībvalstis.
Klimata izmaiņas nav nākušas kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, uzskata Jānis Dzenis – lauksaimnieks, kurš nekad nestāv malā, bet vienmēr aktīvi seko līdzi norisēm lauksaimniecībā un savu viedokli pamato ar uzskatāmiem argumentiem.
– Vai Latvijas agrārpolitika ir gatava klimata pārmaiņām?
– Vispirms jājautā – vai mums ir agrārpolitika? Manuprāt, tās nav. Tādējādi tā arī nevar būt gatava nedz klimata pārmaiņām, nedz kādām citām norisēm.
– Ja Latvijā nav agrārpolitikas – kas tad ir?
– Pat nezinu, kā to nosaukt. Teiksim – tā ir Eiropas Savienības tā sauktā kopējā lauksaimniecības politika. Tajā Latvijai ir ierādīta kaut kāda vieta, ko cenšamies aizņemt. Vienlaikus paši ar savu realitāti īpaši nerēķināmies. Ar pateicību pieņemam to, ko mums atmet, savukārt to, ko atmet, mēģinām pielāgot savām vajadzībām. Diemžēl neko vairāk nevaram, jo mūsu valsts priekšstāvjiem nav tik asi zobi kā, piemēram, Ungārijas.
– Un ar zāģi, kam truli zobi, neko lāgā nozāģēt nevar…
– Tieši tā. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, tāpēc, iespējams, manāmas kādas lielākas aktivitātes, bet šaubos, ka tās varētu beigties ar kādu taustāmu rezultātu. Paskaidrošu, kāpēc.
Kad premjerministrs Latvijā bija Valdis Dombrovskis, viņš it kā cīnījās par lauku attīstību, vismaz tajā periodā, kad bija Ministru prezidents, taču faktiski neko neizcīnīja. Pēc tam viņš burtiski lūdza lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas klusēt un necelt traci sakarā ar nepanāktajiem vienlīdzīgajiem tiešmaksājumiem un citu, solot visu kompensēt no valsts budžeta. Protams, nekas tāds nenotika – lauksaimnieki kārtējo reizi tika uzmesti. Tādējādi, kopumā rēķinot, neesam saņēmuši solīto un arī pienākošos valsts atbalstu pat vairāku simtu miljonu eiro apmērā, kas bija paredzēts lauksaimnieku atbalstam pat kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros, turklāt līdz 2020. gadam. Neviens par to politiski nez kāpēc nerunā. Tāpēc šodien, kad lauksaimniecības nozares skar visādas krīzes un tagad arī ciešam no klimata maiņas, mums nav nekāda drošības spilvena, kā tas ir citās valstīs.
Tas, kas šobrīd tiek darīts no valsts puses, ir palīdzības imitēšana. Kaut kādas atsevišķas zaudējumu kompensācijas laikapstākļu un citu iemeslu dēļ ir tikai īstermiņa lāpīšanās. Nav jēgas izmaksāt katram pa drusciņai, no tā labumu negūst neviens, drīzāk jākompensē tikai tiem, kurus īpaši skārusi nelaime. Bet uz kopējā fona nereti atbalstu dabū arī tie, kam tas nepienākas. Kuri, ja aplūkojam viņu bilanci, patiesībā ir smuki nopelnījuši, nevis cietuši zaudējumus. Tādējādi sanāk, ka kompensāciju viņi ir izkrāpuši.
– Tomēr, ja Eiropa gatava palīdzēt, kāpēc neprasīt?
– Esam ES, tāpēc nevaram pārāk skaļi klaigāt, ka tai gar Latviju īpaši nekādas daļas nav. Drīzāk – tā ņirgājas par mums, un šīs ņirgāšanās izpausmes veidi ir visdažādākie. Arī šīs kompensācijas par dabas apstākļu radītajiem un citiem zaudējumiem, kas no ES mums tiek šad un tad atmestas, ir smieklīgas. Nedz tās īsti sedz zaudējumus, nedz ļauj iet uz priekšu. Uz ES varētu attiecināt pārfrāzētu teicienu: neskaties uz maniem darbiem, bet klausies manos vārdos. Un vārdos ES mūs, protams, visādi atbalsta. Bet darbos…
Katrā ziņā ES darbi nav vērsti uz to, lai glābtu kādas valsts lauksaimniecību. Katra valsts cīnās pati par sevi. Kurai skaļāka balss un asāki zobi, tā panāk vairāk gan konkurētspējas celšanai, gan ražošanas un eksporta attīstībai utt. Latvijai, kā jau iepriekš teicu, nav ne skaļas balss, ne asu zobu. No kā un par ko mēs tā baidāmies? Par savu drošību? Lai kādu apklusinātu, baiļu un nedrošības iedvešana allaž nostrādā. Un šai drošībai faktiski jau esam upurējuši visus savus nacionālos simbolus – neatkarību, suverenitāti, valūtu, zemi. Vai jūtamies drošāk? Šaubos. Mums faktiski atlicis tikai tas, ko paši lūdzam Dievam savā himnā. Un Dievs mūsu lūgšanu burtiski izpildījis – latvju dēli dzied, latvju meitas zied un visiem ļauts laimē diet! To arī ar prieku darām. Izrādās, neko vairāk mums nemaz nevajag.
– Uz to, ko lūdzam Dievam, ir jāraugās nopietni. Vismaz jāapzinās, ko lūdzam. Atgriežoties pie materiālām lietām – stāvam uz dažādu pārmaiņu, tostarp klimata, sliekšņa, un tas tomēr ir nopietns izaicinājums, kam jāgatavojas.
– Protams. Bet ir vairāki aspekti, kas liecina, ka neesam tam gatavi. Pirmām kārtām – esam dzīvojuši diezgan bezrūpīgi.
Maza replika. Vienam savam strādniekam, kurš lauksaimniecībā strādājis kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem un tagad ir pieklājīgā pensijas vecumā, esmu ļoti lielu pateicību parādā, jo viņš man ir iemācījis faktiski visu, ko šobrīd lauksaimniecībā protu izdarīt. Neatceros, ka viņam vispār būtu pastāvējušas kādas problēmas. Ja kādreiz teicu, ka ir problēma, viņš atteica – saimniek, neraizējies, visu var atrisināt. Aizbraucu viņu apsveikt jubilejā, saku – redz, kā mūs pārsteiguši negaidīti laikapstāļi! Viņš atbildēja, ka mums ir ļoti īsa atmiņa. Tādi gadi kā iepriekšējais un šis jau ir vairākkārt bijuši. Un kolhozu laikos zināja, kā šādos apstākļos rīkoties. Agronomi analizēja laikapstākļus un rēķināja labākos sējas laikus, kad būtu mazāks risks, utt. Piemēram, agrāk līdz 20. augustam lielākoties viss jau bija apsēts. Mēs sen vairs šādos termiņos nesējam. Līdz 20. augustam labākajā gadījumā esam iesējuši ziemas rapšus. Pats atceros, ka bija gadi, kad, piemēram, rudzus kūla decembrī, jo agrāk nevarēja tikt uz lauka, un kā lika traktoriem virsū dubultos riteņus un kāpurķēdes, lai no lauka izvilktu iestigušo tehniku. Visādi bijis. Pats esmu kviešus savlaik kūlis novembra vidū, graudi bija ar 33% mitrumu.
Teicu par bezrūpību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka strādājam, nedomājot, ka var iestāties risks. Esam kā spēlmaņi, kuri, ejot uz spēļu zāli, paļaujas tikai uz vinnestu. Ar zaudējumu vispār nerēķinās.
Jāapzinās, ka tiešām dzīvojam globālu pārmaiņu laikmetā. Viss mainās. Tehnoloģijas, mehānismi, saimniekošanas principi un paņēmieni, prasības, cenas, tirgus, politika, izaicinājumi. Agrāk vai vēlāk ar to saskaras visi, un tad sāk domāt, ko ar to iesākt. Gudrs cilvēks tomēr laikus sāk domāt, kā novērst iespējamos riskus. Mēs kaut ko mēģinām glābt, kad riski sen jau iestājušies.
– Amortizējam sekas?
– Tieši tā. Tāda ir tā mūsu politika – seku kompensētāja. Es teiktu, ka tā ir dumja politika. Turklāt bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma, bez jebkādiem aprēķiniem – ko, kam, cik daudz un kāpēc? Šodien taču notiek tik pamatīga lauksaimnieku darba uzskaite – ko un cik iesēj, cik nokuļ, cik pārdod, cik iztērē un cik nopelna. Par mums visi iespējamie dienesti visu zina. Ja būtu griba šos datus papētīt un izanalizēt, iespējams, arī politika izskatītos citāda. Argumentētāka, pamatotāka, loģiskāka, taisnīgāka, gudrāka, tālredzīgāka.
– Savlaik analizēšana, prognozēšana, risku paredzēšana bija viens no Agrārās ekonomikas institūta uzdevumiem. Vai šodien tāds uzdevums nevienam no valsts puses nav deleģēts?
– Par šo minēto institūciju pat negribētu izteikties. Cik zinu, šī iestāde allaž ir nodarbojusies ar politisko pasūtījumu. Un tieši šā politiskā pasūtījuma dēļ netiekam ārā no tā aizgalda, kur esam iesēdināti, un nevaram droši pateikt, ko mums vajag. Tagad izveidotas partijām paklausīgas organizācijas, tostarp nevalstiskās, kas kalpo noteiktām partiju interesēm. Latvijā diemžēl nav tādu neatkarīgu nozari pārstāvošu un aizstāvošu spēku kā, piemēram, Skandināvijā, kur darbojas gan ietekmīgi kooperatīvi, gan apvienības, gan arodbiedrības, kas pašas diktē politiķiem noteikumus, nevis otrādi. Mēs cenšamies ar politiķiem sadarboties cerībā uz viņu atbalstu un palīdzību, bet patiesībā viņi organizācijas cenšas izmantot kā bufersistēmu savas politikas realizēšanai. Mums ir grūti nolikt pretī vienu otrai divas politikas – Eiropas un savējo, bezzobaino. Mēs varam tikai izmantot retoriku, lai skaistiem vārdiem apvārdotu sabiedrību, aizmālētu tai acis ar tukšiem solījumiem un ekonomiski nepamatotiem risinājumiem. Galvenais – lai sabiedrība neierauga patiesību. Jo – kas tad notiks?
Redzēju raidījumu par viena iluzionista eksperimentu. Vispirms viņš strādāja ar publiku, lai to pārliecinātu, ka viņš spēj padarīt cilvēku neredzamu. Tad izvēlējās vienu cilvēku, ko it kā padarīja neredzamu, un publika uzvedās tā, ka neredzamais cilvēks pats noticēja, ka ir neredzams.
– Gribi teikt, ka ļaujamies visādām ilūzijām?
– Mēs dzīvojam ilūzijās un pārtiekam no ilūzijām. Mūsu politiķu apvārdošanas prasme dažbrīd sasniedz tādu ietekmi, ka pat tiešām gudri, intelektuāli cilvēki notic teiktajam. Jo ir grūti pieņemt, ka mums visu laiku tiek melots. Ir teiciens – simtkārt atkārtota patiesība agrāk vai vēlāk kļūst par meliem, bet simtkārt atkārtoti meli – par patiesību. Beigu beigās mēs paši izlemjam, kam mums gribas vai kam mums ir izdevīgi ticēt un kam ne. Neatkarīgi no tā, kā ir patiesībā.
Liela daļa sabiedrības tādējādi kļūst par intelektuālajiem idiotiem – intelekts it kā ir, bet tas ir atrauts no realitātes. Pat Lauksaimniecības universitātē pavērojot daļu mācībspēku, var teikt, ka tur pārsvarā strādā teorētiķi, kas mācījušies no teorētiķiem, kurus mācījuši teorētiķi. Tādējādi viņi ir diezgan stipri attālinājušies no prakses. Dzirdēts, ka viņiem ir grūti mācīt neklātienes studentus, kuri ikdienā paši strādā reālā lauku vidē, jo viņi mēdz pavīpsnāt par to teoriju, ko viņiem māca.
– Kādā virzienā būtu jādomā vai konkrēti jārīkojas, ņemot vērā piedzīvotos ekstremālos laikapstākļus – ilgstošas lietavas un ilgstošu sausumu?
– Šajā ziņā vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. Pirmais – par meliorācijas sistēmām. Tieši šo sistēmu neesamības dēļ lietavu sekas bija tik smagas. Meliorācijas sistēma mūsu laukos tika sagrauta pagājušā gadsimta beigās, šā gadsimta sākumā. Un neviens par to vairs īpaši nav licies ne zinis. Ir maz jēgas kaut ko darīt katram tikai savā teritorijā, ja kaimiņš nevēlas neko darīt, lai meliorācijas sistēma kopumā darbotos. Meliorācija nevar strādāt fragmentāri. Lūk, bija vajadzīgi ārkārtēji laikapstākļi, kuru dēļ visiem ūdens burtiski smēlās mutē, lai saprastu – jā, meliorācija vajadzīga. Arī valsts pēkšņi attapās. Tas nav normāli. Tā atkal ir kārtējā mūsu bezrūpības izpausme.
Otra lieta – atbalsts saimniekošanai mazāk labvēlīgos apvidos (MLA). Nākamgad tā, visticamāk, vairs nebūs. Budžetā tam vairs līdzekļu nav. Piemēram, Latgales reģions MLA maksājumu saņēma gana ilgi. Kur šī nauda palikusi? Manuprāt, bezrūpīgi izlietota, citādi ar to vajadzētu pietikt, lai kompensētu gan lietavu, gan sausuma radītās sekas. Nevar uz atbalsta maksājumiem raudzīties kā uz dāvanu, ko var vienkārši notrallināt. Kurš tad ir atbildīgs par to, ka saimniecībām nav izveidoti uzkrājumi ārkārtas gadījumiem? Un ne tikai naudas izteiksmē, arī par sēklas, lopbarības krājumiem padomā tikai daži. Cik zinu, piemēram, dzirnavnieki allaž vismaz 30% graudu atstāj rezervē, lai krīzes situācijā nav jāaptur ražošana. Tas ir pareizi. Bet lauksaimnieki nav gatavi atzīt savu bezrūpību. Vienkāršāk izlikties par nabadziņiem, kurus negaidot pārsteigusi kāda krīze vai laikapstākļi, jo izrādās, ka šādiem gadījumiem nav sagādāts pat mazākais drošības spilvens. Toties tehnikas parkā gozējas tikai jauni traktori. Taču ne jau spīdīgas jaunas mašīnas apliecina spēju un prasmi gudri, tālredzīgi saimniekot.
Un vai neizskatās diezgan ciniski, ka dažs labs, piemēram, par plūdu radītajiem zaudējumiem saņemtajām kompensācijām pēc tam realizē saimniecības modernizācijas projektus? Vai sabiedrība var ticēt šādai politikai? Piena krīzes laikā bija tāda pati situācija – kamēr publiskajā telpā skanēja izmisīgi piensaimnieku saucieni pēc palīdzības, tai pašā laikā tieši piensaimnieki bija realizējuši vērienīgus modernizācijas projektus. Acīmredzot kaut kas šajā praksē neiet kopā ar teoriju. Atkarībā no tā, kuram vajadzīgs kāds projekts, arī tiek pielāgoti noteikumi. Tāda mums tā lauksaimniecības politika – manipulatīva.
– Cilvēks savā būtībā ir diezgan skops. Kāpēc viņam jātērē uzkrājumi, ja var saņemt kompensāciju?
– Protams! Un mēs jau pie tā sākam pierast. Nerunāsim par to, kas un vai ticis izdarīts, lai novērstu vai mazinātu risku ietekmi, bet vienkārši prasīsim kompensēt zaudējumus. Tā nekad neiemācīsimies atbildīgi saimniekot.
Ir ierosinājums – neprasīt valstij katru gadu par kādu ķibeli kompensāciju, bet tomēr atrast līdzekļus MLA atbalstam. Galu galā šā maksājuma būtība jau ir atbalstīt tos, kuri saimnieko zināma riska zonā. Un šie ir līdzekļi, no kuriem būtu jāveido uzkrājums.
Protams, pats esmu saņēmis, bet principā neesmu tieša – naudas izteiksmē – valsts atbalsta piekritējs.
Valstij jārīkojas citādi. Tai jāgādā, lai zemnieks ārkārtas situācijās nekļūst par bankas, graudu vai piena uzpircēja vai kāda cita kreditora ķīlnieku
. Piemēram, vērsties pie attīstības finanšu institūcijas Altum, lai tā ar saviem instrumentiem palīdzētu zemniekiem krīzes situācijās. Šīs institūcijas rīcībā ir pietiekami plašs instrumentu spektrs, lai to izdarītu, tikai nepieciešams valsts mandāts jeb garantija šo pasākumu finansēšanai. Jā, šie līdzekļi var būt arī neatgriezeniski zaudēti, taču svarīgi, lai neciestu zemnieku saimniecības. Šodien, domāju, jebkura banka pateiks, ka lauksaimnieki ir vieni no visgodīgākajiem saistību izpildītājiem. Esam to pierādījuši, tāpēc ir bankas, kas atklāti nožēlo, ka savlaik pret zemniekiem izturējušās augstprātīgi.
– Vai turpmāk būsim gatavi risku pārvarēšanai?
– Te ir runa tikai par mūsu veselo saprātu un labo gribu. Ja nebūsim gatavi investēt savu meliorācijas sistēmu sakārtošanā, apūdeņošanas un laistīšanas sistēmu ierīkošanā, tad kā gan mēs šos riskus pārvarēsim? Ar kompensācijām? Un tā no gada uz gadu? Gan Vācijā, gan citur Eiropā ārkārtēji laikapstākļi iestājas diezgan bieži. Konkrēti tādā situācijā, kādā kopš pērnā rudens ir Latvija, Vācija bija pirms gadiem četrdesmit. Tad valsts tur īstenoja savu programmu – nevis atsevišķās zemnieku saimniecībās, bet plašā teritorijā ierīkoja laistīšanas sistēmas. Tas ļāva pat trīskāršot novāktās ražas – septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados Vācijā bija tādas pašas ražas kā mums šodien. Un Latvijas zemnieki ar līdzīgu vajadzību Zemkopības ministrijā ir vērsušies jau ministra Mārtiņa Rozes laikā. Diemžēl mums tas ir tipiski – sagaidīt, ka situācija tiešām kļūst ārkārtēja, lai vispār pievērstu uzmanību iespējamiem pasākumiem risku pārvarēšanai. Tikai tad, kad ūdens jau sasmēlies mutē, mēs vispār sākam domāt, ko vajadzētu darīt! Absurds!
– Vai tiešām šķiet reāli, ka mūsu valsts varētu investēt laistīšanas sistēmu ierīkošanai?
– Kāpēc ne? Te jāpieņem tikai politisks lēmums un jāapliecina sava labā griba. Pieņemu, ka katrai saimniecībai pašai ierīkot dziļurbumus būtu pārāk dārgi, bet vienas kopējas programmas ietvaros tas, manuprāt, ir pavisam reāli. Galu galā var taču vienu gadu izlaist projektus dzelžu iegādei, bet palaist vienu risku pārvarēšanas programmu! Ieguvēji būtu visi. Tad nebūtu jāsēž pie vairākiem galdiem dažādos līmeņos, lai kalkulētu zaudējumus un prasītu kompensācijas. Pagājšgad sēdējām un vaimanājām par lietavu sekām, šogad sēžam un vaimanājam par sausuma sekām – par ko vaimanāsim nākamgad? Vai kāds no augšas mums apsolījis, ka turpmākās sezonas nebūs nedz lietainas, nedz sausas? Ko darīsim, ja tādas sezonas būs septiņus gadus pēc kārtas? Tad jau Latvijas lauksaimniecībai būs jāpārvelk svītra pāri.
Esmu gatavs atvest uz Latviju speciālistu no Vācijas, arī viņš ir gatavs atbraukt, lai pastāstītu par šīs laistīšanas programmas īstenošanas gaitu, izmaksām utt.
– Ja nākamās būs atkal lietainās sezonas, tad gan jau būs tādi, kuri teiks, ka investīcija laistīšanas iekārtās bijusi lieka izšķērdība…
– Tā nevienam nevajadzētu teikt. Šī nav tikai konkrētas sezonas vajadzība. Laikapstākļu maiņas tika jau gadiem iepriekš prognozētas. Jau minēju, ka ar šīm maiņām saistīto risku pārvarēšanas pasākumi tika ierakstīti jau Lauku attīstības plānā (LAP). Vai esam kaut vienu no LAP minētajiem pasākumiem realizējuši? Nevienu! Vai tas liecina par gudru saimniekošanu? Nē! Atkārtoju – tā ir BEZRŪPĪBA. Bet to nevar atļauties mūžīgi. Agrāk vai vēlāk nonākam pie sliekšņa, aiz kura jau var sākties neatgriezeniski procesi.
Lai kāds būtu bijis sausums, zemei nav jābūt sasprēgājušai milzu plaisās, kā tas šogad bija daudzviet Kurzemē, Zemgalē un citur. Ja tieši blakus sasprēgājušajam laukam būs dabiskā pļava, augsne tur nevienā vietā nebūs sasprēgājusi. Nevajag vainot tikai dabu, arī pašiem jāuzņemas atbildība par savu rīcību vai bezdarbību vai arī steidzami jāaizpilda robi profesionālajās zināšanās. Kas notiks ar mežu, ja to izcirtīs? Tas izkaltīs.
Lai cīnītos ar augsnes eroziju, ar sausumu un slapjumu, faktiski jāveic kompleksi pasākumi. Veicot urbumus apūdeņošanas sistēmu ierīkošanai, jāsakārto arī meliorācija. Šodien jau ir radītas viedās meliorācijas sistēmas ar tālvadību. Tās ne tikai novada lieko ūdeni, bet vajadzības gadījumā to var arī uzkrāt.
Arī jebkurš apdrošinātājs, pirms piekritīs apdrošināt minētos riskus, vispirms gribēs noskaidrot, kas ir darīts, lai šos riskus novērstu vai vismaz mazinātu.
– Ja runājam par meliorāciju un laistīšanas sistēmām plašā teritorijā, jāteic, ka tas nav individuāla uzņēmēja, bet gan kolektīvi paveicams pasākums.
– Tieši tā, un tas ir jāsaprot. Arī ministrijai. Ja risinājums ir panākams tikai kolektīviem spēkiem, tad ministrijai jāstrādā pie šā pasākuma nostādnēm, noteikumiem, finansējuma utt. Faktiski tas jādara visā Eiropā, jo problēmas jau visiem vienādas. Un pie to risināšanas jāķeras nekavējoties.
– Vai šobrīd kaut kas liecina par to, ka beidzot ir izdarīti vajadzīgie secinājumi un tuvākajā laikā kaut kas varētu tikt darīts risku novēršanas labad?
– Baidos, ka pagaidām nekas par to neliecina. Visi spēki un prāts novirzīti kompensāciju prasīšanai. Mums pietrūkst zināšanu. Mūs ir iemācījuši izaudzēt ražu, bet nav iemācījuši saimniekot uz zemes.
Mums ir ierādījuši, ar kādu tehniku var nomēslot vai nosmidzināt lauku, kādu tehnoloģiju lietot, lai dabūtu vēl lielāku ražu, bet par šādas darbības sekām neviens nerunā. Iespējams, apzināti.
Kad uz ministriju iet nozares speciālisti ar konkrētiem priekšlikumiem, agronomi stāsta par visām šīm lietām, neviens viņus neņem galvā, jo tas viss izklausās pēc niekiem. Lai taču katrs saimnieko, kā grib un prot! Partiju politika ir pāri visam. Visos laikos, ar visām valdībām mēs allaž esam skrējuši vilcienam pakaļ.
– Savulaik taču mūs brauca mācīt un izglītot visādi aizrobežu lauksaimniecības korifeji.
– Es teiktu, ka visas šīs mācības lielākoties bija tādi Eiropas naudas atmazgāšanas projekti zemnieku acu aizmālēšanai, kas pārsvarā bija vērsti uz to, kā mums izpildīt ES noteikumus un prasības, nevis gūt profesionālas zināšanas. Patiesībā mūsu pašu speciālisti un nozares profesori vienmēr ir bijuši gudrāki nekā visā Eiropā. Diemžēl daudzi no viņiem jau aizgājuši aizsaulē. Mēs viņus nenovērtējām un nenovērtējam. Mums vērtīgāki šķiet aizjūras lektori.
– Kā klimata izmaiņas varētu ietekmēt lauksaimnieku sadarbību ar apdrošinātājiem?
– Grūti pateikt. Aprēķināts, ka Latgalē vien sausuma radītie zaudējumi mērāmi vairāk nekā 350 miljonu eiro apmērā. Nedomāju, ka kāds apdrošinātājs būtu gatavs izmaksāt šādas kompensācijas.
Latvijā pagaidām pret sausumu apdrošināties nevar, tāpēc varam prasīt atbalstu zaudējumu segšanai Eiropai. Lietuva šādu atbalstu prasīt nevar, jo Lietuvā bija iespēja pret sausumu apdrošināties. Tiesa, Lietuvā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, tāpēc valsts izmaksāja kompensācijas.
Protams, rodas jautājums – vai tiešām apdrošinātāji spētu segt lauksaimnieku zaudējumus? Izrādās – neviens lietuvietis gluži vienkārši nav izmantojis pieejamo apdrošināšanas iespēju. Tas arī par kaut ko liecina. Zemnieks jau nav nekāds muļķis – ja viņam apdrošinātāju programma šķiet apšaubāma, protams, viņš to neizmantos.
Neviens apdrošinātājs neuzņemsies nopietnus riskus, tie ir jāpārapdrošina lielākās pasaules kompānijās. Bet tas iespējams vien tad, ja tās strādā ar līdzīgiem riskiem. Šobrīd, manuprāt, tirgū nav tādas kompānijas, kas spētu lauksaimniekiem kompensēt vairākus simtus miljonu vērtu risku. Var, protams, imitēt visādas darbības, bet vēlamā rezultāta tām nebūs. Apdrošināšana nestrādās.
Tātad te jāpieslēdzas valstij, jāizstrādā politisks risinājums, jārod kopīgs finansējums utt. Šādu risku apdrošināšana ir kopīgs, nevis katras saimniecības individuāls pasākums.
Diemžēl ir apdrošināšanas kompānijas, kas ir diezgan krāpnieciskas. Pats uz savas ādas esmu to izbaudījis, un ne tikai es.
– Latvijā ir izsludināta dabas katastrofa. Neviens to skaļi nesauc par force majeure, lai gan force majeure definīcija skan šādi: ārkārtēji nenovēršami apstākļi, kuru dēļ nav iespējams pildīt līgumsaistības, kā rezultātā viens līgumpartneris rada zaudējumus otram. Juridiskajā praksē jēdziens nav stingri formulēts, tie varētu būt: kari, streiki, zemestrīces u. c.
– Tieši tā! Un tas ir jāpasaka ministrijas līmenī – ka valstī ir iestājies force majeure. Visām ieinteresētajām pusēm tad būtu jāapsēžas pie viena galda un jāpieņem lēmums, kā šādā situācijā rīkoties.
Ja tiktu izsludināta ārkārtas situācija, būtu jāizmaksā kompensācijas, bet naudas nav. Tāpēc lēma izsludināt dabas katastrofu, taču par force majeure to atzīt negrib.
Īpaši noraidoši uz to raugās finanšu institūcijas, Altum ieskaitot. Taču jebkurš jurists pierādīs, ka dabas katastrofas gadījumā iestājas force majeure nosacījumi, protams, ja līgums ar kooperatīvu, uzpircēju, banku vai citu kredītiestādi noslēgts pirms dabas katastrofas pasludināšanas.
– Kā tad šobrīd būtu jārīkojas valsts līmenī, lai mēs pārstātu tikai lāpīt caurumus, bet strādātu ilgtermiņā?
– Steidzami jāķeras pie risku novēršanas politikas izstrādes. Valstī būtu jābūt prognožu, analītiskajiem dienestiem. Ja lauksaimnieku organizācijas būtu profesionālākas, tās varbūt arī spētu pasūtīt kādus pētījumus utt. Jā, var rasties jautājums, kurš to visu apmaksās? Bet, ja lauksaimnieki var samest naudu visādiem lobijiem, kas nekādu rezultātu negarantē, tad kāpēc nevarētu to investēt jēdzīgos pētījumos? Ir beidzot jāsaprot, kas mums tiešām vajadzīgs.
– Esi bioloģiskais lauksaimnieks, graudaudzētājs. Un izskatās, ka pēdējā laikā nozares ministrs visai aktīvi popularizē šo saimniekošanas veidu.
– O, jā! Ministra publiskajās runās aizvien biežāk dzirdami vārdi – zaļā, bioloģiskā lauksaimniecība. Man kā bioloģiskajam zemniekam, protams, to patīkami dzirdēt. Aicināju kolēģus ierakstīt šīs runas, lai pēc vēlēšanām var atskaņot, ja vārdi nesaskanēs ar darbiem. Lai gan jāteic, ka Dūklavs tiešām ir atbalstījis bioloģiskos lauksaimniekus arī darbos.
Faktiski vienmēr esam izjutuši diezgan lielu spiedienu no konvencionālajiem lielsaimniekiem, mūsu atbalsta portfelītim ir pastāvīgi uzbrukts. Tomēr lepojos, ka esam izturējuši, izkarojuši un saņēmuši vismaz to minimumu, kas mums pienākas. Lai gan mums to nez kāpēc aprēķināja, it kā mēs uz bioloģisko saimniekošanu būtu pārgājuši nevis no konvencionālās, bet naturālās saimniekošanas. Tātad ar domu – neko neražojāt un, visticamāk, arī neražosiet. Bet tas nepavisam neatbilst patiesībai. Faktiski visi bioloģiskie lauksaimnieki iepriekš pārstāvēja intensīvo lauksaimniecisko ražošanu.
Bioloģisko lauksaimniecību mēdz dēvēt par atsevišķu nozari, lai gan patiesībā esam lauksaimniecības virziens, kas strādā ar bioloģiskām metodēm. Turpat līdzās ir tie, kuri strādā ar integrētajām un konvencionālajām metodēm. Bioloģiskie praktiski visu saprot, kas notiek konvencionālajā un integrētajā saimniekošanā, jo esam nākuši no šā virziena, bet konvencionālie lielākoties vispār nesaprot, kas ir bioloģiskā lauksaimnieciskā ražošana, kādi tajā riski, kādas iespējas un izaicinājumi. No dažādiem ešeloniem un pateicoties visādiem shēmotājiem, esam bijuši gana diskreditēti. Bet laika gaitā un ar mērķtiecīgu neatlaidību no šiem shēmotājiem esam tikuši vaļā.
– Patlaban visā Eiropā virziens uz zaļu, videi draudzīgu, bioloģisku jeb organisku saimniekošanu ir ļoti skaidri izteikts. Tāpēc šķiet dīvaini dzirdēt, ka kāds varētu bremzēt šā saimniekošanas veida attīstību.
– Jā, Eiropā bioloģiskā lauksaimniecība šobrīd ir jājamzirdziņš, tai ir visas durvis vaļā. Un, ja grib kādu virzienu atbalstīt, tad loģiski būtu darīt tā – objektīvi izrēķināt, cik tad naudas vajadzīgs, lai nodrošinātu bioloģiskās lauksaimniecības vajadzības. Lai pareizi, racionāli, plānveidīgi un gudri saimniekotu. Mēs izstrādājam šādu plānu, bet pretī saņemam tādu atbalstu, ka uzreiz jāgudro, no kā atteikties un ko nogriezt. Pēc šāda principa arī visu laiku saimniekojam. Un nekādi argumenti te nestrādā. Pareizāk – nevienu tie neinteresē. Intelektuālajiem idiotiem, kā jau minēju, nevajag reālo ainu, viņi operē ar saviem apsvērumiem.
