Viedoklis: Sprūdam laiks iet mājās 54
Viedokļa rakstu sagatavojusi Ilona Bērziņa
Situācijā ar Latvijā ielidojušo Krievijas dronu Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki nodemonstrēja absolūtu mazspēju. Pēc tādas izgāšanās aizsardzības ministram Sprūdam būtu jākrāmē koferītis un jāatkāpjas no amata, nevis gudri jārunā par darbu turpināšanu pretgaisa aizsardzības spēju attīstībā. Ja Sprūds nav pamanījis, ka kopš 2022.gada 24.februāra pasaules aina un drošības situācija Krievijas kaimiņvalstīs ir mainījusies. Vietnē BNN raksta Bērziņa.
Nav liela māka pēc incidenta mēģināt aizmālēt sabiedrībai acis stāstot, kā Krievijas drons tika pamanīts tam lidinoties vēl Baltkrievijas gaisa telpā, kā tas tika izsekots, lai pārliecinātos, ka mums nav darīšana ar deltaplānu vai kādu civilo objektu, kā tika veiktas noteiktas procedūras un apziņota NATO komandvadības struktūra. Acīmredzot pēc NBS komandiera piesauktajām “procedūrām” šis bezpilota lidaparāts tā pārbijās, ka Rēzeknes novada Gaigalavā ietriecās kokā un nokrita zemē… Vai tikai man šis stāsts šķiet baltiem diegiem sadrākalēts?
Šajā situācijā galīgi nepārsteidz premjeres Evikas Siliņas pievienošanās draudzīgi skandētajam rečitatīvam – “Latvijas spējas identificēt valsts teritorijā ielidojušus dronus ir ierobežotas”. Tā sakot, tik vien varam kā paskatīties debesīs, pakasīt pakausi un paziņot, ka vispār jau tam lidaparātam ļaunu nodomu nebija… Un tagad iedomāsimies, kas notiktu, ja šis sprāgstvielām aprīkotais drons pilnīgi bez kādiem ļauniem nolūkiem ietriektos nevis kokā, bet gan mājas sienā un eksplodētu.
KO TĀDĀ GADĪJUMĀ VĒSTĪTU AIZSARDZĪBAS MINISTRS UN AUGSTA RANGA MILITĀRPERSONAS? KA MONITORĒJA SITUĀCIJU? KA DRONS IZSKATĪJĀS DRAUDZĪGS? KA TIK SĪKUS UN ZEMU LIDOJOŠUS OBJEKTUS RADARĀ GRŪTI SAMANĪT?
Un ko tad, ja šādi nejauši pie mums ieklīduši, sprāgstvielām bruņoti droni būs desmit, divdesmit, trīsdesmit? Arī tad kaut ko murmināsim par nepieciešamību rīkot diskusiju NATO augstākajā līmeni, nevis celsim gaisā iznīcinātājus?
Starp citu, dienu pēc drona ieklīšanas Latvijā divi tādi pat “Šahed” bezpilota lidaparāti ielidoja Rumānijā. Atšķirībā no mums rumāņi nenodarbojās ar daiļrunāšanu (te gan prasītos stiprāks vārds), bet pacēla gaisā divus “F-16” iznīcinātājus, brīdināja reģiona iedzīvotājus un vienu no nelūgtajiem lidoņiem notrieca. Kā īsti ir – NATO valstī Rumānijā ir citas procedūras Krievijas kaujas dronu notriekšanai kā NATO valstī Latvijā?
Par to, ka šo bezpilota lidaparātu vajadzēja nekavējoši notriekt virs drošas teritorijas, izteicies gan bijušais NBS un Gaisa spēku komandieris Juris Maklakovs, gan bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, gan bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. Arī Valsts prezidents Edgars Rinkevičs atzinis – nebija pareizi, ka Krievijas bezpilota lidaparāts netika notriekts ar Lielvārdē esošajiem NATO iznīcinātajiem. Līdzīgos ieskatos noteikti ir vēl vesela rinda ar militārām aprindām saistītu personu un jebkurš loģiski domājošs cilvēks. Kā trāpīgi norādījis Juris Maklakovs: “Būvējam žogus, izvietojam dzeloņdrātis, rokam prettanku grāvjus, izvietojam prettanku līdzekļus, bet tajā pašā laikā laižam pāri robežai dronus, kas Latvijas teritorijā nolido daudzus kilometrus.” Turklāt, saskaņā ar bijušā NBS komandiera teikto, mūsu armijnieku rīcībā ir līdzekļi, ar kuriem no zemes pilnīgi iespējams notriekt zemu lidojošus dronus. Kur, interesanti, tie atradās 7.septembra rītā? Aizkrāsnē? Būtu dīvaini, ja, ņemot vērā saspringto situāciju Krievijas un Baltkrievijas pierobežā, šīs iekārtas atrastos, piemēram Rīgā.
Ne mazāk interesants ir arī Maklakova teiktais: “Lēmums par ieroču pielietošanu pret zemu lidojošu objektu miera laikā tomēr ir politiskā atbildība jeb aizsardzības ministra pārziņā”. To paredz arī Nacionālās drošības likums. Siliņas kundzei par prieku varu atgādināt, ka gadījumā, ja aizsardzības ministrs ir “aizkavēts pildīt savu amatu” lēmumu par šāda gaisa kuģa notriekšanu vai nenotriekšanu pieņem ministru prezidents. Tikmēr Sprūds jau pamanījies ieņemt elegantu aizsardzības pozīciju, kura perfekti strādā visos laikos un pie visām varām, proti – vainīgo meklēšanu. Tikšot izmeklēts ne vien konkrētais gadījums, bet arī tas, vai “varēja domāt par alternatīvām, vai rīcība bija adekvāta.” Par rīcības adekvātumu Sprūda kungs, kurš tā arī nedeva rīkojumu iznīcināt dronu, var pastāstīt tiem Gaigalavas iedzīvotājiem, kuru māju tuvumā drons nokrita un kuri gaidīja veselu dienu, līdz ieradās nesprāgušās kaujas galviņas neitralizētāji. Un atkal jautājums – bet ja nu tā kaujas galviņa būtu sprāgusi ātrāk? Ko tad, ja kādi ziņkārīgi bērni nolemtu dīvaino verķi pabikstīt ar koku vai iemest tam ar akmeni? Vai teritorija ap nokritušo dronu bija ierobežota? Nebija. Vēl vairāk – militāristiem tā atrašanai bijusi vajadzīga vietējo iedzīvotāju palīdzība. Kaut kā arvien vairāk un vairāk stāsts par rūpīgi uzpasēto krievu “Šahedu” atgādina nemākulīgu manipulāciju ar sabiedrisko domu jeb “makaronu karināšanu” uz ausīm…
Aizkulisēs runā, ka stāsti par iemesliem, kādēļ dronu nenotrieca, patiesībā ir mēģinājums paglābt viena ministra progresīvo ādu. Vai nu cilvēks negribēja uzņemties atbildību vai arī, liels priekšnieks būdams, brīvdienās ignorēja komunikāciju ar padotajiem – par to domas dalās. Vēlreiz atkārtoju – tās ir tikai starp Vecrīgas “kafejnīcu ekspertiem” klīstošās versijas, baumas un tenkas. Tomēr tām par labu runā gaužām dīvainais fakts, ka svētdienas, 8.septembra vakarā, aģentūrai LETA tā arī neizdevās sazvanīt Aizsardzības ministrijas pārstāvjus. Varbūt cilvēki steidza ķert aizejošās vasaras saules starus, bet varbūt drudžaini prātoja, kā izkulties no, teiksim tā, ziepēm. Lai vai kā, bet neapšaubāmi ir skaidrs viens – Latvijas pretgaisa aizsardzības sistēmā ir robi, kuri steigšus jānovērš. Ja Latvijā ielidojušā Krievijas drona mērķis bija atklāt šīs nepilnības, arī tāds pieņēmums pastāv, tad sestdienas situācija to ļāva izdarīt.
