Viedoklis: Piespiedu dalītā īpašuma beigu sākums 16
Raksta autors ir Saeimas deputāts Viktors Valainis
Zemes reformas rezultātā, atjaunojot īpašumtiesības bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem uz zemi, ir izveidojušies dalītie īpašumi — dzīvokļu īpašniekiem nepieder zeme, uz kuras atrodas dzīvojamā māja. Tādējādi veidojas piespiedu nomas attiecības starp dzīvokļu īpašniekiem un zemes īpašniekiem (šobrīd 3677 daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, kurās kopā ir 110 970 dzīvokļu). Tostarp zemes īpašnieks bieži piemēro likumā noteikto, šī brīža ekonomiskajā situācijā nesamērīgi augstu, nomas maksu, kas ir kā milzīgs slogs dzīvokļu īpašniekiem.
Publiskā telpā plaši izskan problēma par nesamērīgi augstām nomas maksām, nesamērīgi lieliem piesaistītajiem zemes gabaliem, kas jāapsaimnieko un par kuriem dzīvojamo māju vai dzīvokļu īpašniekiem jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par zemi. Vienlaikus problēmas ir arī zemes īpašniekiem — svešas būves uz viņiem piederošas zemes, kas ir apgrūtinājums un zemes vērtību pazeminošs faktors, kā arī zemes īpašniekam ir liegts saņemt atbilstošu labumu no zemes, kas ir viņa īpašumā, izmantojot to labākā veidā. Šāda situācija nav labvēlīga ne dzīvokļu, ne zemes īpašniekiem, jo pastāv risks, ka puses nevarēs vienoties vispār. Ir gadījumi, kad zemes īpašnieks nemaz necenšas rast iespēju vienoties, jo likums paredz viņam garantētus ienākumus.
Vairumā gadījumu dzīvokļu īpašnieku uzskata, ka likumā noteiktie 6 % no zemes kadastrālās vērtības ir nesamērīgi augsta nomas maksa. Lai saprastu, vai nomas maksa 6 % apmērā no kadastrālās vērtības ir daudz vai maz, uz to var paskatīties citādi — ņemot vērā to, ka kadastrālā vērtība, kas noteikta masveida vērtēšanas rezultātā, ir tuva tirgus vērtībai, un zemes nomnieks, maksājot 6 % gadā no zemes kadastrālās vērtības, aptuveni 17 gados būs samaksājis zemes tirgus vērtību. Ja pieņemam, ka ēka kalpo 50 gadu, tad zemes nomnieks zemes vērtību ēkas kalpošanas laikā būs samaksājis trīs reizes, proti, par kopējo samaksāto nomas maksu būtu varējis zemi izpirkt trīs reizes. Tātad — kopš zemes reformas sākuma zemei jau būtu bijis jānonāk vienotā īpašumā ar dzīvokļiem, dažos gadījumos pat vairākkārtīgi.
Valstij ir jāuzņemas atbildība par situāciju, ka vispār ir varējis izveidoties dalītais īpašums starp daudziem iedzīvotājiem un zemes īpašniekiem, tādēļ arī ir tapis Dalītā īpašuma izbeigšanas likums, kurš šai Saeimai noteikti būs jāpieņem.
Likumprojekts paredz, ka procesa uzsākšanai būs nepieciešama dzīvokļu īpašnieku iniciatīva, lai lemtu par tā uzsākšanu.
Kad process uzsākts, tad:
1) pilnvarotā persona no pašvaldības pieprasa informāciju par mājai piesaistītā funkcionāli nepieciešamā zemes gabala lielumu;
2) vēršas Valsts zemes dienestā (VZD), lai noteiktu izpērkamās zemes vērtību; vērtību nosaka VZD, un tā atbilst attiecīgā zemes gabala kadastrālajai vērtībai;
3) tiek sagatavota pilna informācija par izpērkamo zemi katram dzīvoklim atsevišķi un visai mājai kopā;
4) dzīvokļu īpašnieki lemj, piedaloties zvērinātam tiesu izpildītājam, par zemes izpirkšanu;
5) zvērināts tiesu izpildītājs pārskaita naudu zemes īpašniekam un nostiprina īpašumtiesības zemesgrāmatā.
Tāpat likumprojekts arī paredz iespēju valstij piedalīties ar atbalsta mehānismiem, sniedzot garantijas dzīvokļu īpašniekiem, lai nodrošinātu darījumu, un, pats galvenais, lai summa būtu mazāka nekā līdzšinējais nomas maksājums. Tāpat arī administratīvās izmaksas, ko veidos cenas noteikšana, tiesu izpildītāja pakalpojumi, ieraksti zemesgrāmatās, paredzētas no valsts budžeta izdevumiem.
Likumprojekts ir apjomīgs, atrunājot katru darbību atsevišķi, bet daudzās tiesvedības teju 20 gadu bez risinājuma šo problēmjautājumu ir ļoti sarežģījušas. Mērķis ir radīt likumprojektu, kurš netiks apstrīdēts Satversmes tiesā jau uzreiz pēc tā pieņemšanas un tik tiešām darbosies. Manuprāt, šis būs viens no 12. Saeimas svarīgākajiem likumprojektiem, kurā tiks labotas vēsturiskas Saeimas kļūdas, kuru dēļ radušās problēmas vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku.
