Viedoklis. Par ugunsnedrošību purvos un mežos 0
Uldis Ameriks, SIA “Laflora” valdes priekšsēdētājs
Šobrīd, kad netālu arī no SIA “Laflora” īpašumā esošās kūdras ieguves atradnes “Kaigu kūdras purvs”, Līvbērzes pagasta Jelgavas novadā, bija aizdedzies mežs, jau atkārtoti aicinām cilvēkus būt uzmanīgiem, ņemot vērā augstās temperatūras, atgādinot, ka purvos un mežos ir paaugstināta ugunsbīstamība, tāpēc garāmgājēji, ogu lasītāji un visi, kuri uzturas mežos un purvos, ievērojiet piesardzību – nesmēķējiet, nededziniet ugunskurus, neatstājiet aiz sevis atkritumus, jo šādos laikapstākļos pat tikai automašīna var radīt bīstamību.
Apzināties riskus
Dabas stihijas ir pasaules kārtības neatņemama sastāvdaļa un Latvija nav izņēmums. Gadu iepriekš plūdi, šogad katastrofāls sausums un degšanas riski. Ar to jārēķinās un tam jāgatavojas. Tajā pašā laikā izgaismojas mūsu spējas likt pretī profesionālu pieeju un gatavību adekvāti reaģēt.
Tātad lielā degšana Talsu apkaimē sākās kūdras ieguves vietā un šeit jāpaskaidro, kādi tad ir ugunsriski un konsekvences šajā aspektā.
Kūdras ieguve notiek lielās platībās – no dažiem desmitiem līdz pat vairākiem tūkstošiem hektāru lielos masīvos. Izžāvēta kūdra kā jebkura viela uz zemes pie noteiktiem apstākļiem tiek pakļauta degšanas riskam. Labākais piemērs būtu sausā zāle pavasaros Latvijā.
Taču kūdra tiek iegūta rūpnieciskiem mērķiem un tās ieguvēji ir apzinājuši, kādi riski iespējami un tādēļ arī attiecīgi tiem gatavojas.
Šeit var izdalīt vairākus virzienus:
1. Ieguves vietas sagatavošana no ugunsdrošības aspekta.
Ar ko tad degošas kūdras dzēšana atšķiras, piemēram, no kūlas vai arī meža dzēšanas? Ar lielu nepieciešamo ūdens daudzumu, atkārtotu degšanu, jo vismazākais perēklis var to atjauno. Un ar risku izplatīties dziļumā pat visā tās slānī, kas nav pieļaujams.
Tātad kūdras ieguves vietās ir ierīkojami ūdens baseini, kuru tilpums nodrošina visas produkcijas samitrināšanu, jo jebkura sausā kūdras daļa var būt šīs atkārtotās degšanas cēlonis.
Taču ir vēl viens aspekts. Ātrums, ar kādu pie šiem baseiniem piekļūt un ar kādu tehniku. Tātad jāparedz infrastruktūra, piebraucamie ceļi, lai viss notiktu operatīvi.
Un, protams, kūdras lauku norobežojošie elementi no cita veida platībām – meža, pļavām u.c. Tie pamatā ir grāvji un atbērtņu joslas.
Minētie pasākumi jau ir paredzēti kūdras ieguves projektos un tiek stingri ievēroti praksē.
2. Prevencija.
Tas ir visu darbību un tehnisko līdzekļu kopums, lai mazinātu pašu aizdegšanās risku. Katrs kūdras ieguvējs izveido plānu ugunsnedrošajam periodam, tajā paredzot gan tehnisko līdzekļu, kā mobilās ugunsdzēšanas tehnikas vienību, gan sūkņu un šļūteņu, ūdens cisternu mucu un jā, arī spaiņu skaitu un virvju metrus gatavību katram ieguves objektam, gan personāla apmācību un dežūru organizēšanu.
3. Koordinācija ar citiem dienestiem.
VUGD ir tas dienests, kas veic kontroli un pārbaudes par normatīvo aktu izpildi attiecīgajā objektā. Zemes īpašnieks tāpat nomas līgumos paredz šo prasību izpildi. Tā ir visa koordinācija. Tātad kūdras ieguves uzņēmums dara visu iespējamo, lai preventīvi riskus mazinātu. Taču ir faktori, kuros riski pastāv, piemēram, nepiederošu personu iekļūšana ieguves vietās, pat stikla lauska var izraisīt degšanu.
Talsu novada gadījumā nonākam pie situācijas, ka sākotnēji nav izdevies degšanu apturēt un nepieciešama operatīvo dienestu iesaiste.
Uguns dzēšana kūdras ieguves vietās ir specifiska. Man pašam ir divu ugunsgrēku pieredze – 1986. gadā, kad dega purvs 800 ha platībā un 2011. gadā, kad dega 20 ha platībā. Protams otrajā reizē degšana tika diennakts laikā likvidēta, pateicoties pirmās reizes mācībai un secinājumiem.
Kādi tie bija:
• Papildus ugunsdzēsības baseinu un ceļu ierīkošana, novērošanas torņi.
• Attiecīga tehnika.
• Apmācība.
• Pats galvenais – dzēšanas plānošana un operatīvā vadība.
1986. gadā bija operatīvais štābs nozares ministra vadībā. Tika koncentrēti resursi. Organizēti cilvēkresursi, plānojot to nomaiņu, ēdināšanu, atpūtas laiku. Tas viss notika no viena vadības centra un katram bija uzdevums skaidrs. Otrajā reizē jau bija savādāk. Pirmkārt, jau dzēšana bija kūdras ieguvēja un VUGD Jelgavas brigādes kopīgs darbs, taču neizpalika augstākstāvošu vadoņu tēvišķi padomi, kurus izdevās neuzklausīt.
Jautājumi šodienai
Bet jautājumi palika un tie uzbango šodienas dramatiskajā Lielsalas purva gadījumā.
1. Kūdras ieguvēji darbojas tikai kā atsevišķi uzņēmumi, nav kā nozare. Arī šādās dramatiskās situācijās esam vieni bez valstiskas vadības, kura koordinētu dienestus un kontrolētu situāciju. Lielsalu gadījums strikti norāda, ka meži un kūdras purvi ir viens veselums, ko nedrīkst atrauti skatīt nevienā no aspektiem.
2. Kūdras ieguves vietas daudzos gadījumos ir līdzās dabas liegumiem. Tieši infrastruktūras neesamība tajos rada draudus katastrofu likvidācijai un normatīvajos aktos būtu jāparedz bezierunu pasākumi infrastruktūras izveidei arī dabas liegumu teritorijās operatīvai rīcībai katastrofu gadījumiem.
3. Jānosaka atbildīgā institūcija, kura vada un koordinē šo jomu. Manā ieskatā tā būtu Zemkopības ministrijas (ZM) Meža un kūdras departaments. Savukārt konkrētos dzēšanas darbus protams vada VUGD, pamatojoties uz ZM izstrādātajiem koordinācijas plāniem un papildus resursu iesaisti no saistītajām nozarēm.
4. Šādas lielas stihiskas nelaimes prasa valstij apzināt atbilstošu tehnisko arsenālu, kas iespējams jau ir uzņēmēju rīcībā, piemēram, lielas jaudas sūkņu stacijas, visurgājēji, ekskavatori, spiedvadi utt. un attiecīgos brīžos likt lietā bez iepirkumiem un konkursiem. Tāpat militāro resursu plānošanā ir jāparedz arī šāda veida aprīkojums un stratēģiskā rezerve.
Jāatceras, ka vispirms ir cilvēks, kuru nedrīkst pakļaut veselības un pat dzīvības riskam. Tāpēc operatīvajai vadībai jābūt profesionālai un izsvērtai, un to var panākt, iesaistot visas kompetentās puses.
