Jaunietis medībās? Bez kontrindikācijām, bet ar attiecīgu sagatavošanu 1
Psiholoģiskā trauma, neviennozīmīgā medību procesa uztvere, iespējamā domāšanas un mentālā stāvokļa ietekme – šādus argumentus piesauc medību pretinieki, kad runa ir par bērnu un jauniešu iesaisti medībās. Kā visās jomās mūsdienās, informācija par jaunās paaudzes iekļaušanu medību procesā sabiedrībai bieži vien tiek pasniegta vienpusīgi, akcentējot vienu aspektu un izvairoties no citu nianšu pieminēšanas. Publikācijās, kas ik pa laikam pāršalc mediju vidi, dominē emocijas, bet iztrūkst zinātniskā pamata.
Par mednieku bērnu iesaistīšanu medībās, par ietekmi uz psihi, veselību un ģimenes kontaktu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts Artūrs Miksons.
“Nāves uztvere ir atkarīga no vecuma, kad bērns vai jaunietis tiek nolikts fakta priekšā un veida, kā tas notiek. Parasti tas ir neplānoti. Nomirst sunītis, kaķītis, akvārija zivtiņa vai arī pēkšņi aiziet kāds no radiniekiem. Ja tas notiek līdz deviņu – desmit gadu vecumam, un tas ir novērots diezgan bieži bērēs, bērns īsti nesaprot, kas notiek. Viņam vēl nav izprotams nāves koncepts. Ja piecus sešus gadus vecs bērns redzēs bērēs, kā apglabā omīti vai opīti, viņam šķitīs, ka tā ir spēle. Tas ir notikums dzīvē, pēc kura vectēvs vai vecmamma noteikti nāks atpakaļ. Toties apmēram desmit gadu vecumā bērns pirmo reizi sāk apzināties reāli nāves faktu – par sevi un saviem vecākiem. Viņa apziņā tas kļūst par reālu notikumu, kas kaut kad skars arī viņu. Dažreiz vecāki var ievērot, ka šajā vecumā bērni sāk uzdot eksistenciālus jautājumus: kas ir pēc nāves, vai tu mirsi, vai es miršu?
Tie ir mentālās attīstības posmi un ir svarīgi, kurā no tiem bērns vai jaunietis tiek iepazīstināts ar nāves elementu medībās. Neatkarīgi no vecumā, kurā tas notiek, par to ir jārunā, jāpaskaidro procesi un medību būtība.
Ir grūti iedomāties pretargumentu, kāpēc nevest bērnu vai jaunieti medībās, taču ir būtiski, kāpēc tas notiek. Runa ir par motivāciju. Ja tas ir ar mērķi arī viņu ieinteresēt par medībām, par kopā pavadītu laiku, par dabas procesiem, tā ir viena lieta.
Ja nodoms ir parādīt, “kā īsti vīri uzvedas”, ka medības ir vienīgais vērtais hobijs… Tad tas viss var ļoti šķērsām aiziet.
Bērniem medību process – medības, medījuma godināšana, nogāde medniekmājā, apstrāde, gaļas sadalīšana,- jāpaskaidro. Kāpēc tas notiek, ko nozīmē cieņa pret medījumu, kāpēc vairāk medījam mežacūkas, kāpēc izvēlējāmies tieši šo dzīvnieku – slimu, vecu, traumētu, populācijai nevērtīgu?
Bērns, iespējams, loģikas līmenī to visu nesapratīs, bet viņš zinās, ka viņš tiek ņemts vērā. Viņam visu paskaidro, viņu neuzskata par mazu dumiķīti, kurš neko nesaprot – viņš tiek iekļauts procesā. Bērnā rodas izjūta, ka viņu pieņem kolektīvā. Viņš nevar vēl turēt ieroci vai celt medījumu, bet viņš var iet dzīt, meklēt pēdas un dot savu ieguldījumu šajā pieaugušo procesā, kas ir medības. Tās ir arī attiecības, kopā pavadīts laiks, kontakts ar vecākiem pēc būtības.
Pusaudžu vecumā iepazīstinot jaunieti ar medībām pirmo reizi, riski ir lielāki. Personīgi neizvērtējot, nevaru garantēt cik stabilā psihes stāvoklī jaunais cilvēks šobrīd ir. Vecākiem var šķist, ka ar viņu viss ir kārtībā un varbūt pat tā arī ir. Iesaistīs viņu medībās, viņam iepatiksies vai neiepatiksies. Tā vai citādi, viss mierīgi ritēs savu ceļu. Un tikpat labi jaunietis vai jauniete var būt iekšējā konfliktā, nesaprotot, kas viņš ir, ko grib vai negrib, glabājot sevī ar nāvi saistītus jautājumus bez paskaidrojuma, bailes no nāves, nevēlēšanās būt tās tuvumā.
Ja vēl šī situācija sakrīt ar ģimenes spiedienu, tad jaunietis to darīs vai nedarīs baiļu, izteiktas pretestības, dusmu un kauna pārņemts. Pretstatā varam salīdzināt ar mazākiem bērniem, kuriem nav šo problēmu un kuri dodas medībās
intereses, zinātkāres un pārsteiguma vadīti. Pamatā visam ir vecāku un bērnu komunikācija, medību procesu skaidrojums un jaunā mednieka sagatavošana.
Ikvienam bērnam mēs cenšamies parādīt, ka dzīvē ir daudz dažādu lietu un iespēju, kā vari savu dzīvi piepildīt. Reizēm ir manītas ģimenes, kur medības ir tikai viens no hobijiem, ko vecāki ir apguvuši dzīves laikā un bērniem ir iespējas izvēlēties. Atkal, ja bērns tiek iesaistīts medībās agrā vecumā, nevar zināt, kāda ir emocionālā bagāža. Nevajag galējībās. Bērnam un jaunietim vajadzētu parādīt dažādus izpausmes ceļus, nodarbes un iespējas, un tikai tad spriest, vai viņam ir nosliece un aicinājums iesaistīties medībās.
Ja bērns ir audzis mednieku ģimenē, viņam visi procesa posmi ir izskaidroti, jo viņš no agras bērnības ir piedalījies medībās, jo tētis vai mamma redzēja viņā interesi un vēlēšanos, nevis to darīja piespiedu kārtā – “jo mūsu ģimenē tā ir pieņemts”. Ja viņš pusaudža gados apzināti mācījies mednieka kursos un ir nokārtojis nebūt ne vieglo eksāmenu, sešpadsmit gados izšaujot ar ieroci medībās, psihe noteikti necietīs.
Faktiski nekādas kontrindikācijas jauniešu iesaistei medībās nebūtu. Protams, ar atbilstošu sagatavošanos.
Viens no galvenajiem nosacījumiem, ir šaušanas treniņi, kas ietilpst mednieku apmācībā un nereti rosina jauniešus nodarboties arī ar šaušanas sportu. Šeit galvenais arguments ir drošība. Ja topošais mednieks nav trenējies un tagad, būdams “baigais džeks”, no tēva vai onkuļa paņem bisi un šaudīsies, ir liels risks, ka aizšaus garām un kāds cietīs. Nevar ļaut nesagatavotam jaunietim lietot ieroci, apdraudot apkārtējos.
Turpretī, ja viņš gadiem ir gatavojies, ja viņš ir pierādījis, ka spēj tikt galā ar stresu mācībās un šautuvē, ka spēj uzņemties atbildību un pastāvēt par šīm lietām, viņš ir izgājis apmācību, visus juridiskos momentus un saņēmis mednieka apliecību, nav kontrindikāciju, kāpēc jaunietis nevarētu to darīt. Jebkurā gadījumā viss, kas notiek ar jauno mednieku, iekams viņam aprit astoņpadsmit, ir pieaugušo atbildība. Gan viņa interešu un spēju novērtēšana, gan apmācība, gan pielaides medībām.
Un vēl. Iespēja legāli izmantot ieroci medībās no sešpadsmit gadiem dos arī ievērojamu stimulu jauniešiem agrāk sākt mācīties, nopietnāk pieiet mednieku kursu vielas apgūšanai un, galu galā, stimulēs mednieku sabiedrības izglītošanos un kultūras līmeņa izaugsmi. Vienlaikus atļauja jauniešiem izmantot ieroci medības no sešpadsmit gadiem dos tik sen vēlamo efektu – mednieku sabiedrība kļūs gados jaunāka.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
