“Man ir trīs bērni. Cik maksā datori un planšetes – absurds! Man meklēt vēl divas darba vietas?” Kas maksās, lai katram bērnam būtu viedierīce? 27
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Plašu rezonansi izraisījusi no Izglītības un zinātnes ministrijas izskanējusī ziņa par likuma grozījumiem, kuri varētu paredzēt, ka viedierīcēm obligāti vajadzētu būt katra skolēna somā – gluži kā burtnīcai vai pildspalvai. Bet kas par to maksās? Vai vecāki? Un kā tad ar bezmaksas izglītību?
Šobrīd zināms, ka viedierīču iegādei būs finansējums no valsts – Izglītības un zinātnes ministrijai šim nolūkam piešķirs 3,97 miljonus eiro, bet patlaban vēl neesot īsti skaidrs šīs naudas sadalījuma princips.
Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa apstiprina, ka 11. augustā valdība atbalstīja 3,97 miljonu eiro piešķiršanu IZM tehnoloģiskā nodrošinājuma uzlabošanai vispārējās izglītības iestādēs.
Bērziņa iepazīstina ar iecerētajiem pasākumiem: “Organizējot viedierīču iegādi, līdz gada beigām plānojam iegādāties portatīvos datorus, kas tiks nogādāti pašvaldībām, kuras atbilstoši proporcionālajam sadalījumam tos nodos skolām.
Skolas viedierīces varēs izmantot gan ikdienas mācību procesa modernizēšanai, gan attālināto mācību procesa nodrošināšanai, primāri tās piešķirot skolēniem no daudzbērnu un sociāli mazaizsargātām ģimenēm. Ar 2020. gada septembri tiks sākta pilnveidotā mācību satura īstenošana pamatizglītības un vidējās izglītības posmā.
Lai sasniegtu valsts izglītības standartos noteiktos mērķus, izglītības iestādēm jābūt nodrošinātām ar nepieciešamajiem resursiem mūsdienīgam mācību procesam, tostarp informācijas un komunikāciju tehnoloģiju aprīkojumu.
Paralēli šai aktivitātei IZM sadarbībā ar Satiksmes ministriju risina jautājumus par interneta pieejamību un jaudu, kā arī plāno mācību saturu skaidrojošu videomateriālu sagatavošanu kā turpinājumu “Tava klase” virtuālajām mācību stundām.”
Tas vieš cerību, taču realitāte daudzās ģimenēs vēl ir skarbi atšķirīga.
Dārgā izglītība
“Man ir trīs bērni, un nevaru atļauties trīs jaunas viedierīces! Cik maksā datori un planšetes – absurds! Man tā dēļ varbūt meklēt vēl divas darba vietas? Kā tad ar bezmaksas izglītību?” – sašutusi par Izglītības un zinātnes ministrijas ieceri ir trīs bērnu māmiņa Anita.
Viņa stāsta, ka mājās ir divi datori, un vienu no tiem vajadzējis viņai pašai. Tad nu mainījušies, kā varējuši. Vecākā meita dažus darbus veikusi no viedtālruņa, taču tur viss ik pa laikam apstājies.
Traucējusi arī interneta lēnā darbība. Speciāli mācību procesam jaunas viedierīces Anita ne tikai nevēlas iegādāties, bet arī nevar to atļauties.
Rīgas Angļu ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Kristīne Sevele atceras attālinātās mācības: “Bērni bieži netika pie datora, jo daudzās ģimenēs tāds ir tikai viens, un tad viņi centās uzdevumus pildīt caur telefoniem.
Tas ne vienmēr ir ērti, un ne visu varēja izdarīt. Lielākas problēmas sākās, vadot tiešsaistes stundas, jo vairākums neslēdza kameras, aizbildinoties, ka kamera ir saplīsusi. Izskatījās, ka apmēram 2/3 skolēnu bija saplīsušas kameras, jo tā viņi var viegli izvairīties no prasītā. Arī mikrofoni reizēm saplīsa, bet skolotājs otrā pusē jau to nevar izkontrolēt.”
Kristīne skaidro, ka bez tehnoloģiju izmantošanas gan mācību procesā vairs iztikt nevarot – vienalga, vai tās ir klātienes vai attālinātas mācības, viedierīce nepieciešama. Taču, vai visi vecāki varēs to atļauties, ja tā tiks noteikta kā obligāta prasība?
“Lielai daļai skolēnu planšetdatori jau ir, bet nedomāju, ka jebkurā ģimenē spēs tos atļauties, īpaši vairākbērnu ģimenēs. Un planšetes ir dažādas – cenu amplitūdā no 100 līdz 1000 eiro. Kādu kurš spēs atļauties?”
Slogs vecākiem?
Kaspars ir tēvs diviem bērniem. Viņš šovasar veicis ievērojamu ieguldījumu bērnu izglītībā, iegādājoties divus portatīvos datorus.
Līdz šim bērni esot mācības īstenojuši caur telefoniem un vienu lieko ģimenes stacionāro datoru, kurš pāris gadu neticis izmantots, taču vienā brīdī tas kļuvis par sarežģītu: “Sākotnēji nezinājām, cik ilgi attālinātās mācības norisināsies. Cerējām, ka varbūt mēnesi, divus. Bet, vasarai tuvojoties, sapratām, ka tā var kļūt par jauno normu, un ko tad?
Abiem bērniem vasarā ir dzimšanas dienas, tāpēc šoreiz dāvinājām datorus.
Sliktākais visā šajā ir tas, ka ne visi vecāki to saviem bērniem var nodrošināt, un tas ir normāli – katram savas iespējas.
Esmu kategoriski pret likuma grozījumiem, kuri paredzētu to, ka visiem vecākiem obligāti jāpērk viedierīce. Tas ir jādara valstij.”
Tam piekrīt arī Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Viņa norāda uz to, ka mācību līdzekļu iegāde vecākiem nav obligāts pienākums – tas jāpilda savu materiālo iespēju robežās.
Tas nozīmē, ka viedierīču iegāde nedrīkst būt obligāta: “Latvijā pamata un vidējā izglītība ir jānodrošina bez maksas, līdz ar to viedierīču iegāde nedrīkst pārvērsties par netiešu maksājumu par izglītību. Izglītības pieejamība nedrīkst būt atkarīga no vecāku materiālajām iespējām.
Ja vecākiem nav iespējas sagādāt bērnam viedierīci, jābūt iespējai lietot skolas izsniegtus mācību piederumus. Optimāls risinājums būtu izvēles iespēja – lietot savu vai skolas izsniegu viedierīci.”
Lielākā problēma – internets
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure atgādina, ka uz IZM šā gada jūlija paziņojumu, ka vecākiem mācību procesa nodrošinājumam ir nepieciešams iegādāties viedierīces, Latvijas Pašvaldību savienības atbilde bija, ka valsts nedrīkst uzspiest vecākiem obligāti tās iegādāties:
“Nosakot šādu prasību, iespējams, tiktu pārkāpts Izglītības likumā noteiktais atšķirīgas attieksmes aizliegums.
Visiem bērniem ir tiesības uz izglītību, un valstij tās ir jānodrošina neatkarīgi no vecāku materiālā nodrošinājuma.
Valstij nosakot obligātos mācību līdzekļus, kā viedierīces un interneta obligātu pieslēgumu, ir jābūt finansējuma avotam. To nevar uzlikt kā slogu vecākiem.”
Viedierīču trūkums nav vienīgā problēma attālināto mācību procesā – vairāk traucējis tas, ka ne visur ir interneta nodrošinājums:
“Valstī ir aptuveni 100 skolu, kurās nav iespējams nodrošināt stabilu, ātru un kvalitatīvu interneta pieslēgumu. Vēl sliktāka situācija ir attālākajās mājsaimniecībās. Jau divus gadus aktualizējam jautājumu par to, ka Satiksmes ministrijas (SM) un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) visā Latvijā īstenotais interneta infrastruktūras projekts, kurā ir ieguldīti vairāk nekā 60 miljoni eiro un plāno vēl vismaz 25 miljonu eiro investīcijas, nav nesis plānotos ieguvumus.
Joprojām iztrūkst posms starp LVRTC izbūvēto tīklu un pašiem interneta lietotājiem – iedzīvotājiem, uzņēmējiem, skolām un citām valsts un pašvaldību iestādēm. Šāda situācija izveidojusies, jo SM, sākot “vidējās jūdzes” tīklu attīstības projektu, plānoja, ka pēdējo posmu līdz lietotājam nodrošinās elektronisko sakaru komersanti, tomēr iedzīvotāju zemās maksātspējas un attālu reģionu mazapdzīvotības dēļ komersanti nav ieinteresēti to izbūvēt.”
Pašvaldības gatavas atbalstīt
Arī Jelgavas novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Avotiņa uzskata, ka primāri būtu jānodrošina internets:
“Tas, ka vecāki iegādāsies planšeti, vēl neatrisina visu jautājumu kopumā. Ir nepieciešama trīs pakāpju darbība – no valsts, pašvaldības un vecākiem. Nevar vecākiem prasīt, lai bērnam ir pieejama viedierīce un internets, ja vispirms Satiksmes ministrija nav izpildījusi savu funkciju, nodrošinot interneta pieejamību iedzīvotājiem.
Ar lēmumprojekta “Par Jelgavas novada pašvaldības projektu aizņēmumu un īstenošanas saskaņojumu” projekta pieteikumu “Attālinātas darba vides attīstīšana Jelgavas novada pašvaldībā attālināto pakalpojumu nodrošināšanai” Jelgavas novada pašvaldība pretendē uz valsts aizņēmuma līdzekļiem, lai varētu uzlabot interneta pārklājumu pagastos un nodrošināt labākus apstākļus tiešsaistes darbībai. Šobrīd pašvaldība ir ieguldījusi 10 000 eiro interneta jaudas uzlabošanā.”
Avotiņa stāsta, ka pašvaldība šogad ir iegādājusies 276 planšetes, tam atvēlot 56 000 eiro un 53 portatīvos datorus par 52 000 eiro:
“Šobrīd pašvaldība plāno katrā skolā nodrošināt vienu planšetes komplektu, kā arī turpinātu iepirkt papildu ierīces. Protams, ir svarīgi sekot līdzi laikam un, ja iespējams, mācīšanās procesu modernizēt, bet svarīgi arī izmantot dažādus mācīšanās veidus un materiālus, ne tikai planšetes.”
Alūksnes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Kupča uzsver interneta pieejamības problēmu:
“Šis laiks pierādīja, ka viedierīces ir nepieciešamas ne tikai klātienes mācību procesā skolā – to loma pieaug, ja mācību process tiek organizēts attālināti.
Tāpat ļoti būtisks, īpaši Alūksnes novadam kā pierobežas teritorijai, ir interneta pārklājuma jautājums. Viedierīce jau var būt, taču, ja viensētā vai pat ciemata centrā, kur ģimene dzīvo, ir vājš interneta pārklājums, tad par kādu kvalitatīvu piedalīšanos tiešsaistes stundā var runāt?”
