“Viedamo” un citu vārdu atradumi. Saruna ar Juri Baldunčiku 1
“Lielākā daļa ar Latvijas valstiskumu saistīto vārdu ir aizguvumi un kalkoti,” konferencē “Valoda un valsts” stāstīja filoloģijas doktors JURIS BALDUNČIKS. Viņš ir Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas loceklis un pēta valodu kontaktus, aizguvumus, terminoloģijas vēsturi. Izvirzījis sev par uzdevumu dažādās nozarēs noskaidrot terminu pirmsākumus, novēršot neprecizitātes, un par to – mūsu sarunā.
Priekšlasījumu konferencē sākāt ar repliku, ka daudzi nezina, kad parādījies vārds “Latvija” un ka ir par maz pateikt par savas valsts nosaukumu, ka vārds ir parādījies 19. gadsimta otrajā pusē.
J. Baldunčiks: Vārds “Latvija” pirmo reizi lietots 1862. gadā “Pēterburgas Avīzēs”. No 1869. gada to sāka lietot “Baltijas Vēstnesis”, un tajā gadā tas minēts kādas astoņas reizes. To nevarēja nepamanīt. Jau 1870. gadā visas toreizējās trīs avīzes, kas iznāca latviešu valodā, sāka lietot vārdu “Latvija”, apzīmējot ar to pašreizējo teritoriju, izņemot Latgali.
Interesanti arī, ka vārds “republika” latviešu valodā pirmo reizi parādījās 1803. gadā Mīliha veidotajā izdevumā “Jauna skolas grāmata”, kur viņš rakstīja par Eiropas tā laika republikām un Amerikas Savienotajām Valstīm kā brīvvalstu savienību.
Iedomāsimies – tas bija vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Var teikt, ka Mīlihs bija progresīvs autors, tajā grāmatā ir vairāki tādi vārdi, kurus sāka biežāk lietot tikai pēc pusgadsimta.
“Brīvvalsts” pieder pie tā saucamiem kalkiem jeb burtiski pārtulkotiem vārdiem (vācu “Freistaat” ir saliktenis: “frei” – brīvs, “staat” – valsts). Padomjlaikos iznākušajā astoņsējumu Latviešu literārās valodas vārdnīcas 2. sējumā vārdam “brīvvalsts” ir tāda pusprecīza definīcija un neviena piemēra. Tā noticis ideoloģisko žņaugu dēļ, jo kādus piemērus tur varēja ielikt, ne jau no padomjlaikos atzītiem autoriem. Bet “brīvvalsts” definīciju gan būtu varējuši paskatīties Konversācijas vārdnīcā. Brīvvalsts – tā ir republika.
Teicāt, ka jūsu darbs ir novērst neprecizitātes, kas radušās materiālu trūkuma dēļ, uz pieņēmumu pamata.
Dažkārt redzam – ja cilvēkiem trūkst detaļu, tad arī kopējais priekšstats nav īsti skaidrs. Piemēram, Stokholmas universitātes profesore Velta Rūķe-Draviņa 1977. gadā izlaida grāmatu par latviešu valodas standartizācijas procesu. Kopumā viņas uzskati un viedoklis ir pieņemami, bet viņai trūka piemēru no avotiem. Minēts, ka 1905. gada revolūcijas laikā latviešu valodā esot ienākuši vairāki jauni vārdi. Pēc vēsturiskās loģikas tā var šķist, jo bija streiki, lokauti un visādi nemieri.
Bet, pētot dažādu vārdu izcelsmi, secināju, ka daži no tiem jau bija iegājuši latviešu leksikā pirms 15, 20 vai pat 30 gadiem. Piemēram, ir avoti, kur pateikts, ka vārdu “virtuve” ieviesis Alunāns. Tās ir muļķības. Jā, Juris Alunāns vienā no saviem rakstiem minējis vārdu “alvirtuve” – tā ir vieta, kur alu taisa, alus darītava. Viņš miris 1864. gadā un tikai 1912. gadā kādas personas arhīvā tika atrasti papīri, kurus identificēja kā Alunāna manuskriptus, kuru vidū bija “viedamo vārdu saraksts”, izveidots kā vācu–latviešu vārdnīciņa. Tur patiešām parādījās vārds “virtuve”. Kad Kārlis Mīlenbahs bija publicējis rakstu žurnālā par šo Alunāna manuskriptu, šo vārdu sāka lietot. Taču bija pagājis pusgadsimts kopš Alunāna nāves, kā viņš varēja to “ieviest”?
Līdzīga vēsture ir vārdam “saeima”. To 19. gs. sāka lietot pavisam cits cilvēks, vārds ieviesās, bet, kad 1912. gadā tos “viedamos vārdus” atklāja, izrādījās, ka arī Alunāns bija domājis, ka tāds vārds varētu būt, tikai vīriešu dzimtē – saeims. Vārdu “saeima” lietoja vairākus gadu desmitus trīs nozīmēs. Viena nozīme – liels kongress, liela sanāksme, piemēram, cara laikā – trešā Krievijas mežkopju saeima. Šo vārdu attiecināja arī uz parlamentiem vai, retāk, parlamentu palātām.
Alunāna ieteikts vārds ir “tautvaldība”, ko viņš minēja pie demokrātijas aprakstīšanas.
Latviešu literārās valodas vārdnīcā tas ir iekļauts. Taču, kaut gan sējums, kurā ir vārds “tautvaldība”, iznāca 1991. gadā, kad jau varējām diezgan brīvi izteikties, šis jēdziens tur skaidrots kā iekārta, kurā piedalās daudz cilvēku. Bet ne jau tas ir svarīgākais. Alunāns ar “tautvaldību” acīmredzot vēlējās latviskot vārdu “demokrātija”.
Vārdu “Satversme” ieteica Atis Kronvalds, pārtulkojot vācu “Verfassung”. Kad nonācām tuvu pirmajai neatkarībai, šie vārdi pamazām aktualizējās arī Latvijas kontekstā.
Jūs arī sakāt “pirmā neatkarība”, un bieži ir dzirdēts “pirmā brīvvalsts”, “Pirmā Republika”, bet vēsturnieks Rihards Treijs man savulaik aizrādīja – ja runājam par “pirmo neatkarību” un “otro neatkarību”, tad zūd kontinuitāte. Kā ir politiski un valodnieciski pareizi?
Te jāšķir absolūti oficiālais lietojums, kur jāizmanto mūsu Satversmē lietotā terminoloģija – Latvijas Republika, un brīvāka izteiksme. Šodienas cilvēki, sakot “pirmā brīvvalsts”, domā – neatkarīga valsts. Bet vārds “brīvvalsts” toreiz un arī pirms tam bija “republikas” sinonīms. Jaunajā Latvijas enciklopēdijā tika izlemts izbeigt ieilgušo marasmu ar “trim atmodām”. Atmoda ir tāds process, kas nevar regulāri atkārtoties. Manuprāt, akadēmiķis Stradiņš apzīmējumu “trešā atmoda” radīja, lai dotu stimulu tautai. Viņš to pasniedza romantiski dzejiskā formā, tas bija kā simbols, alegorija.
Vai tad tieši tā tas netika uztverts?
Ja cilvēki tā būtu uztvēruši, viss būtu kārtībā. Bet daži vēsturnieki izrādījās jocīgi konjunktūristi, uzķēra šo kā kaut kādu līniju un sāka bakstīt lielos burtus – Pirmā, Otrā, Trešā. Uzsveru, mums ir bijusi tikai viena atmoda – jaunlatviešu tautiskā (vai nacionālā) atmoda. Latvieši gadsimtiem bijuši vergi un dzimtcilvēki, viņi sāka sevi apzināties par tautu, nāciju. 1917. un 1918. gadā vēsturiskie apstākļi ļāva notikt procesa nākamajam solim. Tas bija politiskā valstiskuma izcīnīšanas un attīstības posms. Bet 1991. gadā notika politiskā valstiskuma atjaunošanas process.
Tomēr trešā atmoda, manuprāt, arī bija pamošanās – no ideoloģisko murgu miega, ka nākotnē “visas tautas saplūdīs vienotā padomju tautā”.
Tā tomēr vairāk bija muguras iztaisnošana, nevis atmošanās. Bet tagad runā par “glokalizāciju”, un tas jau Eiropas Savienībā ir oficiāls termins (vārds salikts no “global” un “local”). Tas ir jauns modelis, kurā cilvēks apzinās globālo līmeni – Eiropas Savienības – un savu vietējo – ka ir Rīgas, Ventspils, Balvu vai citas vietas iedzīvotājs. Ideoloģiskā ziņā tiek “izskalots” nacionālas valsts līmenis, valstiskums.
Konferencē pieminējāt arī, ka 1881. gadā lietots vārdu salikums “tautas neatkarenība” un ka Māteru Juris lietojis vārdu “pašnosacīšanās”, ko vēlāk aizstāja “pašnoteikšanās”.
Kad nepieciešami apzīmējumi kaut kam jaunam, aktuālam, var gadīties, ka tiek piedāvāti dažādi morfoloģiskie risinājumi, varianti, un paiet laiks, kamēr beidzot nonāk pie pareizākā.
Piemēram, “zinātne”, “zinātnība” un “zinība”. Rīgas Latviešu biedrībā mainījās nosaukumi – bija “zinātnības komisija”, pēc tam “zinību komisija”. Sportā bijuši tādi varianti kā “slēpēt” vai “slēpot”, “slēpnieks” un “slēpotājs”. Pat vēl 1968. gada vārdnīcā ir “testot”; pēc tam pārsvaru guva “testēt”. Mani drusku izbrīnīja, ka Mīlenbaha vārdnīcā “pašnosacīšanās” bija kā pamatvārds, un aiz tā kā variants mazākiem burtiem “pašnoteikšanās”, kaut šis vārds līdz Latvijas dzimšanas laikam jau bija guvis virsroku.
Izdevumā “Valodas prakse. Vērojumi un ieteikumi” rakstījāt par terminiem izglītībā. Kā vērtējat to, ka skolēni jāsauc par “izglītojamiem”?
Šķiet, te ir pierādījums tam, ka kaut kādā brīdī notika grābstīšanās gar svešiem plauktiem, tekstiem svešvalodās un burtiska pārcelšana latviešu valodā. Bija laiks, kad viens izglītības ministrs aizbrauca uz kādu valsti smelties pieredzi, atgriezās un teica: tas ir jāsauc tā un tā. Nākamais ministrs brauca uz citu, un pēc tam izlēma – nē, būs citādi. Šo lēkāšanu pēc svešām stabulēm savulaik pamatīgi nokritizēja valodniece Anna Vulāne. Kāpēc stabilus latviešu vārdus vajadzēja pārveidot par ko jocīgu?
2016. gadā biju iesaistīts projektā par pieaugušo izglītību, kur darba grupa bija izstrādājusi angļu–latviešu skaidrojošo vārdnīciņu. Šī grupa atzina, ka latviešu valodā jānīdē vārds “pedagoģija” un it īpaši vārds “pedagogs”. Kāpēc? Jo angļu valodā vārdam “pedagogs” ir slikta piegarša – ar to apzīmē pedantu, birokrātu un galīgi nelietojamu skolotāju. Iepriekš bijušas arī citas dīvainības. Piemēram, tika izteikts priekšlikums “poligrāfijas” vietā dot citu vārdu, jo angļu valodā “polygraph” ir melu detektors un cilvēki varētu sajaukt.
Mums diemžēl ir parādījusies suga – “kaunīgie latvieši”, kuri angļu valodu vēl īsti neprot, bet latviešu vairs kārtīgi nepārzina.
Viņi ir svēti pārliecināti, ka visam jābūt tieši kā angļu valodā. Angļu valodas ietekme palielinās, bet viena daļa cilvēku nereaģē, nezinot, kā to darīt. Citi reaģē negatīvi, bet to kļūst arvien mazāk. Bet Tulkošanas studiju fakultāte ir vieta, kur uz šīm parādībām nedrīkst nolūkoties vienaldzīgi. Nevaram pateikt: šo mēs netulkosim, un to izlaidīsim. Ir jāatrod risinājums, jāzina, kā pateikt latviski.
