Vīdzirkste un Rotko – divi diženi daugavpilieši ar atšķirīgiem likteņiem 1
Latviešu glezniecības avangardista Sigurda Vīdzirkstes (1928 – 1974) vairākkārt skaitīts pantiņš esot bijis: “Tā stunda, kad man gaisma dzisīs,/ tā būs visvientuļākā stunda,/ kad vistas guļ un gaiļi klusē/ un pabeigta ir vakarjunda.”
1974. gada 17. jūlijā pāragri – četrdesmit četru gadu vecumā – viņu atrada mirušu pie savas studijas durvīm Ņujorkas Elles ķēķa rajonā, zināmā kā trimdas latviešu mākslinieku bohēmas satikšanās vieta pagājušā gadsimta vidū. Tobrīd šim Manhetenas rajonam bija vairāk proletāriska, nevis šika aura kā tagad. Daugavpilī dzimušajam latviešu bēgļu dēlam Sigurdam, līdzīgi kā lietuviešu kinorežisoram Jonam Mekam un ebrejam Markam Rotko, interesēja radikāli jaunu, laikmetīgu mākslas ideju radīšana. Un viņi bija no retajiem, kas to spēja. Ņujorkā tobrīd visaktuālākais glezniecības virziens bija abstraktais ekspresionisms, bet Vīdzirkste nekļuva par šā virziena sekotāju, kā daudzi tolaik, un radīja savu kibernētisko glezniecību paša izgudrotā autortehnikā, kuru balstīja savās teorētiskās nostādnēs. Viņa kibernētisko gleznu kompozicionālo pamatu veido uz monohroma fona regulāri vai neregulāri izvietoti dažāda lieluma izciļņi, kuriem piemīt noslēpumains mirdzums. 1963. gadā viņš savu atklājumu glezniecībā pirmoreiz demonstrēja draugu un paziņu lokam. Viņam bija nozīmīga izstāde Ņujorkas galerijā “Kips Bay”, kā arī izstāde Bostonā kopā ar mākslinieci Dainu Dagniju, ar kuru saistīja idejas un draudzība. Viņa atceras: Vīdzirkstes “bērēs bija daudz cilvēku. Gunars Saliņš nolasīja “Melno sauli”. Zārku apklāju ar baltām puķēm un “brūti” (Dainas Dagnijas tekstila kolāža. – Aut. piez.). Vīdzirkstes vecāki atstāja visus viņa darbus manā ziņā – mēs ar Gunaru un Ausmas Macates vīru tos pārvedām pie manis. Nekāds S. Vīdzirkstes fonds, kaut tika minēts, nekad neizveidojās. Neviens ne pušplēstu vārdu bilda, ne pirkstu pacēla, lai tāds būtu. Pēc tam divdesmit gados es trīs reizes pārvācos no vienas dzīvesvietas uz otru ar visiem viņa un maniem darbiem…”
Kad Latvija atguva neatkarību, Dainas Dagnijas dēls Rolands izgatavoja īpašas kastes lielformāta gleznu transportēšanai un Vīdzirkstes darbi nonāca Latvijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krātuvē. Šobrīd Rotko centrā norisinās Sigurda Vīdzirkstes izstāde “Melnā saule”, kas, manuprāt, ir labākā no trim līdz šim Latvijā notikušajām. Nezinu, vai Rotko centrā ir īpaša, viņa glezniecībai labvēlīga gaisma un gleznu izkārtojums vai kādi citi iemesli, bet es beidzot ieraudzīju Vīdzirkstes darbus vispārākajā jaudā. Tostarp tik interesanti abu mākslinieku dzimtajā Daugavpilī bija apskatīt Vīdzirkstes gleznas kontekstā ar Marka Rotko darbiem, skaidri un nepārprotami ieraugot – būtu mūsu Sigurdam cits liktenis un fortūna, latvieša darbi šodien atrastos prestižākajos pasaules modernās mākslas muzejos. Lieliskajā Rotko centrā, kurā, tāpat kā citos Latvijas muzejos, diemžēl joprojām spēkā sovjetiskais virsdrēbju obligātās novilkšanas noteikums (nekā tamlīdzīga Eiropā un ASV!), salstot noskatījos arī vairākas filmas par Rotko un uzzināju, ka viņš savulaik atteicies no 2,5 miljonu dolāru honorāra (pēc mūsdienu aplēsēm) par dārgā Ņujorkas restorāna “Four seasons” sienu gleznojumiem, kas tika viņam pasūtināti. Viņš iebildis pret restorāna atmosfēru, ko tur radīja bagātnieki, ieturot maltītes par, viņaprāt, nesamērīgi augstām cenām, jo pats par dienišķo ķīniešu pagatavotu launagu tērēja ne vairāk par pieciem dolāriem. Gleznot darbus zelējošu bagātnieku fonam Rotko šķita viņu un viņa mākslu pazemojoši. Vai šodien spējat iedomāties mākslinieku, kurš atteiktos no šāda honorāra? 1971. gadā Rotko pabeidza gleznojumus Hjūstonas kapelai naftas ieguves štatā Teksasā – tie ir niansēti melni, monohromi. Kapelas apmeklētājiem piedāvā pieredzēt klusumu. Spēja nonākt pie klusuma sevī ir bagātība, ko nav iespējams nedz mantot, nedz nopirkt vai pārdot. Pēc vakarjundas iestājas klusums, ko apspīd melnā saule.
