Vidzemnieku “Zeķes”. Ciemos Blomē ar mīlestību atjaunotā 18. gadsimta sētā 0
Smiltenes novada Blomes pagasta “Zeķēs” var redzēt, kā vidzemnieki kādreiz veidojuši sētu, plānojot racionālu saimniecisko dzīvi. Ap iekšējo pagalmu tradicionāli cēla vairākas ēkas: govju kūti, zirgu stalli, graudu klēti (tā tagadējās saimnieces bērnībā nodedzināta), drēbju klēti un dzīvojamo māju ar ratnīcu vienā galā. “Zeķu” saimnieki Gita un Aivars Skadiņi spriež: iespējams, ēkas kādreiz bijušas piederīgas Lisas muižai. Bet par interesanto 18. gadsimta māju nosaukuma rašanos uzzinājuši, pateicoties negaidītiem viesiem. Kādudien ieraudzījuši, ka sveši cilvēki sētā fotografē – izrādās, meklējot savu senču māju, kuru tie, dodoties uz Latgali, pārdevuši. Ģimenei muižnieka dotais uzvārds bijis Zeķītes, tad nu acīmredzot tā radies arī mājas vārds…
“Zeķu” mājās nu jau vairākās paaudzēs saimniekojusi Gitas dzimta. Kad Gita un Aivars izsaukuši rīkstnieku, sapratuši, ka agrāk visas ēkas, tostarp govju kūts, celtas uz zelta āderēm – kur vislabākā dzīvošana. Tātad muižkungi gādājuši par pareizo ēku orientāciju un necēla, pirms rīkstnieks visu nebija pārbaudījis. Aivars saka, ka, agrāk vadot celtniecības uzņēmumu, arī privātmājas cēluši, ievērojot šo principu. Pēc tam, kad viss mājā iekārtots, ir grūti kaut ko izmainīt – tad jau labāk nevajag rīkstnieku saukt, citādi psiholoģiski vēl lielāks diskomforts. Gita teic, ka esot diezgan jūtīga – ja pēc nakšņošanas svešā mājā sāp galva, tad skaidrs, ka ēka nav pareizi orientēta. Ne jau velti arī “Zeķēs” agrāk dzīvojuši mājas vidusdaļā – vienā galā bijusi ratnīca, otrā žāvējuši graudus.
Senās būves Skadiņu saimniecībā pieredzējušas dažādas laiku maiņas, arī tagad tās pieskaņojas mūsdienu dzīves un saimnieku vajadzībām, piemēram kādreizējā drēbju klēts nu pārtapusi par pirtiņu, augšstāvā dēls izbūvē telpas sev dzīvošanai. Zem klēts ir augļu pagrabs – Gita un Aivars priecājas, ka tajā ļoti labi glabājas āboli.
Dzīvojamā ēka padomju gados bijusi sadalīta mazos dzīvoklīšos. Kad no Sibīrijas atgriezās Gitas mamma un tēvs, viņus ielaida vien mājas vienā galā. Tēvs tādu dzīvi barā negribēja un devās ar ģimeni uz 3 km attālo māju, kas viņam pienācās kā vienīgajam mantiniekam no mirušā tēvabrāļa. Kad sākās īpašumu atdošana, Gita ar ģimeni nolēma atgriezties vectēva “Zeķēs”. Tad te vēl vienā galā dzīvoja daudzbērnu ģimene, bet otrā – bomzis, kurš sadzēries sakūdīja arī citus: vienā istabā tika samestas un dedzinātas bērnu drēbītes, bija izsisti logi, saliets iekšā ūdens, cilvēki draudēja dzīt uz Sibīriju ar basām kājām utt. Skadiņu ģimene savus tolaik vēl mazos bērnus aizveda pie vecākiem un brauca uz barikādēm, nezinot, kas viņus sagaidīs atgriežoties.
Dzīvojamo māju Skadiņi remontējuši pakāpeniski, vēl paredzēts nomainīt jumtu un savest kārtībā verandu. Aivaram, strādājot celtniecībā, nācies remontēt daudzas vecas ēkas. Viņš teic, ka katrā situācijā jāmeklē oriģināli un īpaši risinājumi, lai māju pienācīgi atjaunotu un padarītu tīkamu dzīvošanai, turklāt ja vēl nav lielu finansiālu līdzekļu. Piemēram, atklājies, ka vienā mājas daļā visas sienas sapuvušas, tāpēc bijis lētāk tur salikt lielus logus. Tepat uz vietas Aivars pats uztaisījis stiklojumu – kā pagaidu risinājumu, taču izrādījās, ka tas siltumu tur labāk nekā citur saliktie modernie pakešlogi. Labi izgaismotajā telpā redz arī saimnieka uzmeistarotu apkures krāsniņu – uz sametinātām metāla kājām guleniski uzlikta 200 litru muca, kam vienā galā ierīkotas durtiņas. Tādas krāsniņas viņš ar saviem celtniekiem esot salicis daudzās mājās, vienīgā nelaime, ka vairs nevarot atrast vecās padomjlaiku mucas, bet modernās ir ar pārāk plānām sieniņām un ātri izdeg. Arī Aivara uz ātru roku saliktais mūrītis, lai sieva ar bērniem nesalst, nu jau teicami kalpo daudzus gadus, kaut arī bija kā pagaidu variants. Nu vairs neviens no tā negrib šķirties, jo mūrītis ātri piesilda nelielo vakarēšanas istabiņu līdzās virtuvei, turklāt pie tā var arī izžāvēt drēbes. Virtuvi un istabiņu daļēji nodala cienīga laukakmeņu lete, tā uzmūrēta no kādreizējās graudu klēts akmeņiem, kas mētājušies pagalmā. Leti turklāt papildina no klēts sliekšņa akmens izveidotais sēdeklis mūrīša tuvumā. Protams, uz tā uzlikts spilvens siltākai sēdēšanai.
Attapīgais saimnieks uzskata, ka katru mantu, kas mētājas, var izmantot racionāli. Tā arī kaimiņu izmestā koka bufete restaurēta, “sašinēta” un vairākkārt gaiši un priecīgi pārkrāsota. Katrai lietai un sienai “Zeķēs” savs stāsts, arī koši ziedošajām tapetēm gaitenī un Aivara darbavietas “kaktā”. Uz Salaspils apvedceļa reiz bijis celtniecības veikaliņš, kur uzmanību piesaistījušas norvēģu tapetes, bet tās bijušas trakoti dārgas – 25 lati par rulli. Pēc pusgada veikaliņš bankrotējis, tapetes izpārdotas par 1,60 latiem. Intensīvo toņu ziedu raksti nevienam nav bijuši pa prātam, bet Skadiņi riskējuši, un izlīmētās tapetes visiem iepatikušās.
Gādājot par senatnes šarma atdzīvināšanu, mājai atjaunoti dēļu griesti – saliktas jaunas sijas, vecie dēļi noņemti, notīrīti, nolakoti ar ūdens laku. Sienas istabās savukārt balti apmestas, jo koka apdare pārāk lielās “devās” būtu nomācoša, prāto saimnieki. Viesistabā Skadiņi iekārtojuši senču piemiņas stūrīti – lielā senā fotogrāfijā redzami Gitas vecvecāki Arturs un Hilda Drones. Citā fotorāmīti – vectēvs kopā ar brāli. Visi viņi tika izvesti uz Sibīriju Tomskas apgabalā, bet Aivars kopā ar Gitas tēvu un māsīcu Agitu centušies gādāt, lai abus vectēvus pārapbedītu dzimtenē, Smiltenes kapos.
