Vidzemes zemessargi gatavi stāties pretī ienaidniekam 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pulkveža Gunāra Kauliņa komandētā Zemessardzes 2. Vidzemes brigāde aizvadījusi intensīvas un aizraujošas mācības ar dažādu ieroču šķiru piedalīšanos, kas nepavisam nav mācību rutīna. Par sekmīgajām aizkavēšanas kaujām un tuvākā laika aktivitātēm stāsta vidzemnieku komandieris.
Lūdzu pastāstiet par nesenajām mācībām “Namejs 2022” – kādas operācijas un manevrus veica jūsu brigādes zemessargi.
Jāsāk ar to, ka “Namejs 2022” šogad norisinās divās daļās. Tagad aizvadīta mācību pavasara sesija, kurā Zemessardzes 2. Vidzemes brigāde veica lauka taktisko vingrinājumu un štāba vingrinājumu. Ja runājam par to, kas notika no 20. līdz 22. maijam lauka taktiskajā vingrinājumā, tajā piedalījās vairāk nekā 1000 karavīru un zemessargu, un 2. brigāde izpildīja vairākus Nacionālo bruņoto spēku komandiera dotos mācību mērķus. Tajos galvenais bija kaujas atbalsta integrācija kājnieku manevrā. Ja es saku kaujas atbalsts, tad tas ir gaiss, artilērija, mīnmetēji, prettanki, inženieri, kas apvienoti vienā kopīgā darbībā, lai konkrētā laikā un vietā ietekmētu pretinieku tur, kur tas ir visvairāk sakoncentrējies. Vai arī iznīcinātu viņa augstas prioritātes mērķus. Šajās trīs dienās kā otrs papildu uzdevums, ko gribētos izcelt, bija arī ministra vadlīnijas, ka mums ir jātrenē pārrobežu sadarbība, pārrobežu manevri. Tādēļ mācību laikā uz Latvijas–Igaunijas robežas trenējāmies un izspēlējām dažādus scenārijus. Mēs atbalstījām igauņus un viņi nāca palīgā mums aizkavēt pretinieku noteiktajos sektoros. Tas bija iespējams, jo Igaunijā vienlaikus notika mācības “Ezis”, kuras ir Igaunijas Bruņoto spēku galvenās mācības. Līdz ar to igauņu iesaiste notika viņu mācību procesa ietvaros. Otra lieta – šogad ir pirmā reize, kad mēs trenējāmies kopā ar multinacionālās divīzijas “Ziemeļi” štābu. Tagad mums štāba vingrinājumā ir dažādi scenāriji un izspēles, kur mēs palīdzam vingrināties divīzijai. Tajā pat laikā koordinējamies štābu līmenī, ar Igaunijas “Kaitseliit” un Igaunijas 1. un 2. brigādi.
Tāda mēroga mācības ar dažādu spēku piedalīšanos taču nenotiek bieži.
Zemessardzē šādā mērogā, ar šādu intensitāti tas tika darīts pirmo reizi. Protams, jābūt ir godīgiem – viena pati 2. brigāde to nespētu izdarīt, tādēļ atbalstā mums bija arī Zemessardzes 3. Latgales brigāde ar savu artilēriju un uguns atbalsta plānošanas virsniekiem. Mūs atbalstīja arī Sauszemes spēku mehanizētā kājnieku brigāde ar gaisa kontrolieriem. Gaisā bija Baltijas gaisa telpas kontroles vienības – Beļģijas F-16 lidmašīnas un Igaunijas lidmašīnas L-39. Tajā pat laikā bija arī mūsu pašu AN-2, kas mācībās spēlēja divus scenārijus – gan pretinieka, gan mūsu. Kā pretiniekam lidmašīnai AN-2 bija jācenšas mūs atklāt, izmantojot nakts redzamības un termālās novērošanas ierīces, jāmēģina atklāt mūsu štābus, mūsu vienības, kaujas atbalsta ieročus. Tas palīdzēs mums izdarīt secinājumus, kā labi maskējušies, spējam uzturēties apvidū un pārvietoties dienā un naktī. Secinājumus izdarīsim vēlāk, kad saņemsim detalizētu informāciju no AN-2 speciālistiem. Otra arī būtiska lieta, ko mēģinājām pirmo reizi – AN-2 palīdzēja mums kontrolēt un sniegt informāciju par pretinieka mērķiem, nodot koordinātas, lai mūsu mīnmetēji un artilērija spētu ietekmēt pretinieku.
Vai AN-2 atklāja jūsu vienības dienā un naktī?
Labs provokatīvs jautājums. Bija vienības, ko neatklāja, un bija vienības un štābi, ko atklāja. Ja pilnīgi godīgi – mācību izspēlē arī mani medīja, un kad nespēja atklāt, tad es pats ļāvos, lai mani atklāj, un mani arī atklāja.
Ko nozīmē maskēšanās, kāda tā ir – tie ir maskēšanās tīkli, kas vēl?
Ja runājam par vienībām, galvenokārt AN-2 atklāja nemaskētu mūsu transportu, karavīrus un zemessargus. Šajās mācībās mēs arī konkrēti testējām maskēšanās tīklus, kas nelaiž cauri siltumu un ar termoierīcēm nevar mūs atklāt. Jāuzsver – bija kanādiešu speciālisti, kuri mums palīdzēja saprast mūsu vājās vietas mūsu radio sakaru izmantošanā un to emisijas mazināšanā. Tas mūs motivēja domāt un plānot, kā samazināt izstarojumu vai radiosakaru apjomu, lai grūtāk mūs atklāt un noteikt, kādus signālus mēs raidām.
Vai tās bija kaujas ar pārvietošanos, vai zemessargi atradās arī sagatavotās pozīcijās?
Pamatuzdevums kājnieku vienībām bija organizēt aizkavēšanas un aizsardzības operācijas. Tas jau pēc definācijas nozīmē, ka ir manevrs un pārvietošanās nodaļu un vadu sastāvā no vienas pozīcijas uz otru pozīciju. Ja tā ir aizkavēšanas un aizsardzības operācija, tas nozīmē, ka mēs pretniekam pēkšņi uzbrūkam no aizmugures, uzbrūkam viņam vājā vietā, vai arī uzbrūkam augstas prioritātes mērķiem, kurus mūsu gadījumā, mēs definējām – piemēram, pretinieka komandvadība vai inženiertehnika, vai artilērijas vienības. Tādēļ mūsu vienībām ir jābūt manevrējošām, jābūt nepārtraukti kustībā un to arī mācību laikā mūsu zemessargu kājnieki arī darīja.
Tas attiecās arī uz netiešo uguns atbalstu – artilēristiem, jo arī artlērijai, paveicot vienu kaujas misiju, jāpārvietojas uz nākamajām pozīcijām. Pretinieka pretartilērijas darbība, visticamāk, būs, tāpēc mums ir jāveic ātras darbības, lai mēs ātri pārvietotos no vienām kaujas pozīcijām uz otrām.
Kāds bija aizkavēšanas operāciju iznākums?
Labs jautājums – lai kā mēs gribētu vai negribētu, ir mācību scenāriji un mācību uzdevumi, kas jāizpilda. Mācību scenārijs paredzēja, ka pretiniekam jāzaudē. Jautājums tikai par to, vai tas zaudēs divpadsmit vai divdesmit četrās stundās. Varētu teikt tā, ka mēs aizkavēšanas operācijas paveicām ātrāk, nekā bija plānots. Es kā komandieris varu teikt, ka vienmēr var labāk, vienmēr var iznīcināt vairāk pretinieka mērķu, jo pretinieks mums var dot tikai vienu iespēju. Ja mēs to neizmantojam, tad nākamā iespēja var būt tikai pēc pāris stundām. Šajās kaujas izspēlēs mēs skatāmies uz ietekmēšanas rajonu – mēs zinājām, kurā vietā un laikā pretinieks koncentrēsies. Un rezultāts bija tāds, ka pirmajā dienā mēs neiznīcinājām visus mērķus, kas paredzēti. Mums bija divdesmit četras stundas laika, lai izvērtētu savas kļūdas, pilnveidotu sakaru procedūru, un tā arī sanāca, ka otrajā ietekmēšanas rajonā mēs jau bijām daudz efektīvāki un spējām iznīcināt vairāk mērķu.
Mācību pretinieks ir viena lieta, bet vai Zemessardze varētu izdarīt to pašu ar reālu pretinieku, piemēram, tādu, kas iebrucis Ukrainā?
Esmu komandieris nepilnu gadu, un tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kad mēs esam godīgi pret sevi un kad neesam. Reizēm pieņemam vēlamo par esošo. Šīs mācības parādīja, ka mēs varam pretiniekam nodarīt zaudējumus tur, kur viņš to negaida. Varbūt viņš arī nenovērtē mūs, tas varbūt arī labi, ka spējam maldināt. Bet mums arī jāsaprot, ka Krievijas armija nav tik varena un nav tā, ka mēs nevaram pret to cīnīties. Ja skatāmies uz Ukrainas pieredzi, tad redzam, ka mazo vienību taktika strādā, ka strādā šie mazie ātrie, pēkšņie, koncentrētie triecieni pa pretinieka pulcēšanās rajoniem, pa viņa augstās prioritātes mērķiem, un to mēs līdzīgi darījām arī mācībās. Es varu teikt ar pārliecību un lepnumu, ka esam uz pareizā ceļa. Mums nevajag ieslīgt pašlepnumā un apmierinātībā, bet turpināt treniņus un būt pārliecinātiem, ka mēs spēsim to pašu padarīt arī reālam pretiniekam.
Cik pateicīga ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā ir jūsu atbildības teritorijas aizstāvēšana no pretinieka, kam ir liels daudzums tehnikas?
Tā ir labi aizsargājama. Ja atgriežamies pie Ukrainas, skatoties, kā tur notiek cīņas, mums nav jācīnās ar visu, kas te parādās – ar šo iespējamo masu, kas varētu virzīties mūsu teritorijā. Mums jābūt pietiekami gudriem, lai ietekmētu tur, kur mēs varam, un mūsu mobilitāte – šīs mazās vienības un nestandarta rīcība – dod iespēju brīvi rīkoties, būt elestīgiem. Pretinieks, protams, vairāk turēsies pie ceļiem, tam nav intereses iet iekšā pilsētās. To mēs redzam arī Ukrainā. Tāpēc pilsētu, mežu, apvidus pazīšana, arī manevri, prettanku un pretgaisa ieroči, kas ir mūsu rīcībā, dod mums pārliecību, ka esam saimnieki pār mūsu teritoriju.
Vai šogad paredzētas mācības, kurās zemessargiem būs jāveido pozīcijas, kā saka, jāierokas? No ukraiņiem daudz dzirdēts, cik svarīgi labi ierakties – tas ļoti palīdz nosargāt karavīru dzīvības.
Man kā jau kājniekam vienmēr šķitis, ka mēs to ļoti labi protam darīt. Esam to gadiem mācījušies, attīstījuši šīs prasmes. Diezin vai ir kaut kas tāds, ko neesam darījuši līdz šim un kas būtu jādara citādāk. Mēs esam pietiekami trenēti. Mums vairāk jādomā par slēpto pārvietošanos, par maskēšanos kustībā. Redzam, ka arī Ukrainā pārvietojas ne tikai ar militāro tehniku. Mums ir arī civilais transports, ko varam izmantot karadarbībā, līdzīgi kā Ukrainā. Tās ir apvidus mašīnas, ar ko var transportēt pretgaisa un prettanku ieročus. Arī šāda veida domāšana mums tagad vajadzīga.
Kā jūs vadījāt šīs mācības?
No 20. līdz 22. maijam notika lauka taktiskais vingrinājums, kurā es vairāk darbojos kā mācību vadītājs, kā koordinētājs, sinhronizētājs visām mācību izspēlēm, scenārijiem. Tādējādi es mazāk darbojos kā brigādes komandieris un kaujas komandieris. Kā brigādes komandieris vairāk darbojos sagatavošanas periodā, jo mēs daudz strādājām, lai šīm mācībām sagatavotos jaunākie nodaļas, vada, rotas komandieri, lai spētu sagatavot savas nodaļu, vadu pavēles, vai šīs pašas lauka kaujas kartiņas, jo tieši viņi bija tie, kas pieņēma lēmumus, veica manevrus. Tāpēc mans komandiera darbs bija līdz 20. maijam, bet pēc tam es vairāk biju sinhronizētājs un vērtētājs. Lai es labāk saprastu, kas vēl nav izpildīts, domājot par nākamā gada plānu, trenētu komandierus, komandieru lēmumu pieņemšanas procesus, štābu darbus, manu sešu bataljonu štābu darbu.
Ar kādiem spēkiem šajās mācībās bija apgādāts pretinieks?
Pretinieku šajās mācībās mums spēlēja divas vienības – 3. Latgales brigāde, kas izmantoja viņu rīcībā esošo tehniku. Mēs viņiem papildus piešķīrām mūsu rīcībā esošo inženiertehniku, kas imitēja pretinieka augstās prioritātes inženieru mērķus. Otru pretinieku spēlēja NATO paplašinātās kaujas grupas Kanādas karavīri ar savām kājnieku kaujas mašīnām. Mācībās kā pretinieks piedalījās vairāk kā 300 karavīru un zemessargu, bet skaitam nebija izšķirošā nozīme. Galvenais bija imitēt reālajā dzīvē iespējamā pretinieka kolonnu garumu, tehnikas apjomu, un, svarīgākais, kā es jau arī minēju, bija nepieciešami šie augstas prioritātes mērķi. Lai jaunākie komandieri netērētu laiku, enerģiju un līdzekļus visam pēc kārtas, bet konkrēti atrastu šajā divdesmit trīsdesmit mašīnu kolonnā tieši to konkrēto mērķi, kas ir visjūtīgākais vai pretiniekam vissvarīgākais.
Vai jūsu zemessargi izmantoja gaisa izlūkošanas ierīces – dronus?
Mēs izmantojām dronus. To veica gan mūsu izlūki, gan pretinieks, lai mēģinātu atklāt mūsu pozīcijas.
Vai šogad paredzēts attīstīt šādas izlūkošanas spējas?
Domāju, ka ne tikai šogad – tas notiek jau kādu laiku. Protams, ka man kā komandierim šādu izlūkošanas līdzekļu nekad nebūs par daudz. Pamazām šādi izlūkošanas elementi – droni, radari – ienāk mūsu īpašumā, un ar katru gadu tas palielinās. It īpaši tie, kas skar izlūkošanas elementus brigādē, ir vajadzīgi tālākas darbības sensori, lai mēs laikus varētu pamanīt pretinieku.
Cik dronu ideālā gadījumā vajadzētu Zemessardzes bataljonam?
Ja runājam tikai specifiski par droniem, tad droni arī iedalās dažādās kategorijās. Ir drons, kas vajadzīgs vadam, rotai, drons, kas vajadzīgs varbūt bataljonam, un tad arī tālākas darbības lidaparāti, kas vajadzīgi brigādei. Ja man jāsaka kā komandierim, tad man, protams, prioritāte būtu nodrošināt šos izlūkošanas elementus, lai izlūki būtu gatavi. Arī kājnieku elementam. Mēs redzam Ukrainā, tur izmanto arī parastos civilos dronus. Te es vairāk domāju par specifiski militārajiem droniem, kas spētu veikt arī kinētiskās kaujas darbības. Līdz ar to civilie droni varbūt nav liela problēma, bet kas man būtu svarīgi – lai nākotnē mēs varētu saņemt militāros kinētiskos dronus.
Vai esat apmierināts ar palielināto aktivitāti papildināt Zemessardzes rindas?
Uz to jāskatās divējādi. Pirmais – mani ļoti priecē cilvēku vēlme būt noderīgiem valsts aizsardzībā, vēlme darīt nedaudz vairāk nekā līdz šim, būt gataviem darīt praktiskas lietas valsts aizsardzībā. Mani fascinē un es to ļoti augstu novērtēju, un ceru, ka šī vēlme iestāties Zemessardzē nebūs vilņveidīga. Ka tagad, gandrīz simts dienas pēc kara sākuma, neviens vairs neizrādīs interesi. Ceru, ka tas turpināsies, cilvēki pievienosies Zemessardzei. Bet kas ir svarīgāk – jāsaprot no mūsu pašu puses – lai mēs nezaudētu šo ticību Zemessardzei, ticību, ka spējam aizsargāt. Komandierim svarīgi, lai katrs cilvēks, kas atbilst dienestam Zemessardzē, tiktu ekipēts un apmācīts, lai mēs spētu noturēt viņa uzmanību uz katrām mācībām un spētu nodrošināt kvalitatīvu apmācību. Protams, tas uzliek pienākumu arī man kā komandierim organizēt apmācību procesu pietiekami intensīvi, interesanti un sarežģīti. Mums ir pieredze, ja tikai nāk pildīt kājnieka pienākumus vai piedalīties tikai šaušanā – tad interese kaut kādā brīdī cilvēkiem zūd. Otrais aspekts – mēs nedrīkstam fokusēties tikai uz tiem, kas tagad atnākuši – jaunajiem zemessargiem. Mums jānotur, jāturpina apmācīt, integrēt arī esošos zemessargus. Arī uz tiem, kas varbūt dažādu iemeslu dēļ nav bijuši uz apmācībām – ar viņiem jāturpina dialogs, jāiesaista apmācībās. Ja mēs kopā brigādē spēsim apmācīt un nodrošināt ar ekipējumu, ieročiem visus, kas dienē Zemessardzē, tas būs ļoti nopietns un vērā ņemams spēks. Bet, protams, gan man kā komandierim, gan rotu, bataljonu komandieriem tas uzliek papildu atbildību. Katrā ziņā mēs esam gatavi uzņemt vēl daudz zemessargu, varam ar pārliecību teikt, ka visiem, kas atnāks, būs gan formas tērps, gan ieroči. Nodrošināšana nav izaicinājums. Es ceru, ka tie, kas redzējuši Vidzemes brigādes mācības, kāda tehnika ir mūsu rīcībā, kādi ieroči, kādas intersantas mācības mēs spējam organizēt, motivēs vēl vairāk nākt uz mācībām, apgūt kaut ko jaunu.
