Vidzeme kā latviskuma šūpulis 0
Latvijas lielākais kultūrvēsturiskais novads – tā varētu raksturot Vidzemi, kas no Jūrmalas un Rīgas pa Daugavas labo krastu aizstiepjas uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem līdz pat Igaunijas robežai, jo Vidzemes sirdi Piebalgu uzskata par visa īsteni latviskā iemiesotāju.
Vidzemes nosaukums ir cēlies no Senās Livonijas centrālās daļas – Vidus zemes. Tieši šajā novadā tika izauklēta Latvijas neatkarības ideja (1918. gada 15. novembrī Valkā pēc Kārļa Ulmaņa iniciatīvas sapulcējās Latvijas Zemnieku savienības Centrālās padomes paplašinātā apspriede un lēma, ka 18. novembrī Rīgā jādibina Latvijas valsts). Vidzemē arī visvairāk tūrisma vietu, kuras saņēmušas kultūras zīmi “Latviskais mantojums”, tostarp uzņēmumi, kur top izdaudzinātie Siguldas spieķi, Skrīveru gotiņas un Valmiermuižas alus.
Koku dvēselēs ieskatīties
Pie Garkalnes, nogriežoties pa labi Mālpils virzienā, pēc pāris kilometriem meklējama “Namdara darbnīca”, kur lieliem un maziem būs ko darīt visu cauru gadu. Ekskursijā vispirms tiek stāstīts par Latvijā augošiem kokiem, to īpašībām, smaržām, pielietojumu un pēc tam seko praktiskās lietas: iepazīšanās ar namdara darbarīkiem – slīmestu, divroci zāģi, ēveli – un to lietošanu. Ikviens tiks pie darbošanās, taisot skaistu skaidu dekoru, eņģeļmatus, ar kuriem izrotāt eglīti, vai stabulīti. Pēc padarītā darbiņa būs seno spēļu laiks – ar ķekatās iešanu, ričiņu dzīšanu, koka zivju makšķerēšanu, līšanu melnajā tunelī un citām tikpat interesantām nodarbēm, kuras papildinās īsts piedzīvojums – 85 m garš nobrauciens pāri dīķim ar trulīti.
Nedēļas nogalēs ģimenes te var svinēt savus svētkus, piemēram, bērnu dzimšanas dienu, pirms svinībām veltot apmēram divas stundas radošai rosībai. Pasākuma neatņemama daļa ir spēka tējas dzeršana Ugunskura namiņā – īpašā ēkā ar tās vidū iekārtotu pavardu, no kura dūmi aizplūst gaisā kā pa manteļskursteni. No Namdara darbnīcas mājās var pārvest dažādus koka suvenīrus – olas, pogas, svilpītes, ripiņas, dēlīšus, kadiķa svečturus, zobenus.
Pirmais sulu koku parks
Ik pavasari latviešu dzērienu kartē parādās bērzu sulas, taču svaigu sulu baudīšanas laiks ir samērā īss – no pāris nedēļām līdz mēnesim atkarībā no dabas atmodas straujuma. Lai bērzu sulas ilgstoši saglabātu atspirdzinošas un garšīgas, Brantu pagasta “Kainaižos” (Smiltenes nov.) izstrādātas jaunas receptes, pievienojot sulai piparmētras, kas palīdz saglabāt svaigumu.
Plašajās ražošanas telpās top dzirkstošais dzēriens “Birzī”: bērzu sulas ar piecām garšām – vēl arī upeņu pumpuru, citronu, apelsīnu, karkadē un krustnagliņu garšu. Ekskursijās ciemiņi tiek iepazīstināti ar ražošanas procesu, papildinot stāstījumu ar video un bildēm no sulu tecināšanas laika, kā arī gatavās bioloģiski sertificētās produkcijas degustāciju, tostarp unikālo bērzu sulas sīrupu, ko iegūst, iztvaicējot sulu, kas prasa lielu laika un enerģijas patēriņu, tādēļ tas nav lēts.
Pērn “Kainaižos” sāka veidot pasaulē pirmo sulu koku parku. Tajā paredzēts iestādīt aptuveni 32 dažādas bērzu (arī sarkano, dzelteno, melno), kļavu un valriekstu sugas, no kurām pavasarī iegūstama pārtikā lietojama sula. Iesākumā izveidota “Cukura aleja” no simts Ziemeļamerikas cukura kļavām, kuru sulā ir trīs procenti cukura – par procentu vairāk nekā parastajās kļavās. Vēlāk parku papildināja divsimt Latvijas āra un tikpat daudz purva bērzu stādu, kā arī simts melnie valrieksti, kuru dzimtene ir Ziemeļamerika.
“Šie valrieksti var sasniegt 18–20 metru augstumu. Tiem ir zaļas, 25–50 cm garas, plūksnoti saliktas lapas. Apaļo, apmēram piecus centimetrus plato augļu čaula ir bieza, grūti salaužama, un riekstam piemīt īpatnēja, asa garša. Taču sula ir tikpat salda kā kļavu sula, gan ar citronu–riekstu piegaršu, un tās ir divas trīs reizes mazāk,” atklāj saimnieks Ervins Labanovskis. “Parka veidošana būtībā ir nebeidzams process. Tikko iestādījām sudraba kļavas. Gar parka malu esam saglabājuši aptuveni desmit lielas parastās jeb Norvēģijas kļavas un nākotnē plānojam iestādīt vēl simt šo kļavu stādus. Iepazīties ar parku un koku šķirnēm būs iespējams jau šovasar, bet klātienē vērot un piedalīties sulu tecināšanas procesā – tikai pēc aptuveni 15 gadiem.”
Vīndaru ielā numurs izrūdzis
Ar bērzu sulas tecināšanu nodarbojas arī Linards Liberts, kurš pērn investējis simttūkstoš eiro jaunas vīndarītavas būvē, jo sakarā ar lielo tūristu interesi vecā vīna pagraba degustācijas zāle kļuvusi par šauru. Linards bija pirmais uzņēmējs Latvijā, kurš pievērsās bērzu sulas rūpnieciskai izmantošanai un izgatavoja bērziem īpaši saudzīgus sulas iegūšanas komplektus, paredzētus tikai 8 mm platiem urbumiem koksnē.
Viņa produkciju – bio bērzsulu vīnu, šampanieti, limonādi un stipro dzērienu – iecienījuši arī ārzemnieki, bet uz Taivānu katru gadu tiek eksportēti vairāki jūras konteineri ar viegli raudzētām bērzu sulām. Vēl ierobežotā apjomā tiek iegūts bērzu sulu sīrups, ko daudzās ēdienu receptēs izmantojis slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Veidojot savu uzņēmumu jaunā vietā Ikšķilē, Libertam radās iespēja piedalīties vārddevībās, un tā nu viņš atbilstoši nodarbei atrodams Vīndaru ielā 12.
Mucas, medus, vienkoči
Vīns un latviešu tradicionālais dzēriens alus nav iedomājams bez mucām, kuras taisa dzīvesprieka akadēmijā “Nu, liela muiža!” Vaidavas pagastā (Kocēnu nov.). Mucinieks parādīs, ar kādiem instrumentiem pirms simt gadiem taisīja ozolkoka mucas. Ekskursijas laikā (1–1,5 st.) tiks jokots un smiets, un skatītājiem būs iespēja pašiem izmēģināt senos mucinieku darbarīkus, kuri apskatāmi arī Mucu muzejā. Ja ir nopietna interese par mucām, iespējams pieteikties ekskursijai līdz pat četrām stundām ar mucu vārīšanu un izdedzināšanu. Taču tas nav viss – meistars no mežā salasītiem līkiem zariem prot gatavot unikālas mēbeles un dārza interjera priekšmetus: krēslus, gultas, šūpoles.
Bišu saimniecība “Kalnu medus” Liezeres pagastā (Madonas nov.) lepojas ar Baltijas valstīs augstāko dravas novietni Gaiziņkalna apkaimē (ap 300 m v. j. l.) un piedāvā iepazīt bišu dzīvi, uzvelkot aizsargtērpu un dodoties tuvāk stropiem, lai redzētu dravnieka darbošanos. Te iespējams nogaršot un iegādāties dažādus bišu produktus: medu, ziedputekšņus, bišu maizi, propolisu.
Vienkoču parkā (pirms Līgatnes) aplūkojamas vienkoču laivas, krēsli, skulptūras, gaismas ķermeņi un citi priekšmeti, kas darināti no viena koka gabala. Taka ar dažādu aizsargājamu dzīvnieku koka skulptūrām izrādīs parka teritoriju, kurā apskatāmi seni kokapstrādes darbagaldi un instrumenti, vides instalācijas, kā arī dažu vēsturisku celtņu maketi, piemēram, Nurmižu un Paltmales muižai, Līgatnes papīrfabrikas pirmajām papīra dzirnavām. Ievērības cienīga noteikti ir Latvijā pirmā smilšu maisu māja ar pudeļu dibenu logiem. Katru gadu oktobra pirmajā sestdienā, iestājoties tumsai, Vienkoču parkā tiek rīkota senā Uguns nakts, ar svecēm un lāpām izgaismojot visu mežu.
Vidzemes lauku spēks
Lauku māja “Donas” (Blomes pag. Smiltenes nov.) ir starp retajām vietām Latvijā, kur pēc sentēvu tradīcijām saimniece cep dabisku rudzu rupjmaizi. Viesi te varēs pielikt roku, lai sagatavotu mīklu simtgadīgā abrā un īstā maizes krāsnī izceptu savu kukulīti, ko, dodoties prom, paņemt līdzi uz mājām. Viena no īstajām latvju saimniecēm Ilze Briede piedāvā arī naktsmājas, atpūtu pirtiņā un Vidzemes tradicionālo maltīti.
Protams, maize nav iedomājama bez kārtīga aizdara, un no kaņepēm to taisa zemnieku saimniecība “Adzelvieši” netālu no Burtnieka ezera. Plašajā sētā vairākas ēkas ir ļoti senas, jo saimniecība pirmo reizi rakstos minēta jau 1542. gadā, daudz kur izvietotas senās lietas un darbarīki. Klētiņā var piedalīties miestiņa miežu iesala malšanā, nobaudīt kaņepju aizdaru un ieskatīties Dainu tēva kaņepju atvilktnītē. Saimnieks pastāstīs, kā tiek gatavots kaņepju sviests, un parādīs, kā no kaņepju stublājiem top izejmateriāls auklām un virvēm.
Latviskā pirts – arī gara šķīstītava
40 kilometrus no Rīgas Sējas novadā atrodas Pirts muzejs, kura ekspozīciju veido viena jaunuzcelta melnā pirts un piecas vēsturiskās: trīs senas guļbūves pirtis no Latgales, pa vienai – no Kurzemes un Vidzemes. Apskatāms arī savdabīgs celtnieku vagoniņš ar tajā iebūvētu pirti un jauna baltā pirts, kas top no Krimuldas novada pārvestiem vēsturiskiem guļbaļķiem. Muzejā var smelties informāciju gan par pirti un tās izbūvi, gan pirts slotiņām un skrubjiem.
Nesen uzbūvēts multifunkcionālais izstāžu paviljons – vieta semināriem un pastāvīgajai ekspozīcijai. Te paredzēts ne tikai eksponēt, bet arī regulāri kurināt dažādu laiku un konstrukciju pirtis no visiem Latvijas novadiem, aicinot ļaudis tās izmantot veselīga dzīvesveida uzturēšanai. Katrai pirtij ir savs stāsts, piemēram, no Audriņiem (Rēzeknes nov.) atvestā ir Latgalei netipiska, jo to 20. gs. 30. gados cēluši meistari no Vidzemes savā manierē. Turklāt saimnieks izrādījies ne tikai progresīvs, bet arī taupīgs, jo pirti būvējis no tuvējam dzelzceļam vairs nevajadzīgajiem gulšņiem, tādēļ pirmajā brīdī, to kurinot, uzvēdī savāds smārds.
