Vidzemē apzināti vēl deviņi līdz šim nezināmi robežakmeņi ar iekaltiem gada skaitļiem 0
Latvijas Petroglifu centra dalībnieki apzinājuši vēl deviņus līdz šim nezināmus robežakmeņus Vidzemē. Tajos iekaltie gada skaitļi un robežu zīmes labi saglabājušies. Senākais robežakmens ir no 1653. gada iezīmētās kādreizējo Kudumu un Lenču muižu robežas Raiskumu pagastā. Līdz šim Latvijā apzināti vismaz 170 robežakmeņi, galvenokārt Vidzemē.
Zem sūnām paslēptie stāsti
“Lielākā daļa robežakmeņu ir saglabājušies kopš zviedru laikiem Vidzemē, kad, veicot muižu redukciju, muižu zeme tika pārmērīta, muižu īpašumu robežas sakārtotas, iezīmētas kartēs un arī dabā. Robežakmeņi ir vēl pagaidām mazpētīta Latvijas vēstures lapaspuse,” spriež akmeņu pētnieks Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs.
Senos robežakmeņus A. Grīnbergs kopā ar domubiedriem sācis apzināt pirms 20 gadiem, kad, pētot senās kartes, secināts, ka, uzmeklējot mežos, pļavās, tīrumos senās robežas, varētu mēģināt atklāt vēl nezināmus senos robežakmeņus.
Jaunus robežakmeņus var atklāt arī vietās, kur jau ir kāds zināms akmens.
To vislabāk darīt pavasaros un rudeņos, kad kokiem un krūmiem nav lapu, bet nav arī sniegs. Liels atbalsts dabas pētniekiem ir arī vietējo iedzīvotāju ziņojumi par dažādiem interesantiem akmeņiem ar iespējamiem iekalumiem.
Senie robežakmeņi mūsdienās atrodami ne tikai aizaugušās grāvmalēs vai brikšņos. Tā, piemēram, pērn muižu laiku robežakmens Rubenē atrasts nelielā meža pudurī, kam apkārt plešas intensīvi apstrādātas lauksaimniecības zemes, netālu ir arī apdzīvotas mājas.
“Tikai sešus metrus no mežmalas, vietā, kur cauri mežam senos laikos izrakts mūsdienās vēl samanāms sekls robežgrāvis, atrodas izmēros neliels akmens ar iekaltu robežzīmi. Nekas vairāk nelielajā akmenī nav iekalts, bet domājams, ka tas attiecināms uz 1750. gadā šajā apvidū liktu robežu starp muižām,” stāsta A. Grīnbergs.
Viens no interesantākajiem robežakmeņiem ir šim nezināmais Bilskas pagasta granīta pelēcis.
Par to jau pirms diviem gadiem bija saņemta ziņa no bijušā tuvējo māju īpašnieka Naura Kauča. “Robežakmens atrodas nomaļā vietā, jauktu koku mežā starp Aizrozēm un Vimbām, un bez zinātāja var būt ļoti grūti atrodams. Akmens, kas pēc formas ir kā mazs galdiņš, laika gaitā dziļi iestidzis zemē un atrodas savā sākotnējā vietā. Līdz ar to, ka akmens nav kustināts, spriežot pēc iekaltās robežzīmes, var noteikt, kādā virzienā bijusi senā robeža,” stāsta A. Grīnbergs.
Akmens virsmā blakus robežzīmei iekalts gada skaitlis 1776, kas norāda, kad robeža tikusi iezīmēta dabā. Smiltenes apkārtnē, pie vecā Smiltenes–Zeltiņu ceļa, jau 1992. gadā tika apzināts robežakmens ar tādu pašu – 1776. gada – skaitli, bet 2015. gadā atklāts vēl viens, domājams, tās pašas robežas akmens 1 km attālumā uz Zeltiņu pusi. Attālums starp abiem ar 1776. gadu datētajiem robežakmeņiem ir gandrīz desmit kilometri, kas vedina domāt, ka Zeltiņu apkārtnes mežos varētu būt atrodami vēl kādi līdz šim nezināmi senie robežakmeņi, pieļauj akmeņu pētnieks.
Vēl kāds interesants pērnā gada atklājums. Parasti senie muižu robežakmeņi ir izmēros nelieli akmeņi, bet Strīķupes (Vaidavas) lielākās pietekas Baužupītes gultnē atrasts 3 m3 liels akmens bluķis.
Akmens augšējā virsmā redzama iekalta liela izmēra robežzīme, bet sāna malā – 1773 – gads, kad dabā iezīmēta muižu robeža.
“Tā kā mūsdienās šajā vietā pa upīti ir gan pagastu, gan novadu robeža, tad sanāk, ka šis objekts piederīgs Kocēnu novada Vaidavas pagastam,” secina A. Grīnbergs. Pirmais ziņas par šo akmeni ziņas devis pētnieks Armands Loginovs.
Akmens iezīmējis robežas pagriezienu
Viena no vecākajām īpašumu robežām Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir Silaunieku robežakmeņi Raiskuma pagastā. Robeža likta 1653. gadā, un nomaļajā apvidū savās sākotnējās vietās saglabājušies vairāki tā laika robežakmeņi. Līdz šim šajā apvidū bija zināmi deviņi senie robežakmeņi. Silaunieku apkārtnes mežā netālu no Līņu ezeriņa Latvijas Petroglifu centra dalībniekiem pērn izdevās atrast vēl vienu – desmito – līdz šim nezināmu šīs senās robežas akmeni.
Zviedru laikos Vidzemē robežakmeņi kalti rūpīgi un detalizēti – norādīts robežas pagrieziens, iekalti arī robežas iezīmēšanas gada skaitļi.
“Domājams, tā ir senākā ar gadu skaitļiem akmeņos datētā muižu robeža, kas saglabājusies līdz mūsdienām un izsekojama cauri mežiem un purviem vairāku kilometru garumā. Tikai dažviet Latvijā ir zināmi robežakmeņi, kas ir senāki par šiem,” izpētījis A. Grīnbergs. Dabas pētnieks norāda, ka būtu svarīgi šos robežakmeņus ņemt valsts aizsardzībā. Silaunieku robežakmeņi 1653. gadā likti, iezīmējot Kūduma un Lenču muižu robežas.
Ir vēl, vajag tikai meklēt
“Par nākotnes plāniem ir grūti runāt. Ir doma turpināt šos pētījumus arī šogad Vidzemē,” teic A. Grīnbergs. “Lai gan aizvadītais bija gandrīz vai rekordgads jaunapzināto robežakmeņu ziņā, bet iespējas atrast vēl ir.”
