“Skolotāji Latvijā vairāk pielāgojas skolēniem,” atzīst viens no Ukrainas kara bēgļiem, kurš vidusskolu pabeidza Latvijā 9
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Drīz jau būs gads, kopš Marks Kims dzīvo Latvijā: viņš ir viens no Ukrainas kara bēgļiem, kurš šobrīd studē loģistiku Biznesa augstskolā “Turība”.
Tā kā Marks ir no nelielas pilsētas Hersonas tuvumā, pagājušā gada 24. februāra rīts viņa atmiņā ir palicis jo sevišķi spilgts.
Mamma, pati būdama ļoti satraukta, pamodinājusi Marku, sakot, ka sācies karš.
Aiz loga bijis redzams ugunsgrēks tuvējā lidostā.
“Tas bija briesmīgi, ārā bija dažādi skaļi trokšņi, un telefonā nemitīgi pienāca ziņas no draugiem un radiem, kuri interesējās, kāda ir situācija pie mums. Ieslēdzām televizoru un sapratām, ka tiešām sācies pilna mēroga karš,” atceras Marks.
Kā zināms, Hersona un tās apkaime bija viena no pirmajām vietām Ukrainā, kas cieta Krievijas uzbrukumā, un jau marta sākumā tā bija okupēta. Tikai rudenī Ukrainas armijai izdevās pilsētu atbrīvot.
Kara trokšņos mēģināja mācīties
Taču tobrīd Marks vēl nezināja, ka okupācija būs tik strauja un ilgstoša. Viņš stāsta, ka pirmajā kara dienā vairāk uztraucies, kā tad būs ar skolas pabeigšanu – puisis mācījās 11. klasē, kas Ukrainā ir vidusskolas pēdējais gads, un bija jāgatavojas eksāmeniem. Pat mēģinājis kaut ko mācīties, lai nebūtu jādomā par ārā notiekošo.
Tomēr drīz vien ģimene nolēmusi doties projām no karā ierautās valsts. Prom gan varēja braukt tikai Marks kopā ar mammu un brāli, bet tēvam nācās palikt Ukrainā. Tas, ka nācies šķirties no tēta, lēmumu doties prom padarīja daudz grūtāku, atzīst Marks. Sākumā kā galamērķis izraudzīta Itālija, tāpēc ka tur dzīvo radinieki.
Tomēr apsvērts arī Latvijas variants, jo te ilgstoši strādājuši Marka radinieki, turklāt šurp vēlējās doties arī Marka mammas māsa kopā ar bērniem, tāpēc arī Marks ar mammu un brāli devās uz Rīgu.
Braukuši ar vairākām automašīnām, paņemot līdzi arī paziņas, kas tāpat vēlējās pamest Ukrainu.
Augustā Latvijā ieradās arī Marka tēvs, kam izdevās no okupētās Hersonas Latvijā iekļūt caur Krieviju. Viņš jau atradis Latvijā darbu.
Latvijas skolā juties komfortabli
Marks nekad agrāk nebija Latvijā bijis. Pirms doties šurp, puisis gan atradis informāciju tīmeklī par Latviju, par mūsu valsts vēsturi un valodu. Taču dzīvē latviešu valodu viņš pirmo reizi dzirdēja tikai pēc ierašanās Latvijā. Drīz vien devās uz Rīgas 31. vidusskolu, kur bija nolēmis pabeigt mācību gadu. Tā kā bija jau pavasaris, skolā sanāca pavadīt vien apmēram divus mēnešus.
“Saņēmu ļoti lielu palīdzību no skolotājiem un citiem skolēniem. Skolotāji sarunājās ar mani krieviski, citi angliski. Tikai viena skolotāja nelietoja nevienu no šīm valodām, bet tad klasesbiedri man iztulkoja, tā ka drīz vien jutos diezgan komfortabli un varēju pat saņemt diezgan augstas atzīmes,” stāsta Marks.
“Priekšstats par Latvijas skolu man radās diezgan labs.
Pamanīju, ka te skolotāji pievērš lielāku uzmanību skolēnu raksturam, noskaņojumam un spējām, vairāk cenšas katram palīdzēt, izskaidrot vielu tā, lai katrs saprastu.
Skolā bija individuālāka attieksme pret katru no skolēniem, nekā tas ir Ukrainā, kur ir strikta mācību programma, kas tiek īstenota, nepievēršot tik lielu uzmanību tam, kā skolēni ar to tiek galā.”
Skolā Markam bija nodarbības latviešu valodā, taču viņš atzīst, ka, protams, nav paguvis apgūt latviešu valodu tik augstā līmenī, lai tajā mācītos, piemēram, matemātiku.
Arī tagad studijās Marks bez latviešu valodas varētu iztikt, jo “Turībā” studē loģistiku studiju programmā, kas tiek īstenota angļu valodā.
“Tomēr es apzinos, ka man latviešu valodas prasmes jāuzlabo, tāpēc cenšos runāt latviski publiskās vietās, piemēram, veikalos,” viņš paskaidro. Marks ir daudzu valodu pratējs: runā ukrainiski, krieviski, angliski, pamatlīmenī apguvis arī japāņu valodu. Krievu valodu kara dēļ viņš gan šobrīd, ja vien iespējams, cenšas nelietot.
Studēt kopā arī ar tautiešiem
Augstskolu “Turība” Markam ieteicis kāds no skolotājiem, jo zinājis, ka puisis gribētu nākotnē strādāt loģistikas jomā. Studijas, viņaprāt, ir diezgan interesantas. Marks augstu vērtē to, ka pasniedzēji studiju vielu izskaidro, balstoties uz praktiskiem piemēriem. Tāpat arī studenti ne tikai klausās lekcijas augstskolā, bet arī dodas uz uzņēmumiem, kur var novērot, kā reāli tie strādā.
“Tā ir noderīga pieredze,” atzīst Marks. Viņam prieks, ka var studēt kopā ar saviem tautiešiem – “Turībā” studē arī citi ukraiņu bēgļi. Tā kā “Turība” ir privāta augstskola, par studijām Markam jāmaksā, taču augstskola nākusi pretī, piedāvājot bezmaksas dzīvesvietu augstskolas hostelī, ko jaunietis arī izmanto.
Studiju biedri ukraiņi jau kļuvuši par viņa draugiem. Taču Marks labprāt tiekas arī ar bijušajiem klasesbiedriem no 31. vidusskolas. Tāpat puisis vasarā jau bija atradis darbu Latvijā: strādāja par pavāra palīgu suši ēstuvē, un izveidojušās labas attiecības ar kolēģiem.
Kad vaicāju, kā Markam patīk Rīga, viņš teic, ka vecpilsēta ir ļoti skaista, bet tālāki mikrorajoni ar padomju laikos celtajām daudzstāvu ēkām gan ne. Drīzumā viņš plāno apmeklēt Okupācijas muzeju. Klimats gan Latvijā viņam ir neierasti auksts.
Mūsu valstī Marks saskāries arī ar nepatīkamiem brīžiem.
Viņa ģimene Rīgā dzīvo Vecmīlgrāvī, kas ir diezgan krievvalodīgs rajons. Tur viņš redzējis ļaudis, kas tērpušies T-kreklos ar Krievijas armiju un Putinu atbalstošām frāzēm, ka arī “Z” burtu, kas uzķēpāts uz sienām. “Tomēr ne visi krievvalodīgie ir Krievijas atbalstītāji; esmu saticis arī daudz cilvēku, kuri atbalsta Ukrainu, bijuši ļoti laipni un bijuši gatavi visos iespējamos veidos mums palīdzēt,” piebilst Marks.
Cer strādāt Ukrainas labā
Jautāju Markam, vai viņam ir tuvinieki un draugi, kuri palikuši Hersonā un pārcietuši arī Krievijas okupāciju. “Jā,” viņš atbild, “tur, piemēram, joprojām dzīvo mans klasesbiedrs un ļoti labs draugs. Arī mana vecmāmiņa dzīvo ciemā Hersonas tuvumā.
Ar draugu sazinos regulāri, jo interneta nodrošinājums Hersonā ir stabils, bet ar vecmāmiņu dažas reizes nedēļā cenšamies sazvanīties; sakari ne vienmēr ir iespējami. Okupācijas laiku viņi atceras kā grūtu un bīstamu. Visi apzinājušies, ka jātur mute ciet un nedrīkst atklāt, ka patiesībā atbalsta Ukrainas armiju un vēlas tās atgriešanos.
Krievu karavīri apmetušies civiliedzīvotāju mājās, meklējuši Ukrainas karavīru ģimenes locekļus, kā arī tos, kuri paši bijuši armijā vai strādājuši policijā.”
Markam arī zināms, ka nams, kurā pats agrāk dzīvojis, vismaz līdz šim nav kara skarts: ja atkal dzīvotu Ukrainā, jumts virs galvas būtu. Taču šobrīd puisis plāno pabeigt studijas Latvijā un tikai tad atgriezties dzimtenē.
“Taču atgriezties es noteikti vēlos, jo gribu strādāt Ukrainas labā. Tur ir daudz sagrautu ēku un citu infrastruktūras objektu. Tāpēc Ukrainā pēc kara būs daudz darba, un domāju, ka arī manas zināšanas loģistikā tur noderēs,” saka Marks.
Kara bēgļi no Ukrainas – Latvijas skolu absolventi
* Pagājušā mācību gada noslēgumā 139 skolēni no Ukrainas Latvijā saņēma apliecību par iegūto pamatizglītību, bet 62 skolēni – atestātu par vispārējo vidējo izglītību. Pagājušajā gadā, lai pabeigtu pamatskolu vai vidusskolu, bēgļiem no Ukrainas nebija jākārto eksāmeni.
* Šī mācību gada noslēgumā centralizētos eksāmenus kārtos arī skolu absolventi, kas Latvijā ieradušies no Ukrainas.
* Lai iegūtu apliecību par pamatizglītību, 9. klases skolēniem jākārto trīs centralizētie eksāmeni: latviešu valoda, matemātika un svešvaloda (angļu, vācu, franču – pēc skolēna izvēles).
* Lai iegūtu atestātu par vispārējo vidējos izglītību, skolēniem jākārto trīs centralizētie eksāmeni vismaz optimālajā mācību satura apguves līmenī (latviešu valodā, matemātikā un svešvalodā (angļu, vācu vai franču), kā arī vismaz divi centralizētie eksāmeni augstākajā mācību satura apguves līmenī, tie var būt arī iepriekš minētajos mācību kursos.
* Skolēniem no Ukrainas eksāmenos tiks dots ilgāks uzdevumu izpildes un sagatavošanās laiks, kā arī viņi drīkstēs izmantot vārdnīcu.
Dati: Valsts izglītības satura centrs
