Valodas referendums kā ūdensšķirtne. Kā bija pirms, kā – tagad? 29
Savulaik saistībā ar valodu referendumu daži cilvēki tautas nobalsošanu salīdzināja ar ūdensšķirtni. Tas bija diezgan emocionāls viedoklis. Tomēr par zināmu atskaites punktu minētais referendums ir kļuvis. Un mēdz arī sacīt, ka no attāluma labāk redzams…
Nekautrējoties
Ja runājam par norisēm pirms nobalsošanas, būtu visai interesanti atcerēties laika nogriezni, kas iesākās ar Vladimira Lindermana, Jevgēņija Osipova un Aleksandra Gapoņenko vadītās biedrības “Dzimtā valoda” savāktajiem pirmajiem desmit tūkstošiem parakstu, kas bija nepieciešami iesniegšanai Centrālajā vēlēšanu komisijā un tātad referenduma organizēšanas procesa iekustināšanai. Ierosme grozīt Satversmi ar mērķi iecelt krievu valodu valsts valodas rangā Latvijā lielākoties tika iztēlota kā atbilde uz “nacionālistu” centieniem panākt, lai Latvijas valsts skolās notiktu pāreja uz mācībām valsts, respektīvi, latviešu valodā. Taču, kā zināms, vairākums t. s. latvisko partiju to neatbalstīja vai pat nopēla, iespējams, cerot, ka “Saskaņas centrs” (“SC”) rīkosies līdzīgi attiecībā uz Lindermana kompānijas aktivitātēm. Bet notika gluži pretējais.
Sākotnēji gan politapvienība, vismaz vārdos, vēsi distancējās no “Dzimtās valodas” pasākuma, par ko vairākkārtīgi tika paziņots 10. Saeimas īsā mūža laikā. “SC” toreiz, atrazdamies opozīcijā, tomēr iekļāvās reizēm veidotā neoficiālā vairākumā, lai kopā ar ZZS un “Par labu Latviju” vajadzības gadījumā sargātu noteiktas lielā biznesa intereses un tajā iesaistītās figūras. Kas negaidīti noveda pie Zatlera rīkojuma numur divi, kā dēļ 10. Saeima ņēma galu. Tikmēr valodu referenduma tēma pa brīdim ieskanējās tikai fonā un “SC” vadības raidītie signāli bija visnotaļ pretrunīgi. “Mēs iestājamies par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Starp citu, tas teikts arī Saeimas deputāta zvērestā. Paralēles nevilkt. Mēs stingri norobežojamies no “Dzimtās valodas” aktivitātēm un nekādu atbalstu viņiem nesniedzam,” nepārprotami pavēstīja “SC” Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks Valērijs Agešins. Šķietami nepārprotami, jo burtiski ar dažu dienu atstarpi Jānis Urbanovičs intervijā “IMHOclub” nāca klajā ar spārnoto atziņu, ka “Osipovs un Lindermans ir mūsu pašcieņas bruņinieki”, kuriem sniedzams viss iespējamais atbalsts. “Jāparāda, ka krievi Latvijā var dot pretsparu. To es nekautrējoties saku saviem partijas biedriem. Palīdziet Lindermanam! Bet, lūdzu, tikai tie, kuri nav devuši deputāta zvērestu… Personīgi es to esmu devis.” Diezgan zīmīgi, ka abos tekstos ir piesaukts deputāta zvērests… Urbanoviča tēvišķi aizbildnieciskā uzstāšanās, jādomā, piešķīra parakstu vākšanas otrā posma kampaņai papildu entuziasmu, bet sekmes negarantēja. Pagaidām vēl visi biedri nebija gatavi tā “nekautrējoties” uztiept pilsoņiem būtībā absurdu tautas nobalsošanu. Kautrība tika atmesta 2011. gada rudenī pēc 11. Saeimas vēlēšanām, kad “SC” tomēr palika ārpus valdības un agrāk atturīgais Rīgas mērs Nils Ušakovs arī pārņēma tēzi par cieņu un pašcieņu, tāpēc sevi par sociāldemokrātisku dēvējošās partijas “Saskaņa” kongresā aicināja parakstīties par grozījumiem Satversmē, lai “parādītu attieksmi” Latvijas valdošajiem politiķiem.
Kaislības ap “SC” ņemšanu vai neņemšanu valdošajā koalīcijā ir plaši apcerētas, taču dīvainā kārtā nav īpaši pievērsta uzmanība tam, ka, no “SC” viedokļa raugoties, ja tā var teikt, vaina bija ne tik daudz Latvijas valdošajos politiķos, cik Latvijas vēlētāju vairākumā, kas deva priekšroku valdībai bez “SC”, un toreiz vēl populārā Zatlera Reformu partija dabūja par to pārliecināties, kad gribēja ievest “SC” valdībā “ar tankiem”. Elitei un ekspertiem – no Kažokas līdz pat Kažociņam – jau nebija nekas pretī, viņi drīzāk to būtu uztvēruši ar patiku. (Neraugoties uz “SC” priekšvēlēšanu ekonomiskajām nostādnēm, kas novestu valsts finanses līdz bankrotam, neraugoties uz kalambūriem par okupāciju bez okupantiem un neraugoties uz “SC” stratēģisko partnerību ar “Vienoto Krieviju””.) Bet, lūk, Urbanoviča nereti pieminētais vidējais latvietis jeb “latvietis parastais” nebija devis tam savu mandātu. Patiesībā šim vidējam latvietim, un ne jau tikai latvietim vien, bija savi dibināti iemesli, kurus paši “SC” politiķi lieliski zina. Tāpēc politapvienības iedarbinātais “plāns B” jeb atbalsts divvalodības oficializēšanas referendumam visvairāk aizskāra nevis varas augšstāvus – valsts galva sākumā vispār negrasījās doties balsot – un aiz partijām stāvošās ietekmīgās aprindas, bet gan vienkāršo pilsoņu lielum lielāko daļu.
Ne par valodu
To nojaušot, referenduma atbalstītāji vienmēr uzsvēra, ka valodu referendums vispār nav par valodu, bet ir protests pret labējām partijām, kas izraisījušas dziļāko krīzi Eiropā, un pret nacionālo politiku vispār. Kā savā īpašā paziņojumā rakstīja “SC” rindās esošie biedri latvieši, “valsts attīstība nav iespējama bez cieņpilnas attieksmes pret nacionālajām minoritātēm”. Ar to laikam domājot vienu jeb galveno minoritāti, jo pārējās par pienācīgas cieņas neizrādīšanu nesūdzas. Attiecībā uz vienā maisā sabāztajām labējām partijām un krīzi tā arī nekļuva visas kampaņas gaitā īsti skaidrs, vai runa ir par kādreiz ļoti rosīgajām un no skatuves jau nogājušajām, kuras ar “gāzi grīdā” ekonomiku un savulaik “SC” tuvās “Parex bankas” palīdzību valstī krīzi tiešām padziļināja, vai par Dombrovska koalīciju, kura, lai nu kā, bet ekonomikas krahu tomēr novērsa. Starp citu, Urbanovičs pirms dažiem mēnešiem izteicās, ka tagad atkal valdības priekšgalā būtu “jānāk tāda paša tipa cilvēkam kā Šlesers”, un atceroties, ka Šlesera kungs kopš savas ienākšanas politikā, ja neskaita neseno atelpas periodu, gandrīz nepārtraukti ir atradies labējo gāzētāju varas epicentrā, nevilšus jāsecina, ka “SC” uztverē labējo pieeja lietu kārtošanai treknajos gados nemaz tik slikta nebija. Un ka īstā problēma varbūt nav labējā vai kreisā politikā, bet kur citur. Piemēram, Rīgas domē labējie ar kreisajiem un kreisie ar labējiem allaž ir sadzīvojuši un, cik noprotams, sadzīvo arvien.
Taču veidojot valdību, gribot negribot nākas kaut mazliet pievērsties jomām, ko mūsu partijas labprāt apietu, proti, Latvijā nosacīti pastāvošajai valsts ideoloģijai, pamatvērtībām un ar tām saistītā ārpolitiskā kursa konsekvencei. Ušakovu esot aizkaitinājis tas, ka pēc 11. Saeimas ievēlēšanas valdības sastādīšanas gaitā parīdījies arguments – latviska valdība tomēr būtu labāka. Bet viņš, protams, nepaskaidroja, ka jēdzienam “latvisks” šajā gadījumā ir nevis kaut kāds etnisks, bet politisks saturs. Vispār “SC” savos paziņojumos norādīja, ka labējie allaž baida tautu ar saukli “Krievi nāk!”, tomēr pašas “SC” vadītāju attieksme, ja tā var sacīt, krievu jautājumā vienmēr bijusi pakārtota noteiktām politiskām mērauklām, un, kā zināms, “SC” vadības uztverē nepareizās pozīcijās esoši krievi ir dēvēti par “krievsiem”. (Minētā attieksme savā ziņā parādījās arī Saeimas t. s. divu vairākumu periodā, kad Andreju Judinu neapstiprināja Augstākās tiesas tiesneša amatā.) Ja atceramies, uz valodu referenduma laiku Rīgā bija ieradušies sabiedriskās organizācijas “Krievijas demokrātiskā savienība” pārstāvji Maskavas Valsts universitātes profesors Konstantīns Borovojs un Valērija Novodvorska, kuri izteicās ierasti kritiski gan par Putina režīmu, gan arī par referenduma rīkotājiem. Krievijas demokrāti, kā vienmēr tādās reizēs, izraisīja žultainus izvirdumus Latvijas krievu presē, bet Ušakovs izmeta, ka neies jau “komentēt cilvēkus, kuri atgādina multfilmu personāžus”. Taču arī Latvijas augstākās amatpersonas turas no tādiem neērtiem viesiem pa gabalu. Varbūt tāpēc, ka viņi par daudz ko runā vēl krietni atklātāk nekā mūsu drošības dienestu šefi, kas sasnieguši pensionēšanās termiņu. Protams, var strīdēties, cik lielā mērā referenduma projekts tika stutēts no malas, taču diez vai ir objektīvi noliedzams, ka tas pilnībā iederējās pazīstamajā t. s. krievu pasaules koncepcijā, kas ir noteiktas ārpolitiskas stratēģijas sastāvdaļa. Lai referendums kļūtu šai stratēģijai īsti noderīgs, vajadzēja tikai panākt potenciālo “pret” balsotāju vienaldzību, jo “par” balsojošo skaits bija aptuveni paredzams. Turklāt demokrātiskajās valstīs rīkoto referendumu pieredze liecina, ka neapmierinātie pilsoņi parasti nevis atbild uz uzdoto jautājumu, bet izmanto iespēju ieriebt valdībai. Latvijā 2012. gada 18. februārī tā nenotika, un pret krievu valodu kā valsts valodu (būtībā par nacionālas valsts likvidāciju) nobalsojušo pilsoņu īpatsvars sasniedza 74,8 procentus. Jānis Urbanovičs intervijā laikrakstam “Vesti segodņa” pavēstīja, ka šie ļaudis, respektīvi, vairāk nekā 800 000, vienkārši “tika sazombēti”.
Varas spice, šķiet, bija drusku pārsteigta. Jau kādu nedēļu pirms referenduma Rīgas pils bija sarūpējusi “Labas gribas manifestu”, kas sastāvēja no dažādām uz jebkuru pusi stiepjamām patiesībām un postulēja, “ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs”. Vidusmēra latvietim lika saprast, ka viņam neizbēgami atkal jāuzņemas sava vainas daļa, jo kurš gan šajā pasaulē ir bez grēka…
Atbalsis
Lietuva referenduma rezultātu Latvijā, protams, apsveica. Igaunija Valsts prezidenta personā savu attieksmi valodu lietās bija izteikusi jau 2011. gada nogalē, kad Tomass Hendriks Ilvess uz ārvalstu korespondenta jautājumu, kāpēc krievu valoda Igaunijā nav oficiālā, atbildēja ar pretjautājumu: “Okupācijas vara ieņem valsti, deportē simtiem tūkstošu pilsoņu Sibīrijā un sūta savus cilvēkus šeit. Un tagad, kad mēs beidzot esam atguvuši neatkarību, sanāk, ka okupācijas varas valodai vajadzētu kļūt par otru valsts valodu?” Interesanti, ka Igaunijas sakarā turienes krievu presē bija izteicies arī Vladimirs Lindermans, ar nožēlu atzīdams, ka Igaunijā valodu referenduma organizēšana nebūtu īstenojama, jo tur trūkst “pašorganizēties” spējīgu cilvēku, kamēr Latvijā tādu ir gana un “viņu intereses nav tikai īstermiņa, bet arī stratēģiskas”. Citiem vārdiem, tā ir arī politiska cīņa par varu.
Maskava reaģēja ierastajā stilā un savos paziņojumos izmantoja gandrīz to pašu leksiku, ko “Saskaņas centrs”, atmetot vienīgi “SC” tēzes, ka referendums esot tautas sasliešanās pret labējām partijām, bet akcentējot cilvēku tiesības “runāt, domāt un audzināt bērnus dzimtajā valodā”. Pārmetums, kas izklausījās visai dīvaini. Referendums Latvijā notika īsi pirms valsts prezidenta vēlēšanām Krievijā, tāpēc nāk prātā agrāk pieminētā Maskavas profesora Borovoja pareģojumi, ka arī pēc referenduma Latviju mierā neliks. Tie ir izrādījušies precīzi. Nebija vēl balsis lāgā saskaitītas, kad Saeimā integrācijas nostādņu sakarā jau atkal parādījās draudi iniciēt jaunus referendumus, piemēram, par Saeimas atlaišanu, parādījās spekulācijas par Latgali un nepilsoņu kongress ar prasībām par pilsonības nulles variantu un valsts tiesiskās pēctecības apšaubīšanu. Tāpat ir skaidri redzams virziens, kādā attīstījusies Kremļa ārpolitika. Jāpiebilst, ka Krievijas Ārlietu ministrija pasākusi sacerēt ziņojumus par cilvēktiesībām Eiropas Savienībā, tāpēc Latvija ir piesaukta arī šajā kontekstā, un no 2014. gada janvāra dokumenta mēs uzzinām, ka Latvijā valda “nacionālistiska koalīcija”, kas nevēlas “izprast nacionālo minoritāšu vajadzības” un turpina “plānveidīgi īstenot Latvijas valsts diskriminējošo politiku attiecībā uz krievu valodu”. Tieši tādas frāzes pirms pāris gadiem varēja lasīt divvalodības referenduma atbalstītāju aģitācijas materiālos.
Tomēr vairāk ielāgojamas ir atbalsis vai, pareizāk sakot, mieles, kādas no referenduma palika Latvijā. Citās Eiropas valstīs tamlīdzīgs notikums ar visām tā aizkulisēm jau varbūt būtu apcerēts vairākās grāmatās. Tā kā fundamentālu pētījumu pagaidām nav, pieņemts uzskatīt, ka šajā izprovocētajā tautas nobalsošanā sadūrās krievvalodīgie un – tādā gadījumā gandrīz jāizgudro jaunvārds – “latviešvalodīgie”. Visumā šis dalījums droši vien atbilst patiesībai. Taču arī nianses mēdz būt svarīgas. Jo bija latviešu politiķi, kuri apgalvoja, ka balsos “par” (laikam ne jau aiz bravūras vien Ušakovs deklarē, ka “SC” nu ir arī lielākā latviešu partija), bet, piemēram, krievu studentu korporācijas runasvīrs Dmitrijs Trofimovs aicināja “balsot pret Latvijas valsts pamatvērtību graušanu”. Šādu, sacīsim, atkāpju no pamatversijas nebija nemaz tik maz, un tās būtu pelnījušas ievērību kaut vai no mūsu politiķu puses. Tāpat kā lielāku ievērību no varas puses ir pelnījuši, bet nav sagaidījuši, visi tie vairāki simti tūkstoši pilsoņu, kas referendumā tomēr aizstāvēja valsti. Lai viņiem nerastos sajūta, ka virsroku guvis Viesturs Dūle, kurš mudināja balsot ar baltu lapu…
