Agris Liepiņš: Latvijas tiesībsargājošās struktūras atstātas pamuļķīšu lomā 4
Eiropas Komisija ir vērsusi uzmanību uz to, ka straujš darbaspēka izmaksu pieaugums Latvijā var negatīvi ietekmēt valsts konkurētspēju. Vienkāršiem vārdiem runājot – darba algas pieaugumam ir jābūt līdzsvarā ar padarītā darba produktivitātes un kvalitātes pieaugumu. Par slikti padarītu un nevīžīgu darbu nevar maksāt vairāk vien tāpēc, ka pretējā gadījumā darbs netiks darīts vispār.
Runājot par darba produktivitātes pieaugumu, parasti iedomājamies ražošanas nozares – celtniecību, lauksaimniecību, pakalpojumu sniegšanas sfēru. Tomēr šo vienkāršo patiesību vajadzētu piemērot daudz plašāk. Tramvajā bieži dzirdētais sašutuma brēciens – par ko tiem deputātiem algu maksā?! – nav vienkārša mutes brūķēšana, šajos kaķa lāstos rodams arī racionāls grauds.
Ik pa laikam kāda valsts sektora nozare paceļ kaujas karogu, uz kura rakstīts – par tādu algu mēs nestrādāsim! Tālāk seko petīcijas – ar tiem grašiem, kurus saņemam, labus darbiniekus valsts sektorā noturēt nevar! Labiem speciālistiem labi arī jāmaksā! Tieslietu sistēma nav izņēmums, arī prokurori, izmeklētāji un tiesneši visu laiku grib lielākas algas. Algas ik pa laikam paceļ, bet neatbildēts paliek jautājums – vai, maksājot vairāk, palielinās arī justīcijas kalpu kompetence, vai uzlabojas viņu padarītā darba kvalitāte?
Eiropas Savienības tiesas (EST) spriedums, kas atceļ Latvijas piemēroto drošības līdzekli – aizliegumu Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam pildīt amata pienākumus –, liecina par pretējo. Izrādās, ka Latvijas puse tiesā nav pat iesniegusi pierādījumus, jo baidījusies, ka tādējādi tie kļūs publiski pieejami un kaitēs turpmākajai izmeklēšanai. EST garantijas, ka iesniegtie pierādījumi būs slepeni un netiks izpausti, Latvijā netika sadzirdēti.
Vai tā iedzimta muļķība vai labi apmaksātas valsts amatpersonas klaja nekompetence, grūti spriest.
Laikam jāpieaicina kāds vēl labāk apmaksāts jurists, lai šo fundamentālo jautājumu izspriež pēc tiesas un taisnības. Tā vai citādi, bet pēcgarša ir visnotaļ sāja – Latvijas tiesībsargājošās struktūras ir atstātas pamuļķīšu lomā. Rimšēviča gadījums ir ar vislielāko sabiedrisko rezonansi, tas varētu kalpot par sākumu diskusijai – cik reižu Latvijas valsts ir uzvarējusi, un cik reižu zaudējusi lietas Eiropas tiesās?
Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos pavīd arī pa ziņai, ka tādai un tādai personai Latvijas Republika arī pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma spiesta izmaksāt zināmas summas. Jājautā – kāda ir mūsu tiesnešu kompetence, kādas summas nodokļu maksātāji ir samaksājuši nekvalitatīvi sagatavotu lēmumu dēļ?
Pirms gada, aizturot Latvijas Bankas prezidentu, televīzijas kameru priekšā skanēja paziņojumi – pierādījumi ir nopietni, ar izmeklēšanu nevilcināsimies, pāris mēnešu laikā sabiedrība uzzinās patiesību, ņemot vērā aizturētās personas stāvokli sabiedrībā, tas ir tiesībsargājošo struktūru goda jautājums un tā tālāk. Pāris mēneši aizskrēja vēja spārniem, apritēja gads, lieta pat vēl tiesā nav nonākusi, bet un sabiedrība no ģenerālprokurora un KNAB priekšnieka šonedēļ uzzina – Rimšēvičs varot atgriezties darbā kaut vai šodien…
Cik noprotams, tad pagaidām Latvijas Bankas prezidents negrasās pieprasīt kompensāciju par gadā neizmaksāto algu, apmēram 150 tūkstošiem eiro. Bet ja pieprasīs, ko tad? Esot tāds likums, kas paredz sodīt valsts amatpersonas, ja to bezdarbības rezultātā valstij radušies zaudējumi. Varbūt ģenerālprokurors kopā ar KNAB vadītāju varētu brālīgi sadalīt summiņu un iemaksāt Valsts kasē.
Kā nekā sabiedrības uzticība tiesībsargājošajām struktūrām, kura atdzima pirms gada, tagad ir zaudēta un šis solidārais solis būtu labs sākums uzticības atgūšanas virzienā. Vai arī veikls reklāmas triks, tas atkal jāizvērtē labi apmaksātam juristam, jo par ko gan viņi saņem tās lielās algas!
