Meža dienas un vides izglītība nav bilžu grāmata 0
Ne vienmēr meža stāsts ir viegli saprotams. AS “Latvijas valsts meži” (LVM) skolu izglītības programmas veidotāji Līga Abizāre, Anda Sproģe-Vāvere, Kaspars Riže un Tomass Kotovičs ir atraduši veidu, kā par ne tik vienkāršo pastāstīt interesanti. Par ieguldījumu skolu jaunatnes, studentu un pedagogu izglītošanā šī komanda saņēmusi meža nozares augstāko novērtējumu – “Zelta čiekuru”.
Domāšanu nācās mainīt
Tomass Kotovičs: Mēs pētījām trīsdesmito gadu Meža dienu vēsturi Latvijā. Tad pie skolām tika stādītas alejas un mežsaimnieki nāca ar bērniem aprunāties. Vēlāk, brīvās Latvijas pēdējos gados, ievirze bija nedaudz citāda. Kā stāsta vecie mežkopji, tuvojoties Otrajam pasaules karam, poļu viesstrādnieki pametuši Latviju, tāpēc mežā trūcis darbaroku un arī skolēni stādījuši mežu.
Padomju laiku Meža dienu aktivitātes atceramies diezgan skaidri – tā pamatā bija meža stādīšana, arī putnu būrīšu uzstādīšana. Latvijai atgūstot neatkarību, meža nozare tā arī turpināja tradīciju – Meža dienās bērni stādīja kociņus un beigās ugunskurā cepa desiņas. Tā arī bija visa bērnu izglītošana. Taču dažus gadus pēc LVM dibināšanas mēs sapratām, ka ar to nepietiek. Tā kā esmu atbildīgs par komunikāciju ar sabiedrību, pamazām vācu komandu. Vispirms atradu Līgu Abizāri, kura ķērās klāt mācību programmas veidošanai vides izglītībā. Tad mums pievienojās Anda Sproģe-Vāvere, kura ļoti prasmīgi organizē dažādus pasākumus, bet vecākais meža eksperts Kaspars Riže pievienojās mums no mežsaimnieku komandas.
Pirmajos gados tradicionālajai meža stādīšanas talkai pievienojām nelielu izzinošo daļu. Tad sapratām, ka jāiet tālāk, jāstrādā ar skolām un skolotājiem. Mums nav vajadzīga palīdzība meža stādīšanā, bet vajadzīga bērnu izglītošana. Tai esam izstrādājuši vairākas programmas. Tas nebūt nenācās viegli, jo vajadzēja mainīt visu domāšanu. Nācās arī pārliecināt kolēģus, ka nepietiek reizi gadā satikties un kopā ar bērniem iestādīt jaunaudzīti, jo jaunieši no laukiem ir atrāvušies un ļoti daudzi vairs dabu nesaprot.
Mans spilgtākais vērojums meža ekspedīciju laikā bija kādā jaunaudzē. Ir meža ekspedīcijas, kurās mēs varam atļaut bērniem izvērtēt, kurš koks ir jāizņem, lai pārējie varētu augt labāk. Patiesībā tas ir viens no atbildīgākajiem, arī sāpīgākajiem brīžiem katram meža īpašniekam. Saņēmuši vajadzīgo informāciju, bērni staigāja un izvēlējās, kurš kociņš tas būs. To atzīmēja. Tad meža eksperts pārbaudīja, vai izvēle pareiza. Un tad mēs ļāvām to darīt – uzvilkt cimdus, paņemt zāģīti un nozāģēt lieko kociņu. Bērnam, protams, bija acis lielas – vai es tiešām drīkstu to darīt? Vai to tiešām vajag? Nozāģēt priedīti? Taču tā ir viena no svarīgām lietām, kas jāsaprot – vides izglītība nav bilžu grāmata, tā nav multiplikācijas filma par Bembiju! Vides izglītība ir reāla, tā māca arī to: lai izaudzētu labu mežu, vājākie koki jāupurē. Ir jāpalīdz mežam augt. Bērns nozāģē lieko priedīti un ir lepns, ka izdarījis pareizi.
Par dabu jāmācās no dabas
Līga Abizāre: Dažāda vecuma bērniem, sākot no bērnudārza un beidzot ar vidusskolu, esam izstrādājuši septiņas programmas. Visu balstām idejā – par dabu jāmācās dabā.
Tēmas veidojām divās daļās. Vienā daļā ir teorija, otrā – prakse, bērni dodas mežā un meklē, kas tajā labs, kas slikts (piemēram, samestie atkritumi). Tā mēs arī pirmsskolas vecuma bērniem ieaudzinām attieksmi, ka mēslot mežā – tas ir slikti. Mēs arī rosinām bērnus kopā ar vecākiem izveidot kaut ko no koka un apzināties koku kā unikālu resursu.
Nākamais posms – sākumskola. Āra meistarstundā bērni mežā apgūst matemātiku, angļu valodu, vēsturi, aritmētiku, ģeogrāfiju un citus priekšmetus. Piemēram, bērni saskaita un atņem, izmantojot čiekurus.
Vēlāk tā jau ir ģeometrija, kuru skolā māca tīri teorētiski. Taču mežsaimniekam ir jāmāk nomērīt koka augstumu. Tad mēs stāstām – ja Pēterītis ģeometriju nav mācījies, bet ir izveicīgs, viņš var mēģināt uzkāpt kokam līdz galotnei un nomērīt tā augstumu. Bet tie, kas zina ģeometriju, var atkāpties no koka, izmērīt leņķi līdz galotnei un tā veikt aprēķinus. Izmērot koka parametrus, var izrēķināt arī koka tilpumu un aprēķināt tā vērtību. Vecākās klases pat rēķina, cik daudz ogļskābās gāzes koks augot ir piesaistījis. Spilgts piemērs ir arī koku bioloģija. Ir jāatrod pietiekami laba vieta, kur var parādīt, ka katrs koks ir citāds un bioloģiski ieprogrammēts augt savā vietā. Piemēram, priede ir klasisks saulmīlis. Jauna priedīte nevar augt zem cita koka, ja tai apkārt nav tukša klajuma. Savukārt eglīte var augt, paciešot ēnainas vietas. Tas viss ir jāparāda dabā, citādi ticam dažādām idejām par to, ka Latvijā nevajadzētu veidot kailcirtes, kas pilsētniekam var likties laba ideja. Priedes nevar augt ēnā – tas ir tas, ko mēs praktiski mežā varam parādīt. Saulē augusi desmit gadus veca priede būs garāka par bērniem, bet noēnojumā pat 25 gadus veca priede bērniem būs labi ja līdz ceļgaliem.
Bērni dodas arī “Izzini mežu” ekskursijās un gatavo paši savus koka meistarstiķus.
Programma “Izzini mežu” ir populāra arī citās pasaules valstīs, un ir gadījumi, kad dažādas skolas par šo tēmu sazinās un izveido kontaktus dažādās pasaules valstīs.
Kopā ar Latvijas Universitātes starpnozaru izglītības inovācijas centra speciālistiem esam radījuši LVM Meža ekspedīcijas maršrutu un mācību stundu. Ir konkrēta klašu grupa – 6. klases un konkrēts temats, ko bērni apgūst. Vienā reizē nošaujam divus zaķus: iepazīstinām bērnus ar mežu – Latvijas nacionālo resursu – un saistām mācību procesa teoriju ar reālo dzīvi. Ekspedīcijās mēs rādām visu, ko mežkopji reāli mežā dara. Bērni iegūst pavisam citus orientierus. Pirms tam viņiem mežs bija tikai mežs, taču pēc šīm ekspedīcijām viņi jau atšķir, kas ir jaunaudze, kas pieaudzis mežs, un spēj šajā ekosistēmā saskatīt cilvēka darbības.
Interesanti, ka arī pedagogi bieži vien uzdod dažādus jautājumus, piemēram, vai mežā redzētie zvēri šajā vietā speciāli sadzīti, lai mēs tos redzētu? Sakām – nē taču! Tie vienkārši te dzīvo.
Labākā diena piedzīvota Tērvetē
Anda Sproģe: Meža ekspedīcijas, kas notiek rudenī, ir ļoti darbietilpīgs process. Bērni atbrauc pie mums un dodas izziņas gājienā pa iepriekš sagatavotu 2 – 2,5 km garu taku, kurā ir desmit pieturas jeb darbošanās punkti. Aptuveni trīs stundu laikā bērni iziet šo taku un redz, dzird un, pašiem darbojoties, saprot, kā aug mežs un kas ir jādara, lai tas izaugtu kvalitatīvs.
Šoruden katrā no astoņiem reģioniem norisinājušās piecas LVM meža ekspedīciju dienas, kurās piedalījušies ap 6000 bērnu no visas Latvijas.
Mums priekšā ir jauns izaicinājums, šobrīd šādu ekspedīcijas programmu veidojam arī 9. klasei. Ir iecere katram reģionam izveidot savu mācību poligonu. Esam ļoti priecīgi, ja iesaistās un savus punktus veido arī citi, piemēram, AS “Latvijas finieris”, mežzinātnes institūts “Silava”.
7. – 9. klasēm katru gadu organizējam “LVM meža olimpiādi”, kur sākuma posmā bērni veido āra mācību spēles, filmē video un iesūta mums. Paši spilgtākie iespaidi bērniem parasti ir finālsacensības Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē, kurās piedalās desmit komandas no visas Latvijas. Ir dzirdētas atsauksmes, ka tā esot labākā diena visā mācību gadā. Bērni visu dienu ir ārā un pierāda sevi, ne tikai skrienot, bet arī risinot radošos uzdevumus. Uzvarētāji saņem vērtīgu balvu – desmit dienu garu ekskursiju uz ārzemēm. Šogad bijām Austrijā, kur kopā ar Austrijas valsts mežu apsaimniekotājiem iepazinām šīs valsts otru lielāko dabas parku ar tā mežiem un kalniem. Polijā iepazinām koksnes izmantošanu sāls raktuvēs, kur dziļi zem zemes koks ir vienīgais materiāls, kura konstrukcijas notur visu pazemes būvi, jo metālu izmantot nevar tāpēc, ka sāls ātri vien to saēstu.
Vidusskolēniem esam radījuši “LVM bioekonomikas skolu”. Līdz pat 31. janvārim jauniešiem ir iespēja radīt savus plakātus par tēmu “Mežs Latvijai. Nākamie 100”. Otrajā kārtā jau tiek veidoti video vēstījumi par mežu un koksnes produktiem.
Šis ir stipendiju konkurss. Labākie iegūst stipendijas no AS “Latvijas valsts meži” un AS “Latvijas finieris”, šogad pievienojušies ir arī SIA “Rīgas meži”. Mums ir gandarījums par lielu jauniešu atsaucību un motivāciju. Pedagogi ir primārā mērķauditorija, ar kuru mēs strādājam izglītības kursu veidā.
Tagad pēc pieredzes brauc pie mums
Tomass Kotovičs: Mēs esam centušies būt katalizators, bet šajā darbā aktīvi iesaistās visa nozare. Šie kursi ir veidoti kopā ar Meža un koksnes attīstības institūtu, ļoti aktīvi ir iesaistījies Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāte, gan dekāns, gan mācību spēki, arī Latvijas Kokrūpniecības federācija, AS “Latvijas finieris”, SIA “Rīgas meži”. Mēs esam atvērti sadarbībai ar jebkuru meža nozares uzņēmumu. Nākamajā gadā mēs Latvijā uzņemsim Eiropas meža pedagoģijas konferenci, kas pulcēs zinošākos meža pedagogus no visas Eiropas.
Pirms gadiem pieciem mēs centāmies uzsūkt visu no citām valstīm, taču tagad tas ir mainījies. Tagad pie mums brauc pēc pieredzes. Mēs varam būt lepni, ka esam spējuši attīstīt pasaules līmeņa produktu. Tas tiešām ir nopietni.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
