Videoreģistratoru lietotājus sola netvarstīt 5
Kā sniegs uz galvas martā uzkrita Datu valsts inspekcijas (DVI) paziņojums, ka transporta līdzekļos plaši lietotie videoreģistratori ir jāreģistrē. Neizpratnē ir tiesībsargājošās iestādes, jo videonovērošana nereti sniedz atbalstu likumpārkāpumu atklāšanā vai kalpo kā vērtīga liecība. Bet autovadītāji spriež, ka valsts vēlas papildināt kasi, iekasējot maksu par novērošanas ierīču reģistrāciju.
Var būt izšķiroša nozīme
“Kas ir svarīgāk sabiedrībai – iespējamā trešās personas fizisko datu apstrāde vai vainīgo atrašana? Valsts policija (VP) uzskata, ka svarīgāk ir saukt pie atbildības vainīgo,” uzsver Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes vadītājs Normunds Krapsis. Līdzīgās domās ir arī tiesneši, kuru pienākums ir vērtēt jebkuru pierādījumu. “Videoreģistratori mums būtiski palīdzējuši lietu atrisināšanā, jo ir gadījumi, kad dalībnieku liecības ir pretrunīgas un videoieraksts ir izšķirošs lēmuma pieņemšanā,” piebilst N. Krapsis. Viņš sola, ka DVI negaidītais paziņojums policijas darbu neietekmēs un videoreģistratoru ieraksti tiks izmantoti noziegumu izmeklēšanā.
DVI savā skaidrojumā balstās uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu (FPDAL), kas stājies spēkā pirms 16 gadiem, brīžiem piedzīvojis grozījumus – pēdējo reizi 2014. gadā, kad likumā noteikts: pirms personas datu apstrādes sākšanas – ja veic videonovērošanu – personas datu apstrāde Datu valsts inspekcijā ir jāreģistrē, saglabājot personas datus. Vismaz šo pēdējo divu gadu laikā nav manīta liela iedzīvotāju aktivitāte reģistrēt savus videoreģistratorus. Arī tiesa un policija turpinājusi izmantot pierādījumus, kas filmēti bez reģistrācijas.
DVI 4. marta paskaidrojumā atsaucas uz divus gadus senu notikumu Čehijā, kad Františeka Rineša uzstādītā novērošanas kamera zem savas mājas jumta fiksēja divus aizdomās turamos, kuri, iespējams, izsita viņa mājas logu. Tā kā kamera filmēja ne tikai ieeju F. Rineša mājā, bet arī publisko ceļu un ieeju pretējā mājā, viens no aizdomās turamajiem sūdzējās, ka šāda veida videonovērošana nav likumīga. Arī Eiropas Savienības tiesa pēcāk secināja, ka šāda videonovērošana netika veikta vien personiskām vai sadzīviskām vajadzībām. Balstoties uz šo lēmumu, DVI cēla gaismā veco datu aizsardzības likumu un atgādināja, ka arī videoreģistratori ir jāreģistrē, ja ar tiem tiek iegūti un apstrādāti personas dati un ar nofilmēto materiālu var identificēt fiziskas personas.
Vai jāreģistrē arī telefoni?
Daļa autovadītāju filmēšanai izmanto citas ierīces, piemēram, mobilos tālruņus. Vai arī šajā gadījumā uz tiem attiecināma prasība par reģistrāciju? Un kas notiek, ja fotografēšana vai filmēšana privātām vajadzībām notiek uz ielas, bet kadrā nejauši nonāk kāds garāmgājējs? Šajā gadījumā izšķiroša nozīme esot interpretācijai un mērķim. Kā skaidro DVI Otrās uzraudzības daļas (reģistrācijas) atbildīgā Olga Graudiņa, ja mērķis ir filmēt konkrētu notikumu – tā būs filmēšana, uz kuru FPDAL regulējums neattiecas, bet, ja mērķis ir ilgstoši ko novērot un arī konstatēt kādu pārkāpumu – tā jau ir novērošana, ko nedrīkst veikt bez atbilstošas ierīces reģistrācijas.
Vienlaikus DVI nespēja atbildēt uz jautājumu, vai kāds kontrolē videoreģistratoru izmantošanu, sakot, ka līdz šim neviens par nelikumīgu videoreģistratoru izmantošanu sodīts nav. Inspekcija reģistrē personas datu apstrādi, kas savukārt, ja veikta ar nereģistrētu ierīci, ir nelikumīga. DVI līdz šim reģistrētas gandrīz 4000 personas datu apstrādes, bet savu videoreģistratoru reģistrējuši vien daži desmiti cilvēku. Jāpiebilst, ka valsts nodeva par iekārtas reģistrāciju ir 28,46 eiro fiziskām personām un maziem uzņēmumiem un 56,91 eiro juridiskām personām.
Nereģistrētas ierīces videoieraksta atbilstību izmantošanai tiesā vai izmeklēšanā vērtē katra konkrētā tiesībsargājošā iestāde. DVI gan sacīja, ka personai, kas ir nodevusi videonovērošanas ierakstus, jārēķinās, ka, piemēram, noziegumā pieķertā puse var arī informēt DVI par personas datu apstrādes nereģistrācijas faktu. N. Krapsis sacīja, ka pagaidām nav bijuši tādi precedenti, kurā tiesa nepieņemtu kādu pierādījumu nereģistrētas novērošanas dēļ.
Kā izmantoja, tā izmantos
“Mūsu darba procesā nekas nav mainījies. DVI ir sava izpratne par šo problēmu, mums – sava, bet nav gluži tā, ka viņi kategoriski teiktu, ka videoreģistratora fiksēto informāciju nevarētu izmantot administratīvā pārkāpuma lietā,” saka N. Krapsis, uzsverot, ka pierādījums ir jebkura ziņa vai fakts un jebkurš iesniegtais pierādījums tiek vērtēts kopsakarā, pēcāk vērtējot, cik lielu ticamību tam var dot.
Problēmas rada likumā ietvertais nosacījums, ka uzņemto materiālu nevar nodot trešajai personai. Ačgārnā veidā, par trešo personu kļūst arī Valsts policija un tiesa. Tomēr DVI skaidro, ka ierakstu var nodot trešajām personām gadījumos, ja pastāv tiesiskais pamats. Likumā kā šāds pamats minēta nepieciešamība aizsargāt datu subjekta vitāli svarīgas intereses, tajā skaitā dzīvību un veselību, kā arī ja nepieciešams nodrošināt sabiedrības interešu ievērošanu vai īstenot publiskās varas uzdevumus.
N. Krapsis uzsver, ka sabiedrības interesēs ir saukt pie atbildības likumpārkāpēju: “Tāpēc, kamēr cilvēki datus nenodod kādam, kas tos varētu izmantot ļaunprātīgi, policija nekādas represijas un pārbaudes pret videoreģistratoru lietotājiem neveiks, jo nav pamata uzskatīt, ka cilvēks pārkāpj likumu.” Policijas pārstāvis arī aicina autovadītājus savus spēkratus aprīkot ar videoreģistratoriem, lai nepieciešamības gadījumā būtu papildu pierādījumi.
Kā ķīniešu ābece
Pat ja esat nolēmis savu videoreģistratoru reģistrēt DVI, ar grūtībām jārēķinās, aizpildot inspekcijas prasīto reģistrācijas veidlapu. Tās apjoms ir sešas lapas un aizpildīšana prasīs laiku un piepūli. Kā norādīja kāds “Latvijas Avīzes” lasītājs, kurš pēc profesijas ir jurists, pat cilvēkam ar šādu izglītību atbildēt uz vairākiem veidlapā uzdotiem jautājumiem sagādā grūtības. Piemēram, dokumenta 7. punktā vaicāts: “Vai ir ieviesti atbilstoši tehniskie un organizatoriskie pasākumi, kas nodrošina personas datu aizsardzību?”, kam seko divi atbilžu varianti – “Jā” vai “Nē”. Lasītāja ieskatā šādi formulēts jautājums un atbilžu varianti ir bezjēdzīgi, jo, atbildot noraidoši, uz pozitīvu DVI lēmumu var necerēt. To apliecina gan turpat anketā atrodamais skaidrojums: “Lai saņemtu reģistrācijas lēmumu, ir nepieciešams izpildīt visas zemāk minētās (7. punkta apakšpunktu) prasības”, gan Ministru kabineta (MK) noteikumi, kur sacīts, ka personas datu aizsardzības obligātās tehniskās un organizatoriskās prasības jāievēro obligāti.
Šāda iesnieguma forma pastāv jau vairākus gadus, un to izstrādājusi Tieslietu ministrija (TM). Ministrijas Nozares politikas departamenta Politikas izstrādes un reliģijas lietu nodaļas juriskonsulte Evija Kreišmane skaidro, ka TM šobrīd izstrādā jaunus Ministru kabineta noteikumus par datu apstrādes reģistrāciju, kas MK varētu nonākt jau šonedēļ, taču tajos nav gaidāmas lielas izmaiņas. “Domājām, kā varētu iesniegumu vienkāršot, bet neko daudz nevaram izdarīt, jo likums pieprasa norādīt attiecīgo informāciju. Ja sakāt, ka veidlapa joprojām ir ļoti sarežģīta, domāsim par vēl kāda paskaidrojošā materiāla izveidi,” solīja E. Kreišmane.
Viedoklis
Andris Ķerpe, Braukšanas instruktoru biedrības valdes loceklis: “Videoreģistrators ir ļoti laba ierīce, kas noder kā pierādījums strīdīgos gadījumos ceļu satiksmē. Tomēr piekrītu arī tam, ka ierīci nevajadzētu izmantot gadījumos, kad tas attiecas uz citu personu datiem. Piemēram, bieži internetā tiek izvietoti satiksmes negadījumu video vai tiek izmiets kāds autovadītājs nofilmētas neveiklas situācijas dēļ. Videoreģistratoram ir jābūt personīgai lietošanai paredzētam instrumentam, ko izmantot tikai strīdīgas situācijas atrisināšanai. Pats izmantoju videoreģistratoru, jo arī instruktoru darbā tā ir nepieciešama lieta, visu dienu atrodoties satiksmē. Bet izmantot filmēto materiālu kā pierādījumu gan nav nācies. Jācer, ka tiesa pēc šī DVI paziņojuma nenoraidīs ierakstus kā pierādījumus, ja tie filmēti ar nereģistrētu ierīci.”
