VIDEO. Ziemsvētku salas 100 miljonu krabju lietus mežs – unikāla pasaules maliņa, ko apdraud trakās skudras un žurkas 10
Ziemsvētku salas ir Austrālijas teritorija Indijas okeānā. Tā atrodas 2600 kilometru uz ziemeļrietumiem no Austrālijas pilsētas Pērtas. Uz salas dzīvo 2 000 cilvēku. To sauc par “Ziemsvētku salu”, jo tā tika atklāta Ziemassvētkos 1643. gada 25. decembrī.
Ģeogrāfiskā izolētība un minimālā cilvēku iejaukšanās ļāvusi salā saglabāties daudzām augu un dzīvnieku sugām, kas ieinteresējušas zinātniekus. Sala tagad ir kā īsts dabas brīnums. Šīs salas “specialitāte” ir unikālais Ziemassvētku salas krabju mežs – lietus mežs, kur mīt miljoniem krabju.
Ziemassvētku salas vēsture, iespējams, aizsākās pirms aptuveni 60 miljoniem gadu, kad virs okeāna pacēlās zemūdens vulkāns un ap to izveidojās koraļļu atols, nogulsnējot kaļķakmeni. Apmēram pirms 10 miljoniem gadu sala, kas tagad klāta ar biezu kaļķakmens cepuri, atkal sāka celties augšup. Bija trīs pacēlumi – un šie trīs pacēlumi veidoja vairākas terases ap salu (dažkārt saplūstot vienā terasē). Sala paceļas 361 m virs okeāna.
Salu ieskauj dziļi ūdeņi, un dzīve uz šīs salas miljoniem gadu ir attīstījusies izolēti. Tādējādi visa sala ir unikāls biotops. Dažas šī lietus meža daļas ir īpaši unikālas, piemēram, The Dales un Hosnies Spring, kuras Wondermondo ir apskatījis kā atsevišķus orientierus.
Kopumā ir zināmas aptuveni 20 sauszemes krabju sugas, kā arī aptuveni 160 “parasto” krabju sugas, kas dzīvo rifos un seklumos ap salu. Sauszemes krabji ir attīstījušies no jūras krabjiem un dzīvo vai nu pludmalē, saldūdens straumēs vai lietus meža ēnā.
Viņu mēsli kalpo kā mēslojums, rakumi vēdina augsni, un to barošanās paradumi nosaka meža struktūras veidošanu.
Salas slavenākais krabis ir Ziemassvētku salas sarkanais krabis Gecarcoidea natalis – mežos dominējošā dzīvnieku suga.
Kopumā salā dzīvo 50–100 miljoni šo krabju, kas ir pasaulē nepieredzēts sauszemes krabju blīvums. Tā kā pirmie kolonisti nav ziņojuši par neparastu šo krabju skaitu, iespējams, ka to skaits palielinājās pēc dabiskā ienaidnieka – Maklāra žurkas (Rattus macleari) izzušanas. 19. gadsimtā šīs žurkas bija visur uz salas, bet 20. gadsimta sākumā izmira pēc melno žurku iebrukuma un epidēmijām.
Šķiet, ka migrācija notiek laikā, kad ir vismazākā atšķirība starp bēgumiem un paisumiem – tad ir visdrošāk dēt olas. Migrācija sākas plato un ilgst līdz 18 dienām. Krabji pulcējas plašās kolonnās un katru gadu atkārto vienu un to pašu maršrutu.
Viņi dod priekšroku ceļam agrā rītā vai vēlā pēcpusdienā, lai izvairītos no tiešiem saules stariem. Vislielākās briesmas viņiem rada tiešie saules stari un karstums.
Lai glābtu krabjus, uz ceļiem ir speciāli krabju krustojumi un plastmasas sienas, kas tos novirza uz šīm krustojumiem.
Taču ir vēl viens nāvējošs ienaidnieks – invazīvā dzeltenā trakā skudra (Anoplolepis gracilipes). Tas ir galvenais iemesls, kāpēc sarkano krabju skaits samazinās, lai gan arī daudzas citas dzīvnieku sugas maina ekosistēmu.
Bet Ziemassvētku salā ir vēl vairākas sauszemes krabju sugas, kas dzīvo mežos. Vēl viena endēmiska suga ir Džeksona krabis (Sesarma jacksoni), kas dzīvo zemākās meža terasēs un alās.
Uz salas dzīvo pasaulē lielākā laupītāju krabju (Birgus latro) populācija (apmēram 1 miljons) – lielākais sauszemes bezmugurkaulnieks pasaulē, kura garums ir līdz 40 cm.
Mežā sastopams arī purpura krabis (Gecarcoide lalandii), taču tas ir retāk sastopams. Netālu no avotu izplūdēm mežā sastopami arī purpura krabji (Gecarcoide lalandii) – Ziemassvētku sala ir vienīgā vieta pasaulē, kur šie krabji ir zili. Citi mežā sastopamie krabji ir mazais krabis (Geograpsus grayi), dzeltenais krabis (Geograpsus crinipes), reti sastopamais baltsvītrais krabis (Labaunium rotundatum).