VIDEO. Zaudējis kāju krievu mīnai, ukraiņu karavīrs Artjoms nedomā pievērsties drošam “ikdienas darbam“, bet atgriežas frontē pie cīņu biedriem 49
Ukrainas karavīrs Artjoms Holodkēvičs saka, ka viņam nav intereses strādāt drošu “ikdienas darbu” tālu no frontes pēc tam, kad viņš zaudēja kāju okupantu mīnai. Pēc piecu mēnešu rehabilitācijas un aprašanas ar kājas protezēti viņš ir spējīgs pārvietoties pa aizsardzības ierakumiem, kuros dzīvo viņa kolēģi. Viņa vienīgā vēlēšanās: rakt dziļākas tranšejas — gan lai karavīri uzturētu sevi formā, gan lai pagaidu patvertnes būtu drošākas Ukrainas karaspēkam, kas cīnās pret Krievijas pilna mēroga iebrukumu, vēsta medijs “Radio Free Europe/Radio Liberty”.
“Esmu pieradis pie tās. Es jūtos komfortabli, kad ar to staigāju. Tagad, kad to noņemu, man šķiet, ka kaut kā trūkst,” par dzīvi ar kājas protēzi saka Artjoms.
“Šeit ir šauri. Bet, kā redzat, ir iespējams izspraukties cauri,” ejot cauri ierakumiem, saka viņš.
Artilērijas vienības vadītājs Artjoms pateica “nē” drošam darbam tālu no frontes līnijas. Tā vietā viņš fokusējās uz to, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties pie saviem cīņu biedriem. Atrodoties savu kolēģu vidū, viņš atzīmēja savu 32 dzimšanas dienu.
Artjoms rosina rakt drošākas un dziļākas tranšejas, kas ļautu karavīriem pārvietoties stāvus.
Ar vienību dzīvojošais suns Toša ir kas vairāk par vienkāršu morālo atbalstu.
“No savas 2014. gada pieredzes zinu, kad notiek raķešu uzbrukums, dzīvnieki to sajūt pat pusminūti ātrāk nekā mēs. Viņi ir mūsu mazie cīņu biedri,” pastāsta Artjoms.
Vienības biedri Artjomu “pavelk uz zoba” un reizēm sauc par pirātu, kuram vajag iegātāties savu papagaili, bet viņš neņem to ļaunā: “Viņi man prasa: “Kā jūtas tava kāja?” Es atbildu, ka tā ne salst, ne paliek slapja, ne niez. Pasmieties par sevi ir laba lieta.”
Ar kājas protēzi Arjoms tagad var pieveikt garas distances, braukt ar mašīnu un kopumā pārvietoties ātrā tempā. Viņš arī neļauj atslābt ienaidnieku spēkiem.
“Mana pieredze saka, ka viens uzbrukums stundā nokauj viņu vēlmi kaut ko darīt,” stāsta viņš, “Mēs dežurējam un stiprinām mūsu priekšposteņus. Redzam, ka mums tas labi izdodas. Bet vissvarīgākais – mēs cīnāmies par Ukrainu.”
