“Viņus izmanto kā lielgabala gaļu.” Migrantus no Krievijas cietumiem nosūta drošā nāvē uz fronti Ukrainā 122
Daudzi migranti no Vidusāzijas ir starp aptuveni 50 000 ieslodzītajiem, kurus “Wagner” algotņu grupējums no Krievijas cietumiem ir nosūtījis karot uz Ukrainu. Lai gan daži piekrita brīvprātīgi doties karot pret solījumu tikt priekšlaicīgi atbrīvoti, taču ir gadījumi, kad citus ieslodzītos piespieda doties karot. Medijs “Radio Free Europe/Radio Liberty” sarunājās ar esošajiem un bijušajiem ieslodzītajiem un kaujās Ukrainā nogalināto migrantu vecākiem. Viņi atklāja paņēmienus, ko varas iestādes izmantoja, lai aizdzītu negribīgos ieslodzītos uz kaujas lauku Ukrainā.
“Wagner” algotņu grupējums no Krievijas cietumiem uz fronti Ukrainā nosūtījis ap 50 000 ieslodzīto – 20% no tiem nav atgriezušies. Ļoti daudzi no tiem bija migranti no Vidusāzijas, kuri piekrita brīvprātīgi doties karot pret solījumu tikt priekšlaicīgi atbrīvotiem, taču daudzus piespieda doties karā.
Gulnara Zakirova apgalvo, ka viņas dēls Erlans Ermekovs tika piespiests doties karā.
“Es piezvanīju puišiem, kuri bija kopā ar viņu cietumā. Viņi teica, ka nevar viņu pārliecināt palikt. Viņi teica, ka viņš divas dienas pavadīja, saņemot sodu izolatorā, un pēc tam visu laiku atkārtoja, ka dosies karot, un viņos vairs neklausījās. Varbūt viņi lika viņam parakstīt kaut kādus slepenus dokumentus. Cietuma vadība neļāva ieslodzītajiem sarunāties ar viņu. Viņi saka, ka vadības spiediens bija intensīvs un joprojām ir spēcīgs,” medijam pastāsta Gulnara.
Sākotnēji Ermekovs no Kirgizstānas devās uz Krieviju, lai meklētu darbu. Viņš Sibīrijā izcieta deviņu gadu cietumsodu par laupīšanu un izvarošanu, pirms devās karot uz Ukrainu.
Pirms došanās Ermekovs nosūtīja šo audioziņu ģimenes locekļiem:
“Tante Elnura, neraudi. Ja Dievs dos, viss būs labi. Viss ir Allāha griba. Tā tam bija lemts būt. Ja viss noritēs labi, ja Dievs dos, pēc sešiem mēnešiem ar amnestiju tikšu ārā. Man ir dota iespēja, tante. Es neiešu viens. No mūsu cietuma vien ir ap 200 vīriešu. Viņi visus vīriešus aizved no citiem cietumiem. Es došos un paskatīšos.”
Mēnešus vēlāk Ermekova māte dēla mirstīgās atliekas saņēma metāla zārkā.
“Kad viņu atveda, es domāju, ka zārkā nekā nav. Lādiņš bija skāris viņa labo sānu un tas bija sadragāts. Viņam trūka viens pirksta nags un viens kājas nags. Man teica, ka tos paņēma DNS pārbaudei. Kad es raudāju un kliedzu, apkampusi viņa ķermeni, manam nabaga bērnam atvērās acis. Pēc 20 dienām kopš viņš tika nogalināts. Viņa rokas bija apdegušas melnas. Izskatījās, ka viņš rokās bija turējis triecienšauteni, kad viņu ķēra lādiņš. Man stāstīja, ka viņi cīnījās bez pārtraukumiem. Ja viņi pavirzījās uz priekšu, viņus varēja nogalināt ukraiņi, ja viņi dotos atpakaļ – čečeni viņus nogalinātu. Tādā situācijā atradās mans nabaga dēls. Viņus izmanto kā lielgabala gaļu,” stāstu turpina Gulnara.
Bijušais tadžiku ieslodzītais Muhriddins Sirojovs saka, ka viņš tika ievietots vieninieku kamerā pēc atteikšanās brīvprātīgi reģistrēties. Viņš saka, ka tiem, kas bija gatavi iesaistīties, tika nodrošināta preferenciāla attieksme.
“Tie, kuri piekrita un reģistrējās, visu laiku zvanījās pa telefoniem. Visu diennakti viņi saņēma pārtikas pakas. Spiediens tika izdarīts uz tiem, kur nebija gatavi iesaistīties. Viņi mūs baroja ar pārtraukumiem un nedeva iespēju piezvanīt. Viņi ļāva mums pastaigāt pagalmā un ieiet dušā tikai reizi nedēļā. Tie, kuri parakstījās uz to, saņēma 10 pastaigas nedēļā. Viņi var iet uz dušu un veikalu 10 reizes. Viņi mūs ielika mazā telpā, kas bija 25-30 kvadrātmetrus liela. Turpat bija arī tualete un auksts ūdens, nekas vairāk,” atminas Sirojovs.
Advokāts no Kirgizstānas Mirlans Toktobekovs norāda, ka daudzi ieslodzītie ir piespiedu kārtā nosūtīti uz Ukrainu.
“Kad kampaņa sāka pastiprināties, viņi pārgāja uz draudiem un piespiešanu. Sākumā viņi vilināja ar amnestijas piedāvājumiem tos, kuriem bija piespriests ilgs cietumsods un kuri bija pastrādājuši smagus noziegumus. Pēc tam viņi sāka piespiest doties jauniešus, kuri drīz tiktu atbrīvoti un kuriem nebija militāras pieredzes. Es nerunāju tikai par Kirgizstānas pilsoņiem. Daudzi no Centrālāzijas saskārās ar šo. Drīz vien radās jautājumi un bažas par kompensācijām un līķu repatriāciju,” izklāsta advokāts.
“Wagner” paziņoja, ka jūlijā pārtrauca ieslodzīto vervēšanu karam Ukrainā. Taču kirgīzu cietumnieki medijam pastāstīja, ka ieslodzītos turpina sūtīt uz fronti:
“Jā, viņi joprojām sūta cilvēkus no cietuma uz karu. Tagad bieži ierodas cilvēki no Krievijas Aizsardzības ministrijas. Viņi te jau bijuši trīs vai četras reizes. Mēs esam dzirdējuši neapstiprinātas ziņas, ka dažus vīriešus piespiedu kārtā aizveda no vienas vai divām vietām. Viņi arī dod solījumus, tāpat kā tos deva “Wagner”. Viņis sola 5000 ASV dolārus par “Leopard” atspējošanu. Un viņi sola vairāk, ja to izdosies saņem neskartu.”
Tikmēr daudzas kirgīzu ģimenes ir mēģinājušas novērst viņu bērnu nosūtīšanu uz fronti Ukrainā. Viņi ir lūguši Kirgiztānas varas iestādes izdot viņu radiniekus no Krievijas cietumiem pirms viņus iesauc karot.
Erlana Ermekova mamma Gulnara Zakirova uzskata, ka tas būtu izglābis viņas dēla dzīvību un var izglābt vēl daudzu citu dzīvības.
“Tagad Jekaterinburgas soda kolonijā Nr. 46 ir vairāk nekā 20 jauni vīrieši. No viņiem es pazīstu jaunu vīrieti no sava ciema. Visi jaunie vīrieši cietumā ir kļuvuši kā mani bērni. Lai arī mans dēls ir miris, man joprojām ir saikne ar viņiem. Šis zēns 8 mēnešus nav bijis ārpus izolatora. Viņa veselība ir sabeigta. Tie puiši ir jāatbrīvo. Esmu vīlusies Kirgiztānas amatpersonās. Ja mūsu valstī būtu darbs, mūsu bērni nebūtu braukuši uz Krieviju,” sarunas noslēgumā nosaka Gulnara.
