VIDEO. “Veselības centra 4” valdes loceklis Māris Rēvalds skaidro Pēterim Apinim atšķirības starp saimniekošanu valsts un privātos uzņēmumos
0
Māris Rēvalds ir ārsts, medicīnas Goda doktors, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs. Šobrīd VC4 sākuši būvēt slimnīcu, bet valsts (patiesībā veselības ministrs) Stradiņa universitātes klīniskās slimnīcas būvi ir apstādinājusi.
Līdzība starp darbību privātajā medicīnā un valsts medicīnā ir tieši tāda pati kā līdzība starp sociālismu un kapitālismu. Tie ir dažādi domāšanas veidi, patiesībā divi dažādi notikumi. Veselības sistēmā ir tagad divu veidu ekonomikas. Ir tirgus ekonomika, kurā strādā privātās veselības iestādes, kuras saņem samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem, racionāli saimnieko, pašas naudu aizņemas un atdod savus kredītus, strādā kā normāli ekonomiskie subjekti.
Un ir subsīdiju medicīna, ko pārstāv valsts un pašvaldību iestādes, kam attīstība notiek pārsvarā izmantojot Eiropas finanšu instrumentus, valdības finansiālus ielējumus, pašvaldību dažāda veida subsīdijas un dotācijas. Tās ir divas dažādas domāšanas. Vienā gadījumā mēs domājam kā labi saimnieki, savukārt publisko iestāžu vadība domā kā piesaistīt līdzekļus, kā apgūt tos. Šie otrie ir mazāk veiksmīgi tajā sadaļā kā saimniekot pastāvīgi, kā izdzīvot un attīstīties bez ielējumiem no malas.
Piemērs. Valsts slimnīcai un privātajam uzņēmējam vajag magnētiskās rezonanses aparātu. Valsts iestādes vadītājs iet uz Saeimu, Ministru kabinetu – prasa, iedodiet divus miljonus – mēs gribam nopirkt šo aparātu, nopērk aparātu, uzstāda, veic radioloģiskus izmeklējumus, par ko saņem samaksu no NVD. Privātais uzņēmējs aiziet uz banku, aizņemas vienu miljonu, par šo miljonu nopērk identisku magnētiskās rezonanses aparātu, uzstāda, veic tādus pašus izmeklējumus un saņem tādu pašu naudu par katru izmeklējumu no NVD. Par šo naudu atmaksā kredītu un attīstās.
Ja mēs skatāmies no racionālas publisko līdzekļu tērēšanas viedokļa, uzminiet nu – kas ir racionāli valstij? Valstij ir izdevīgi vienkārši apmaksāt pakalpojumu un neinteresēties – kā iegādāts aparāts, kā par to tiks samaksāts kredīts, kā tiks veikta tehniskā apkalpošana. Valsts iestādes gadījumā valsts jau šo aparātu pati nopērk, bet pēc tam tāpat maksā par pakalpojumu. Tātad – valsts maksā divreiz, un tā ir muļķīga ekonomika. Ja pērk dārgo aparātu privātais, viņš vienmēr maksā lētāk. Ir uzskats, ka valsts iepirkuma dārdzību nosaka dažādas iepirkuma procedūras un citas birokrātiskas prasības. Diemžēl, iespējams, valsts iepirkumos ir iesaistīts koruptīvs elements.
Vēl kāds salīdzinājums. Rīgas 1. slimnīca pieder Rīgas pilsētai, Veselības centrs 4 pieder privātpersonām. Rīgas 1. slimnīca par telpām nemaksā, tās viņai ir nodotas bezmaksas lietošanā. VC4 ņem kredītu jaunas slimnīcas būvei, par visu maksā nodokļus. VC4 jaunajā slimnīcā iegulda visu VC4 nopelnīto naudu (tādēļ Māris Rēvalds nekad nebūs bagāts, bet viņam pietiek normālam dzīves standartam). Bet – Rīgas iedzīvotāji Rīgas 1. slimnīcā un VC$ saņem identiskus valsts apmaksātus pakalpojumus. Ja viņi neizvēlas valsts apmaksātus pakalpojumus, viņi maksā paši aptuveni tādu pašu cenu.
No iedzīvotāju viedokļa ir tā – tos subsīdiju līdzekļus, ko Rīgas pilsēta maksā pirmajai slimnīcai, tā varēja iztērēt citādi. Tas ir tā kā politikā – ir labējie un kreisie spēki. Labējie spēki ir tie, kas valstis attīsta, bet tad, kad pie varas nāk kreisie spēki, tie visu pārdala. Mums labējie spēki pie varas nenāk jau sen vai nenāk nekad. Tas arī ir iemesls – ja mēs salīdzinām Latviju starp divām attīstītām valstīm – Lietuvu un Igauniju, tad mēs redzam, ka uzņēmumu skaits, kas pieder valstij vai pašvaldībai Lietuvā un Igaunijā ir stipri mazāks nekā Latvijā. Latvijas politiķiem pašiem visu patīk darīt un diktēt, kā tas bija sociālismā, diemžēl neko citu mūsu valdība nesaprot. Latvija nesaprot, ka maksājot vienu un to pašu cenu var panākt, ka uzņēmumi darbojas kā normāli ekonomiskie subjekti.
Vienkāršoti – privātie visu dara efektīgi, valsts institūcijas – pašvaki. Piemēram, Daugavpils slimnīca bija nonākusi reālā bankrota stāvoklī, kur to bija novedis pašvaldības iecelts vienīgais valdes loceklis. Bet nav jau tā, ka visi publiskie objekti ir slikti pārvaldīti, piemēram, Liepājas, Ventspils, Valmieras slimnīcas ir labas pārvaldības piemēri. Ir jau arī pašpietiekamas ambulatoras valsts un pašvaldību iestādes.
Pašreizējie ministra mēģinājumi pārvērst pašvaldību iestādes par valsts institūcijām ir vajadzība iecelt slimnīcu padomēs un valdēs savus cilvēkus, neatkarīgi no tā – nojauš viņi kaut ko par medicīnu vai nenojauš. Māris Rēvalds bijis piesaistīts kā eksperts iestāžu padomju un valžu locekļu izraudzīšanās komisijās, bet viņam nav sajūta, ka šo komisiju lēmumi dod kādu labu rezultātu.
Iemesls, kāpēc viens darbojas kā labs saimnieks, bet cits – kā slikts saimnieks? Ja ir darīšana ar savu īpašumu, lielākā daļa ir labi saimnieki, ja viņi tādi nav – viņi bankrotē un pazūd no tirgus. Tur, kur ir darīšana ar it kā svešu īpašumu – pašvaldības vai valsts īpašumu – tur ir pavisam cita attieksme, jo tas netiek uztverts kā savs, parādās cita veida domāšana.
