VIDEO. “Varbūt kādam šīs minūtes būtu izšķirošas…” Jaunie vilcieni nedrīkst būt jaunā norma – ir pienācis laiks uzņemties atbildību 137
Ar jauno “Vivi” jeb jeb “Škoda-Vagonka” vilcienu esmu braukusi tieši trīs reizes. Nesapratu, kāpēc sociālajos tīklos tik liela šūmēšanās par dažādām problēmām, kas saistītas ar jaunajiem vilcieniem. Vienam auksti, cits atkal nokavējis darbu… Mani apmierināja itin viss – bija silti, ērti, līdz galapunktam tiku. Līdz pienāca trešā reize. Par to arī stāsts…
Iekāpjot vilcienā, kontroliere piedāvāja izmēģināt iespēju reģistrēt vilciena biļeti pašai – pie tajā uzstādītajiem biļešu reģistratoriem. Man bija tas gods satikt inženieri, kurš tobrīd testēja sistēmu, kas diemžēl nestrādāja tā, kā vajadzētu. “Biļete nav derīga” – parādījās uzraksts, kad tika nolasīts biļetes “QR” kods. Inženieris sašutis: “Nu kas atkal? Kāpēc nevar vienkārši strādāt?” “Sīkums,” nodomāju es, jo manu biļeti pārbaudīja kontroliere, tāpēc devos ieņemt vietu.
Brauciens noritēja labi, viss, kā jau minēju, mani apmierināja, īpaši kontaktligzdas, kas izvietotas zem pasažieru sēdvietām. Tobrīd man tas bija ļoti aktuāli, jo mājās nepaguvu uzlādēt viedtālruni. Un tad mēs nonācām kādā pieturā ar nosaukumu “Šķirotava”.
Vilciens apstājās, monitoros gaismas izslēdzās.
“Atkal? Apnicis jau!” teica kontroliere, kura tobrīd atradās netālu no manis. “Bieži tā notiek?” es vaicāju. Atbildi varēja nolasīt sejas izteiksmē vien.
Jautāju, vai būs ilgi jāgaida. Viņa teica, ka tas nav prognozējams, varot vienīgi mēģināt iet uz priekšējo galu, lai censtos tikt ārā (ja durvis varēs atvērt). Cilvēki man apkārt, kā bija noprotams pēc viņu komentāriem, jau bija pieraduši pie neērtībām, ko jaunie vilcieni sagādā, un devās uz priekšgalu, lai izkļūtu no vilciena. Citi palika gaidot.
Man nebija laika gaidīt, jo man bija ieplānota svarīga darba tikšanās, tāpēc devos līdzi tiem, kas vēlējās tikt ārā. Cita kontroliere, kas nāca pretim, paziņoja, ka tehnisku iemeslu dēļ vilciens stāvēs nenoteiktu laiku.
Tiku ārā un ar daudziem citiem pasažieriem devos meklēt tuvāko sabiedriskā transporta pieturu. Rīgu pārzinu labi, tas problēmas nesagādāja. Man… Bet kā ar citiem? Kļuva skumji, vērojot vecāka gada gājuma cilvēkus, kas centās izbrist cauri Rīgas sniegotajām gājēju ielām. Kāds kungs, šķietami apjucis, ar spieķīti rokās īpaši pievērsa manu uzmanību. Diez vai šis brauciens nāca par labu viņa veselībai. Bet nedomāju, ka “Vivi” vilcienu iepircējiem tas šķitīs būtiski.
Tāpat domāju par bērniem, kas brauc vilcienos. Kā viņi justos situācijā, ja vilciens pēkšņi apstātos viņiem nezināmā vietā, mežā? Piemēram, te:
Labi, varbūt viņiem ārā likt nekāptu, bet trauksme, ko šāda situācija radītu, noteikti nenāktu par labu viņu emocionālajam stāvoklim.
Un kā ar cilvēkiem, kas nepārzina Rīgu un kuriem nav modernu telefonu, kas aprīkoti ar navigāciju? Ko darīt tiem? Kā ar tiem cilvēkiem, kuriem, piemēram, ir tik vien naudas, lai aizbrauktu līdz galapunktam, un nepietiek finanšu sabiedriskajam transportam? Kā ar tiem, kuri nokavē darbu, svarīgas tikšanās, darba intervijas? Vai kāds par to vispār domā?
Kāpēc šos jaunos vilcienus nevar aizvietot ar vecajiem, kamēr viss tiek salabots un notestēts? Tieši tik daudz jautājumu…
Rīgas centrā ierados 30 minūtes vēlāk, nekā biju plānojusi – arī sīkums. Taču nav normāli, ka sabiedriskais transports, kas agrāk bijis viens no uzticamākajiem, lai nokļūtu galapunktā laikus, tagad ir kļuvis par tādu, uz ko nevar paļauties.
Jāpiebilst, ka atpakaļceļā zvanīju uz “Vivi” klientu apkalpošanas tālruni, lai pārliecinātos, ka mājup došos ar veco vilcienu. Viņu mājaslapā esot karte, kur varot sekot līdzi jauno vilcienu kustībai. Pastāstīju par situāciju, ar ko nācās saskarties. Viņi, protams, atvainojās, un ļoti labi apzinos, ka tā nebūt nav viņu vaina, bet esmu sašutusi, ka situācija tik ilgi netiek risināta, un tas viss, šķiet, rit pašplūsmā.
Priecājos, kad ieraudzīju, ka došos mājās ar veco vilcienu. Tajā brīdī iedomājos par vecākiem, kuriem jāizņem bērns no bērnudārza noteiktā laikā… Ja nu vilciens apstājas un laika, lai tiktu līdz bērnudārzam, nepietiek. Ko tad?
Ja pajautāsiet citiem, kuri mani pazīst, dzirdēsiet, ka esmu cilvēks, kas cenšas visur saskatīt labo, bet, atvainojos, šajā situācijā neko labu neredzu. Darba tikšanos nokavēju vien mazliet, tas manā dzīvē daudz ko nemainīja, taču varbūt kādam šīs minūtes būtu izšķirošas.
Piemēram, ja tiktu nokavēta vizīte pie ārsta, kas gaidīts jau mēnešiem ilgi. Kurš par to uzņemsies atbildību? Vai šis tagad būs mūsu jaunais normālais?
Aizmirsu piebilst… Braucot vilcienā, pamanīju, ka “Vivi” vilcieni izpelnījušies dziesmu mūziķa Mikus Frišfelda izpildījumā. Trāpīgi!
