VIDEO. Ukrainas partizāni stāsta, kā cīnījās pret Krievijas spēkiem Hersonā 27
Pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, pagrīdes pretošanās kustības atrada veidus, kā cīnīties. Daži vietējie iedzīvotāji nosūtīja informāciju par Krievijas karaspēka pārvietošanos Ukrainas militārpersonām. Citi uz ēkām un pieminekļiem gleznoja Ukrainas karogu. “Current Time” korespondents Boriss Sačalko nesen atbrīvotajā Hersonas pilsētā sarunājās ar vietējiem iedzīvotājiem par viņu partizānu aktivitātēm Krievijas okupācijas laikā.
“26. februārī uz šosejas varēja dzirdēt militāro transportu. Būdams IT speciālists, man izdevās pieslēgties lidostas drošības kamerām, kas nebija grūti. Es redzēju, kā šeit pārvietojas transportlīdzekļi. Uz transportlīdzekļiem neredzēju burtu “Z”, taču bija marķējums, kas šķita aizdomīgs,” atklāj partizāns Maviks.
Maviks vāca informāciju par Krievijas karaspēka pozīcijām un nodeva to Ukrainas militārpersonām. Viņa pienesums palīdzēja atbalstīt Ukrainas karavīrus cīņā par militāro lidlauku netālu no Hersonas.
“Sociālajos tīklos bija lasāms, ka, ja esat redzējis militāro transportlīdzekļu kustību, jums ir jānosūta ziņojums uz noteiktu sociālo mediju kontu. Es to izdarīju, un pēc dažām minūtēm kāds ar mani sazinājās, vaicājot, kas notiek. Adrenalīns bija liels. Tā bija jauna, aizraujoša pieredze. Tā bija arī laba lieta,” stāsta Maviks.
Visu krievu okupācijas laiku Maviks turpināja sūtīt ziņojumus Ukrainas militārpersonām. Lai atbalstītu viņa centienus, vīrietim tika iedots drons. “Ar to varēju redzēt šeit novietotos transportlīdzekļus, to bija ļoti daudz. Nosūtījām uzņemtos materiālus un koordinātes Ukrainas militārpersonām,” norāda Maviks.
“Mūs pārsteidza pagrīdes kustības straujā izaugsme. Mēs apstiprinājām 10 procentus no okupēto teritoriju iedzīvotāju piedāvātajām iniciatīvām, bet cilvēki piedāvāja vairāk, tikko iepazinušies ar mūsu norādījumiem. Viņi bija pašorganizēti,” pārsteigumu neslēpj preses virsnieks Ostaps no Nacionālā pretošanās centra.
Ivans palīdzēja koordinēt vietējo pretošanās kustību. Viņi izplatīja proukrainiskās skrejlapas un apgleznoja pilsētas ēkas ar Ukrainas karogu.
“Mēs nepārbaudījām, ar ko mēs sadarbojamies. Mēs izmantojām Telegram. Ja uzticēšanās būtu izveidojusies, piemēram, pēc tam, kad uz pieminekļa droši uzzīmētu lielu dzeltenu lenti (vietējās pretestības simbolu) vai sadedzinātu reklāmas stendu ar Krievijas propagandu, mēs saziņai izmantotu tādus drošus sūtņus kā Signal vai Threema,” pastāsta Ivans.
“Mūsu princips ir pretoties visefektīvākajā veidā. Ja varam pamanīt ienaidnieka ekipējumu un pareizi par to ziņot, tad darām to. Ja esi pietiekami drosmīgs iziet ielās un kaut kur uzkrāsot Ukrainas karogu, tad dari to. Ir arī sabotāža. Tie, kas paliek un strādā okupētajās teritorijās, var kaitēt arī ienaidniekam,” norāda preses virsnieks Ostaps no Nacionālā pretošanās centra.
“Kad dari šīs lietas, nejūties vainīgs, ka palīdzējāt nogalināt ienaidnieku. Visi bija priecīgi, kad notika Ukrainas gaisa trieciens. Kaimiņi metās ārā uzmundrināt. Arī es biju priecīgs, jo devu savu ieguldījumu,” atklāj Maviks.
Ukrainas partizāni ir nogalinājuši vismaz 11 Krievijas karavīrus vai kolaborantus.
