VIDEO. Talkā Rēzeknē sakopj Latgales dižgaru kapavietas 10
13. septembrī pēc vecā kalendāra aprit 152. gadi kopš izcilā Latgales garīdznieka, mācību grāmatu autora, Rēzeknes valsts skolotāju institūta direktora un pedagogu tiesību aizstāvja Nikodema Rancāna dzimšanas. Lai godinātu viņa, kā arī citu dižgaru piemiņu, Latgaliešu kultūras biedrība kopā ar domubiedriem nupat Rēzeknē Miera ielas kapos talkā sakopa spilgtāko personību kapavietas, vēsta Latgales Reģionālā televīzija.
Katrs no Miera ielas kapos Rēzeknē apbedītajiem dižgariem ir atvēris veselu vēstures lappusi kā Latvijas valsts izveidē, tā reģiona attīstībā. Jau teju desmit gadu garumā Latgaliešu kultūras biedrība kopā ar domubiedriem septembrī apmeklē un sakopj nozīmīgāko valstsvīru un sabiedrisko darbinieku kapavietas.
“Pievienojos labprāt, kaut ar nelielu devumu. Kapi ir sakopti, skaisti, bet atdodot godu kultūras darbiniekiem šajā saulainajā un skaistajā pēcpusdienā – tas ir labākais, ko varam darīt visi kopā. Biedrības dalībnieki ir sagādājuši gan svecītes, ko nolikt pie katra kultūras darbinieka kapavietas, gan arī kādu ziedu, puķu podiņu, ko varam atstāt,” saka Inese Dundure, talciniece no Latgales Kultūrvēstures muzeja.
“Miera ielas kapi pirmās republikas laikā bija tā vieta, kur tie izcilie Latgales cilvēki, kas aizgāja mūžībā, faktiski arī tika apglabāti. Viņi bija faktiski pirmie, kas bija ieguvuši, jāsaka, Pēterpilī augstāko izglītību,”papildina Voldemārs Ivdris, kultūras darbinieks, tūristu gids Rēzeknē.
Septembris kapu sakopšanas talkai izvēlēts, jo šajā laikā ir dzimis katoļu garīdznieks, pedagogs un rakstnieks Nikodems Rancāns. Tieši viņam ir liela loma augstākās izglītības veicināšanā, kā arī latgalisko vērtību izcelšanā.
“Nikodems Rancāns, kurš izcils bijis ar saviem tiem teicieniem slavenajiem: “Runit! Raunit, raunit, puiši, raunit!” un, piemēram arī vairāki tie, kas ir mācījušies pirms kara skolotāju institūtā, teica, ka viņš ļoti atbalstīja arī nabadzīgos, kuri varbūt nebija tik turīgi studenti,” saka Voldemārs Ivdris, kultūras darbinieks, tūristu gids Rēzeknē.
“Tā, pirmkārt, ir apmācība latgaliešu valodā. 1906. gads Greiškānu Zemkopības skola, kur tas viss aizsākās. Tad, protams, arī skolotāju izglītošana. Rancāns to jau darīja Pēterpilī un principā var teikt, ka viņš apzināti visu mūžu ir apzināti palīdzējis latgaliešiem iegūt izglītību. Viņam ir humoristiskie stāsti, viņam ir mācību grāmatas, viņš ir skolotāju kustību tālāk attīstījis. Arī Latgolys kongresā principā… Trasuns ir organizējis, Rancāns ir piedalījies,” norāda Ilga Šuplinska, Latgaliešu kultūras biedrības vadītāja, Saeimas deputāte.
Latgolys kongresā 1917. gadā nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta, kam jāapvienojas un tas bija pirmais neatkarīgas Latvijas stūrakmens. Būdami valstsvīri kungi spēja attīstīt arī latgaliešu literatūru, iesaistījās atmodas aktivitātēs.
“Brāļi Skrindas, protams, viņu dzīve gan ir ar Rēzekni saistīta, ļoti jauni, bet tas devums ir ļoti, ļoti liels, ko viņi atstājuši – gan grāmatas, gan tā saimnieciskā, sabiedriskā darbība,” uzskata Voldemārs Ivdris, kultūras darbinieks, tūristu gids Rēzeknē.
“Ja mēs skatāmies, piemēram, uz brāļiem Skrindām, tad atkal katram ir savs stāsts, bet Kazimirs ir saistīts ar laikrakstu “Dryva”. Antons ir saistīts ar pirmo dzejas antoloģiju un principā arī ar gramatiku, ko viņš būdams Pēterpilī izdod. Ja mēs skatāmies uz to pašu Pēteri Loci, tad var teikt, ka atkal viņš ir gara gaismas nesējs. Neviens pasākums nav noticis bez Pētera Loča grāmatu galda. Tādā veidā trimdas literatūra, literatūra, ko izdeva Latgaliešu kultūras centra izdevniecība, nonāca pie cilvēkiem,” Ilga Šuplinska, Latgaliešu kultūras biedrības vadītāja, Saeimas deputāte.
Ar vēsturiski nozīmīgu personību kapavietu sakopšanu situācijas ir ļoti dažādas. Par daļu gādību uzņēmušies radinieki vai pašvaldība, citas ir aizmirstas, bet vēl kādām tuvinieku nav un tad izpalīdz kaimiņi un nevalstiskās organizācijas.
Talkā sakopta arī Latvijas brīvības cīņās kritušo karavīru, Rēzeknes atbrīvotāju no boļševikiem, piemiņas vieta. Senākie apbedījumi Miera ielā ir no 18. gadsimta, bet tagad kapus veido vairāki dažādu konfesiju sektori un tie ir kļuvuši par Rēzeknē lielāko atdusas vietu.
