VIDEO. Stiliste Žanna Dubska par tuva cilvēka nāvi un vientulību: “Es atnesu uz slimnīcu uzvārīto zupu, bet viņas vairs nebija…” 0
LTV intervijā “Dzīvei nav melnraksta” populārā stiliste Žanna Dubska atklāj līdz šim nezināmus faktus par savu dzīvi – par savu bērnību, karjeru un tuvu cilvēku aiziešanu.
Stiliste stāsta, ka bērnība viņai bijusi laimīga, lai gan vecāki agri izšķīrušies. Un viņa neatceras laiku, kad mamma un tētis būtu dzīvojuši kopā. No mammas puses radinieku nav bijis, jo savulaik visi izsūtīti uz Sibīriju. Bet vecmāmiņa un vectētiņš bija no tēta puses.
Runājot par savu tēti, kurš bijis ļoti izskatīgs vīrietis, sportists, viņa teic, ka viņai ļoti pietrūcis viņa uzmanības.
“Man ļoti pietrūka tēva mīlestības. Man likās, ka esmu nesvarīga. Viņš nebija gatavs tādai tēva lomai,” – atceras Žanna. Un, lai arī laiku ar tēti kopā pavadījusi regulāri, viņai licies, ka tētis īsti nezina, ko ar meitu iesākt.
“Man bija “jānopelna” tā mīlestība. Man ļoti gribējās, lai tēvs lepojās ar mani. Viņš mani ņēma pie sevis, es pavadīju laiku ar viņu. Taču ļoti maz bija laiks, ko viņš veltīja tikai man.
Es ļoti ilgojos pēc tēva uzmanības un mīlestības. Tas atstāja lielu ietekmi uz manu dzīvi vēlāk,”
– viņa stāsta.
Agri sākusi strādāt, jo ļoti vajadzēja naudu – tolaik Žannas mammai bija pirmās grupas invaliditāte.
“Es aizgāju strādāt savā profesijā – tolaik mācījos Tehniskajā universitātē apģērbu tehnoloģiju un konstruēšanu. Es piedāvāju sevi arodskolā – vadīt nodarbības. Un mani pieņēma kurlmēmo cilvēku grupā,” – stāsta stiliste.
“Visa mana dzīve beidzās ar mammas aiziešanu… Es biju emocionāli ļoti saistīta ar viņu. Kad viņa aizgāja, es sapratu, cik ļoti biju saistīta. Visa mana pasaule bija beigusies. Viņai bija sirds operācija, toreiz tās nebija tik biežas… Viņa bija invalīde, es neapzinājos to risku. Uzreiz pēc operācijas mani nelaida reanimācijā. Tāpēc es jautāju, ko viņa gribētu… Viņa esot atbildējusi, ka grib vistas zupiņu.
Mani toreiz neielaida, jo viņai sāka atteikt orgāni… Es skrēju vārīt zupiņu, viņa jau, izrādās, bija mirusi… Es atnesu uz slimnīcu uzvārīto zupu, bet viņas vairs nebija…”
– asarām ritot atceras Žanna un atzīst, ka vēl aizvien par mammas nāvi nespēj runāt mierīgi.
Dubska atzīst, ka viņai ir noslogots darba grafiks, bet tas noteikti neesot tāpēc, lai viņa nejustos vientuļa.
“Lielākoties es nejūtos vientuļa. Esmu aktīva, man patīk daudz ko darīt. Es to darīju arī tad, kad es dzīvoju kopā ar bērnu, ar vīru, es biju tikpat noslogota.. Un, man tagad liekas, ka varbūt vajadzēja veltīt vairāk laika tam pašam pirmajam vīram, tam pašam otrajam vīram, tai pašai mammai, tam pašam bērnam. Ja es runāju par vientulību…
Jā, kādreiz es jūtos vientuļa. Man citreiz ļoti pietrūkst tuvu cilvēku. Zini, tādu emocionāli tuvu cilvēku.
Kurš mani pieņemtu tādu, kāda es esmu… Kad tev aiziet vecāki, tu saproti, ka tavā dzīvē vairs nebūs tādu… Un šajā ziņā es jūtos vientuļa. Cilvēki iet prom…” – viņa saka.
Visu interviju ar Žannu “Dzīvei nav melnraksta” skaties šeit:
