VIDEO. “Smaka it kā ir, bet tad atkal ātri pazūd” – mednieks piedzīvojis satraucošu situāciju, nonākot pie lāča pusdienu galda 34
Lāču situācija Latvijā pēdējos gados ir mainījusies, un šo dzīvnieku populācija ir pieaugusi. Lai gan vēsturiski brūnie lāči (Ursus arctos) Latvijā nebija bieži sastopami, tie arvien biežāk manāmi kā meža kamerās, tā arī to klātbūtne jūtama dodoties mežā, vēsta portāls Medibam.lv.
Lielākoties lāči izvairās no saskarsmes ar cilvēkiem, taču arvien vairāk ir ziņojumi par gadījumiem, kad lāči ir piegājuši tuvu apdzīvotām vietām vai meklējuši barību cilvēku atkritumos. Lielākoties šādas situācijas nerada bīstamību, taču ir ieteicams būt piesardzīgiem, īpaši mežainās teritorijās, jo nule kā jau ziņojām par gadījumu, kad lācis bija lencis un rūcis uz sēņotāju.
Pagājušajā nedēļā interesantu satikšanos ar lāci piedzīvoja mednieks Kaspars Vaišļa un viņa tēvs Jaunjelgavas pusē. Viss sākās svētdienas pēcpusdienā, kad mednieks Kaspars kopā ar sievu Leldi un suņiem bija devušies uz mežu, lai savās medību platībās uzstādītu meža kameru. Kādā brīdī bija plānojis suņus arī palaist no siksnām, taču, dodoties uz paredzēto vieto, izcirtumā saodis savādu maitas smārdu, kas pievērsis uzmanību. Bija skaidrs, ka suņus vaļā tomēr nelaidīs, jo pretējā gadījumā tie varētu izvārtīties maitā, un tādus tak mašīnā ņemt negribēsies.
“Sākotnēji šķita, ka tās varētu būt Āfrikas cūku mēra radītās sekas kādai mežacūkai. Pats izgāju loku caur egļu un zāļu biezoknīti, smaka it kā ir, bet atrast tās avotu nevar. Pieņēmu lēmumu, ka nav jēgas turpināt meklēt, jāiet uzlikt meža kamera. Kad kamera uzlikta, atpakaļceļā smārds tāpat iecērtas degunā. Nolēmu vēl pastaigāt caur egļu jaunaudzi un pameklēt, kas tad tur īsti ir. Kas interesanti, ka smaka it kā ir, bet tad atkal ļoti pēkšņi pazūd,” stāsta Kaspars Vaišļa.
Neko neatradis, mednieks ar suņiem devās mājās un par notikušo informēja arī tēvu. Situācija arī Kaspara tēvam likusies savāda, tāpēc nākamajā dienā arī viņš sēdies automašīnā un devies meklēt interesantā smārda avotu. Turklāt, ja tas tomēr būtu ĀCM skarts ruksis, tad attiecīgi sazinātos ar PVD pārstāvi un likvidētu mežacūkas atliekas atbilstoši biodrošības prasībām. Rezultātā situācija ļoti līdzīga kā svētdienā, smaka it kā ir, tad kaut kur pazūd, tad vējš aizpūš, bet bez rezultāta. Tiek nolemts, ka meklējumi jāturpina arī nākamajā dienā, jo to tā atstāt nevar.
“Otrdienā situācija izvēršas jau krietni interesantāka. Tēvs atrada apmēram trīs līdz četrus gadus vecu mežacūku, taču ļoti interesantā izpildījumā – iekšas aizvilktas uz vienu pusi, taču liemenis atradies uz celma. Pat varēja redzēt, ka ķermenis it kā speciāli tur uzvilkts. Tēvs arī teicis, ka skats bijis gana dīvains un nebūt nav šķitis, ka tās būtu mēra sekas,” tā Kaspars.
Pēcāk, protams, tika zvanīts PVD un informēts par atrastu nobeigušos mežacūku, saskaņojot laikus, kad atbildīgā persona var ierasties. Taču visinteresantāk licies tas, ka brīdī, kad Kaspara tēvs devies prom no vietas, kur atrasta mežacūka, atkal esot uzjundījusi tā dīvainā smaka, kas tika piefiksēta abās iepriekšējās dienās. Smaku pat bijis grūti identificēt, ne vilks, ne briežu bullis, ne kuilis, bet jau tuvojoties mašīnai, smaka atkal parādījusies.
Pēc dienas notikumiem, tajā pašā naktī meža kamerā, kas uzstādīta ļoti netālu no vietas, kur atrada mežacūku, parādījās lielais ķepainis. “Tajā momentā visi puzles gabaliņi salikās kopā. Bija skaidrs, kāpēc kuilis bija uzvilkts uz celma, un kas tā bija par interesanto smaku. Visticamāk lācis bija mielojies ar mežacūku, un smaka, kuras klātbūtne bija periodiski manāma bija lāča, kurš bija kaut kur ļoti tuvu,” atklāj mednieks Kaspars Vaišļa.
