VIDEO. Rita Strode stāsta Pēterim Apinim par Daugavpils teātri
0
Rita Strode ir latviešu kultūras darbiniece un politiķe. Dzimusi Varakļānos, 1979. gadā absolvējusi Daugavpils Pedagoģisko institūtu, strādājusi Daugavpils domē par kultūras nodaļas vadītāju, tad Domes priekšsēdētāja vietnieci. Daugavpils domes priekšsēdētāja (2003—2009) un 10. Saeimas deputāte. Viņai pats Dievs ir palīdzējis savu aktīvo darba gaitu beigās strādāt Daugavpils teātrī kā unikālā Latgales kultūras anklāvā, kur apkārt ir daudz gudru, talantīgu jauniešu.
1986. gada septembrī Daugavpilī notika Dzejas dienas. Tajā gadā Birkineļos Raiņa muzejā bija ieradušies Jānis Peters un Imants Ziedonis. Viņi taujāja – kāpēc Daugavpilī nav teātra? Ziedonis atcerējās, ka Daugavpils teātris bija viens no pirmajiem Latvijas teritorijā. Tas bija 1856. gada dibināts privāts teātris. Latvijas laikā Daugavpilī bija teātris un vācu okupācijas laikā bija teātris. 20. gadsimta sešdesmitajos gados partijas komitejai negribējās risināt konfliktus teātrī un kompartija Daugavpils teātri aizklapēja ciet.
Astoņdesmitie gadi bija laiks, kad kultūras ministrs bija Kaupužs, kurš kategoriski teica, ka Daugavpilī teātri nevajagot.
Bet Imants Ziedonis un Jānis Peters sāka lobēt teātri, viņi juta, ka Daugavpilī pietrūkst profesionālas mākslas. Viņiem tas izdevās.
Astoņdesmito gadu beigās darbību atjaunoja teātris. Ziedonis teica – jābūt latviešu trupai, visiem jāsaprot latgaliešu valoda, jāsaglabā latgaliskā mentalitāte.
Dažādi gāja. Bija gan uzplaukums, gan krīze. Bija slavenais Krilova kurss, bija Eižvertiņas kurss. Bija laiks, kad šā gadsimta padsmitajos gados teātri kārtējo reizi gribēja aizklapēt ciet, bet tad – paldies Dievam! – parādījās Oļegs Šapošņikovs, viņš sāka strādāt par māksliniecisko vadītāju, pēc tam par valdes priekšsēdētāju. Tad arī Rita Strode pievienojās viņam, sākumā atbildēja par finanšu daļu, par saimniecību.
Tagad teātris ir slavens. Zāle ar skatītājiem gada laikā ir aizpildīta par 96%. Biļetes nevar iegādāties vai jāpērk pusgadu uz priekšu.
Tagad uz izrādēm latviešu valodā nāk gan krievi, gan poļi, un to var saprast foajē. Un otrādi – latvieši, nu patiesībā latgalieši – nāk uz izrādēm krievu valodā. Tā ir īstā kultūru iepazīšana. Tagad nav latviešu un krievu trupas. Mums ir viena trupa, gan latviešu, gan latgaliešu, gan krievu valodā spēlē latviešu, ebreju, poļu un krievu jaunie aktieri.
Mani ļoti uzrunāja izrāde “Kāds noteikti atnāks” latgaliešu valodā. Lugas autors ir Juns Fose (Jon Fosse) – norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas laureāts literatūrā. Loti savdabīga luga. Bija vajadzīgs ļoti jauns aktieris. Un lomai izvēlējāmies Marku Šelutko, viņš ir ebrejs. Viņam ir absolūtā dzirde. Pirms tam viņš latgaliski nebija runājis, un latgaļu valodu nesaprata. Tagad izrādē viņš runā brīnišķīgā latgaliešu valodā. Arī Zanda Mankopa, īsta čivļiete, burvīgi iemācījusies latgaļu valodu.
Katrai valodai ir sava vērtība. Daugavpils teātris Makbetu iestudēja angļu valodā, biļetes tiek izpirktas pusgadu uz priekšu. Nāk vecas kundzes, kuras taču vēl padomju laikos mācījušās un diez vai angļu valodu iemācījušās, bet tagad acīmredzot – jau saprot. Caur dažādiem autoriem un dažādām valodā mēs iepazīstam daugavpiliešus un visus latviešus.
Valoda ir cilvēka izpausmes dziesma.
