VIDEO. “Piedošana nav spontāns akts…” Rēzija Kalniņa dalās dziļi personiskās pārdomās, kam un kādās situācijās spēj piedot 0
Tuvojas Ziemassvētki. Tas, kā zināms, ir piedošanas laiks. Ko var piedot un ko ne? Un kam vispār piedošana ir vajadzīga? TV3 sarunu šovā “Zilonis studijā” savā stāstā par piedošanu dalījās aktrise un režisore Rēzija Kalniņa.
Rēzija Kalniņa ar vīru diriģentu Aināru Rubiķi kopā ir vairāk nekā 10 gadu. Arī viņu ikdienas dzīvē bijušas ķildas, pārpratumi, nesaprašanās. Rēzija vienmēr ir pirmā, kura lūdz piedošanu. Kā sarunu šovā “Zilonis studijā” atzina Rēzija, viņa jau no bērnības atvainojas un lūdz piedošanu arī par to, kur nejūtas ko nodarījusi. Kopumā atvainoties viņai sanāk viegli un neprasa piepūli. Aināram gan esot grūtāk.
Viņa piekrīt uzskatam, ka piedošana ir nevis tas, ka cilvēks aizmirst, bet tas, ka atceroties, viņš ir brīvs no sāpēm.
“Saka, ka cilvēki nemainās. Un man tāda pieredze ir. Viņi izliekas, ka ir mainījušies, bet es domāju – ja cilvēks iekšēji pats ar sevi nestrādā un ja pats sev nevar piedot, tad ir ļoti grūti, nepiedodot sev, piedot kādam citam. To es saucu par tādu garīgu inteliģenci vai garīgu sevis audzināšanu. Piedošana nav spontāns akts. Tas nav kā iemīlēties vai aizrauties, strādāt vai atpūsties. Piedošana ir atlaišana, un tas ir ceļš, uz ko iet. Nedomāju, ka tas ir viegli. Bet, ja tu nepiedod, tas saēd tevi, nevis to otru, kuram varbūt ir vienalga,” pastāstīja Rēzija TV3 sarunu šovā “Zilonis studija”.
Rēzija vienmēr ir pirmā, kas atvainojas. “Un es piedodu jau pirms man pasaka “piedod man”, jo es vēlos saglabāt savu veselību. Es neesmu pilnīga. Man dzīvē ir ļoti daudz kļūdu un grēku. Es saprotu, ka es vēlos dzīvot mīlestības un mīlošu attiecību pilnā pasaulē,” teica Rēzija.
Viņa kā kristiete uzskata, ka ļoti svarīga ir grēksūdze un apzināties to, ka Dievs tik ļoti pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai ļautu viņu piesist pie krusta. “Mēs nevaram un nedrīkstam iedomāties, ka mēs esam kaut kas augstāks par Dievu.”
Iepriekš viņa intervijās stāstījusi, ka bijusi toksiskās un smagās attiecībās. Periods bija tik ilgs, jo Rēzija vienkārši piedeva to, ko ar šābrīža skatu un saprati raugoties, nemaz nevajadzēja. “No vienām attiecībām mani atbrīvoja, paldies Dievam, veģetatīvā distonija. Kā es šo cilvēku ieraudzīju, man virsū nāca lēkmes,” atminas Rēzija. Viņa saprata, ka ir jārīkojas.
Vai Rēzija varētu visu piedot? “Protams, nē. Ja aiztiktu manus suņus, brāļa bērnus, māsas bērnus, ja iebruktu manā zemē, es nezinu, vai es spētu piedot,” atzina aktrise. Bet ko es kā Rēzija nespēju piedot? Melus, emocionālu un fizisku vardarbību, sevišķi pret dzīvniekiem un veciem cilvēkiem un bērniem. Tā ir neizpratne, tāpēc man ir nepieciešama baznīca.” Viņas gadījumā baznīca ir tas, ka ļauj piedot nosacīti sevī, sajūtā nepiedodamo.
Rēzija nevarētu apgalvot, ka laiks dziedē visas brūces, bet situācijas uztver kā mācību stundas, lai viņa nevis salūztu, bet ietu tālāk.
Plašāk skatieties TV3 video šeit:
