VIDEO. Pētera Apiņa sarunas par Latgali: par Špoģiem, Višķiem, Ambeļiem un aptiekāra darbu Latgalē saruna ar “Latvijas Gada farmaceiti 2024” Ēriku Pētersoni
0
Ērika Pētersone ir dzimusi Daugavpilī, bet viņas saknes un – kā pati saka – arī sirds – nāk no Ambeļiem un Špoģiem, kur dzīvojuši viņas vecvecāki. Bērnība Ambeļos četru māsīcu vidū ar govju ganīšanu un slaukšanu, kartupeļu stādīšanu un vākšanu, biešu kaplēšanu.
Viņas pirmā valoda ir latgaļu valoda, jo vectēvs citā valodā nerunāja nemaz. Daugavpils bērnudārzā audzinātājām ļoti patikusi viņas latgaļu valoda.
Ambeļu baznīcai ir liela loma viņas dzīvē. Viņa gājusi uz Ambeļu baznīcu, tur mācījusies pātarus skaitīt, iet grēksūdzē, darīt, kas darāms misēs. Baznīcā bijis gauži jauks baznīckungs. Tagad viņa brauc bieži pie mātes uz Šederes pagastu, iet uz Sventes baznīciņu, kur Ērika ir kristījusi savus bērnus. Mazajām Latgales baznīcām ir savs šarms.
Bet Ambeļos cilvēku skaits nav mazinājies. Cilvēki atgriežas, arī tādi, kas bija jau aizbraukuši prom. Ērika pabijusi Ambeļos Ziemassvētkos, un svētkos tur sabraukušas kuplas ģimenes. Tiesa, no daudzdzīvokļu mājas viņas vectēvs ir vienīgais vīrietis 70+. Kaimiņiem, kam vecmāmiņa aizgājusi viņsaulē, mazbērni dzīvokli nepārdod – viņi turpina satikties šajā dzīvoklī.
Ērikas ģimenē joprojām nodarbojas gan ar lopkopību, gan zemkopību. Lopkopjiem viss esoot daudzmaz labi, piedalās projektos, attīstās. Ir grūtības zemkopībā, un to nosaka birokrātija un zemes pieejamība īrei.
Aptiekārs Latgalē ir īpaša persona. Latgalē ārstu pieejamība ir visai maza. Farmaceits ir ģimenei tuvs cilvēks, un farmaceitam nereti ir jāuzņemas atbildība par cilvēku veselību, jo farmaceits ciemā nereti ir vienīgais ar medicīnisko izglītību. Diemžēl aptieka Špoģos nule tika slēgta – farmaceite, aptiekas īpašniece aizgāja taisaulē, bet viņas mazmeita, arī farmaceite, nevēlējās pārņemt, jo iedzīvotāju skaits samazinās, pircēju maz, aptieku uzturēt kļūst neiespējami, pie kam ministrijas reformas ir neprognozējamas.
Ērikai Pētersonei vēl ir cerība nākotnē, viņa vēl cer uz mobilajām aptiekām, kur nevis pensionārs no lauku ciema brauc uz pilsētas aptieku, bet aptieka atbrauc pie seniora. Latgalē Špoģi, Višķi un Ambeļi jau vēl ir gana lieli ciemi, bet ir taču mazi ciemi un viensētas, kur pat sabiedriskais transports vairs nekursē. Tā ir Ērikas cerība un vīzija – kā tiks rasts fleksibls veids, kā pacientam nodrošināt zāļu pieejamību mazāk apdzīvotās vietās.
Bažas jau ir arī ar ģimenes ārstu. Ja viņš veselības stāvokļa dēļ dosies pelnītā atpūtā – pensijā, tad Ambeļu iedzīvotājiem pie ārsta nāksies braukt uz Daugavpili – piecdesmit kilometrus.
Ērika Pētersone šobrīd dzīvo un strādā Rīgā, bet joprojām uzskata sevi par latgalieti, Latgales patrioti, savam restartam vienmēr brauc uz Latgali, Latgale dod spēku attīstīties un strādāt.
Ērikai Latgale dejo. Viņa ir dziedājusi koros un ansambļos, dziedājusi latgaļu dziesmas, dziedājusi latviešu dziesma un dziedājusi Dziesmu svētkos. Bet viņas mīlestība ir deja. Viņa ir dejojusi Daugavas stadionā un deja dod milzu enerģiju. Tautas deja ir Ērikas Pētersones Latgale.
18. novembrī viņa pabija Daugavpils teātrī, kur uzstājās Daugavpils mākslinieki. Ērika nezin, kur vēl patriotiskāk varētu nosvinēt 18. novembri, kā Daugavpils teātrī. Dauugavpils aktieri stāstīja par Latviju un Latgali, bet pa starpām bija tautas deja. Ērika saka – viņai skrēja tirpas, kājas dejoja līdzi, bet dvēsele dziedāja. Dziedāja arī dziesmas un Ērika ir visas līdzi dziedājusi.
