VIDEO. Pēc sprādziena nāvējošs klusums: dzīve zem lādiņiem Ukrainas austrumos – Bohojavļenkā 5
“Kad notiek sprādziens, ir drausmīgs uzplaiksnījums un pēc tam nāvējošs klusums,” saka Ļuba, kuras māja ir vienīgā neskartā celtne viņas ielā Bohojavļenkā, Ukrainas austrumos. “Current Time” korespondents Boriss Sačalko atsūtījis šo ziņojumu no ciema, kas atrodas 10 kilometrus no Vuhledaras pilsētas frontes.
“Bohojavļenka kādreiz bija diezgan pārtikusi vieta. To var redzēt pēc kultūras nama – tas ir liels, ar kolonnām, ļoti skaists. Turpat blakus atradās lielveikals un kafejnīca. Bet tagad tas viss ir sagrauts. Lieta tāda, ka Bohojavļenka atrodas tieši pāri dažiem laukiem no Vuhledaras, kuru Krievijas armija jau vairākus mēnešus mēģina ieņemt. Bohojavļenkai nākas tikt galā ar visām dzīves grūtībām frontes līnijā,” stāsta korespondents Boriss Sačalko.
“Nefilmējiet mani, dieva dēļ, vecenīti lupatās!” pamanījusi korespondentu ar operatoru, saka Ļuba. Boriss Sačalko attrauc, ka sieviete izskatās lieliski, un jautā, kāda pašlaik ir dzīve pilsētā?
Sieviete smaidīdama atbild, ka dzīve ir mierīga un klusa. Ļuba smejas par spīti tam, ka viņas māja ir vienīgā, kas uz ielas palikusi neskarta. “Tas pārlido un eksplodē, un pēkšņi iestājas klusums. Tā tas ir. Kad notiek sprādziens, ir drausmīgs uzplaiksnījums un pēc tam iestājas nāvējošs klusums,” stāsta Ļuba.
Vietājā iedzīvotāja Raja atklāj, ka pēc pēdējās bombardēšanas viņa vairs lāga nedzird. Sievietes māja palikusi bez logiem un durvīm, viņa domā, kurp doties tālāk. Vadājot nelielā eksursijā pa pilsētu, Raja izplūst asarās. “Tātad šāda ir Krievija — viņi bija mūsu brāļi. Un to viņi dara ar mums. Viņi nāk pie mums un mūs bombardē. Priekš kam? Priekš kam? Ko mēs viņiem izdarījām?” neizpratnē ir Raja.
Raja iepazīstina ar savu kaimiņieni Elenu, kuras māja pēc uzlidojumiem palikusi gandrīz neskarta. Par to Elena nosmej un drošībai piesit pie koka.
“Esmu dzimis 1966. gadā. Es nekad nebiju iedomājies, ka notiks šādas muļķības. Nekad nebiju iedomājies. Es tur strādāju traktoru komandā. Man nav ne jausmas, kas no tā ir palicis pāri. Es jūtos briesmīgi. Mēs kādreiz dzīvojām labi, bet tagad ir sūdīgi,” noslēgumā saka pilsētas iedzīvotājs.
