VIDEO. Oleksandrs no Borodjankas jau vairākus mēnešus meklē savu ģimeni pēc Krievijas raķešu uzbrukuma 2
Oleksandrs Meļņičenko kopš marta meklē savu dēlu, dēla sievu un viņu trīs meitas, kad Krievijas lidmašīnas bombardēja viņu daudzdzīvokļu māju Borodjankā. Meļņičenko, kurš ir bijušais policijas izmeklētājs, nevēlas ticēt, ka viņi joprojām atrodas kaut kur zem gruvešiem un meklē pavedienus, cerot, ka viņi kaut kā ir izbēguši no nāves.
Oleksandrs kopš bombardēšanas sagrauto ēku ir apmeklējis sešas reizes.
“Lūk, māja. Puse no tās trūkst. Kad es šeit ierados pirmo reizi [pēc trieciena], man joprojām bija cerības, ka es viņus atradīšu. Tika atrasti daži cilvēki, kuri bija paslēpušies šajos pagrabos. Bet pēc katras vizītes es jūtos arvien sliktāk un sliktāk. Viņi dzīvoja augšējā stāvā. Vienīgais, kas palicis, ir viens tapetes gabals,” sarunā ar “Current Time” stāsta Oleksands.
Meļņičenko vecākajai mazmeitai 28. februārī palika 16 gadi. Tā bija pēdējā reize, kad viņš dzirdēja viņas balsi: “Es viņu apsveicu. Viņa teica: “Vectēv, man ir īsta dzimšanas dienas ballīte! Tētis atnesa kūku uz pagrabu!” Es jautāju, ko viņi dzer. Viņa atbildēja ar joku: “Viskijs, tāpat kā mēs vienmēr darām, kad jūs neesat blakus.” Es teicu, ka nosūtīšu viņai naudu, bet viņa atteicās un teica, ka vēlas mani satikt. Tas bija viss.”
Oleksandra dēls cīnījās teritoriālās aizsardzības vienībā. Viņu pēdējā saruna notika vien pāris stundas pirms raķešu uzlidojuma: “Mans dēls teica: “Tēt, mēs esam paņēmuši krievu tanku.” Es dzirdēju šāvienus fonā un jautāju, kas tas ir. Viņš teica: “Viņi šauj uz mums.” Viņš nolika klausuli un atzvanīja pulksten 13:45. Viņš teica: “Man ir “šāviņa šoks”. Mani ved pie maniem bērniem pagrabā.” Viņš piezvanīja vēl vienu reizi, lai pateiktu, ka gatavojas evakuēt bērnus. Pēc pulksten 20 Borodjankā telefona pakalpojumi vairs nebija pieejami. Ēkā viena pēc otras trāpīja trīs bumbas. Nekas nav palicis pāri.”
Meļņičenko vēl joprojām nezina, vai viņa dēla ģimene paspēja evakuēties.
“Tas būtu brīnums, ja viņi būtu paspējuši evakuēties pirms uzlidojuma. Tas būtu iespējams, ja viņi jau būtu tam sagtatavojušies, kad viņš man piezvanīja. Tā ir mana vienīgā cerība,” stāsta Oleksandrs.
“Kāds teica, ka bērni atrodas bāreņu namā Brjanskā (Krievija), un es sākumā tam ticēju. Tiek ziņots, ka mans dēls un viņa sieva ir aizturēti.” Taču Meļņičenko dēla ģimenes vārds nav atrodams piespiegu kārtā aizvesto sarakstā.
“Es gribu redzēt savas mazmeitas, savu dēlu un vedeklu, bet… ja viņi būtu dzīvi, viņi būtu atraduši veidu, kā nosūtīt ziņu. Ir pagājušas 150 dienas,” nosaka Oleksandrs.
Meļņičenko DNS paraugs nesakrita ar gruvešos atrastajiem. “Tagad es vēlos droši zināt, vai viņi ir miruši. Tad viņiem būs kārtīga apbedīšana. Dažreiz man joprojām ir šie “kā būtu, ja būtu” mirkļi, bet viņi šeit nav. Es jūtos priecīgs par cilvēkiem, kuri atgriežas. Tas man dod cerību, ka atgriezīsies arī mana ģimene. Bet viņi to vēl nav izdarījuši,” sarunas noslēgumā saka Oleksandrs.
Vietējā policija ziņo, ka joprojām pazuduši ir vismaz 25 vietējie iedzīvotāji un vismaz trīs no viņiem ir bērni.
