VIDEO. NMPD direktore Liene Cipule Pēterim Apinim stāsta par nule redzēto un piedzīvoto Ukrainā
3
Liene Cipule nevis strādā NMPD, bet dzīvo tajā. Liene mācās visu mūžu. Tagad divas reizes aizbrauca mācīties un iegūt pieredzi Ukrainā. Sākumā – uz slimnīcām, otrreiz – uz militārās medicīnas objektiem tuvu frontes līnijai.
Turpceļu uz Ukrainu Liene Cipule veica kā šoferis Ogres mēra Egila Helmaņa organizētā konvojā līdz Kijivai – vienatnē mašīnā pie stūres.
Nav nemaz tik vienkārši aizbraukt līdz frontes līnijai, līdz medicīnas institūcijām tuvu pie frontes. Nav jau ekskursantu autobusa, kas aizved interesentus uz Ukrainas austrumiem. Bet braukt konvojā – tā ir iespēja, Ogres mērs ar savu daudzkārtīgo palīdzību ir nodibinājis kontaktus un viņam uzticas, viņa sakari ļāvuši iegūt uzticību – lai Liene Cipule nonāktu Ukrainas frontes medicīnas dienestos.
Nokļūšana pie frontes ir ne tikai paša vēlme un drosme, bet liela atbildība no Ukrainas komandieriem, kas Lienei Cipulei ļāva tur atrasties, jo tas ir reāls apdraudējums. Protams, frontes tuvumā Liene bija pilnīgi bez sakariem, bet tā bija iespēja redzēt ievainoto glābšanas procesu. Ukraiņi nav vienmēr gatavi stāstīt par izaicinājumiem, gan tādēļ, ka ir lepni, gan tādēļ, ka ne visu drīkst stāstīt.
Medicīnas dienests modernajā karā ir ļoti apdraudēts. Krievijas armija neievēro Ženēvas konvenciju, bombardē ēkas un automašīnas ar sarkano krustu, tādēļ ukraiņi vairs nelieto sarkanā krusta zīmi. Ukraiņu mediķi ģērbjas militārās formās, netiek uzsvērts, ka viņi ir mediķi. Mediķi apgādāti ar aizsargvestēm un ķiverēm. Tiesa, ukraiņu mediķi ir visai pašpārliecināti, divdesmit kilometru zonā strādā formā, bet tikai 5 kilometru zonā velk aizsargvesti un ķiveri.
Automašīnas tiek aprīkotas ar tīkliem, lai būtu iespējami maz pamanāmas. Slimnīcas ir apdraudētas gan no dronu, gan raķešu uzlidojumiem. Protams, mēs zinām kā tika sabombardēta bērnu onkoloģiskā slimnīca, Mariupoles dzemdību nams, bet pilnībā iznīcinātas ir vairāk nekā 100 ārstniecības iestādes. Piemēram, Slavjanskā droni lido visu laiku, nezin – kam trāpīs, ko sagraus. Taču mediķi vesti nevelk, jo vestē strādāt ir daudz smagāk, nekā bez tās.
Tā ir realitāte ar kuru jārēķinās, plānojot mūsu sistēmu.
Pēc katras uzbrukumu – aizsardzības kaskādes ir jānodrošina cietušo šķirošana, nevar visu laiku cietušos evakuēt, jāgaida drošs koridors. Droni lido arī divdesmit kilometrus pāri frontei. Iepriekšējos karos zona – 5 līdz 20 kilometri no frontes bija nosacīti droša, šobrīd tas tā vairs nav. Tādēļ visu nosaka tas – kad militārās struktūras dod iespēju – ļauj mediķiem doties iekšā zonā, vest ievainotos ārā, bet tas negarantē, ka viss izdosies labi. Krievu drons virs cietušā var “karāties” 12 stundas un gaidīt nākamo (glābēju), kuram trāpīt. Droni met sprāgstvielas uz mašīnām un cilvēkiem, bet īpaši bieži – uz medicīnisko transportu. Patiesībā vēl kara sākumā nebija šā dronu kara, tas mainījies šā kara laikā. Abas puses mācās dronus pārķert, nosēdināt, apjucināt – viens no tādiem apjukušajiem droniem nonāca Gaigalavā. bet modernākos dronus, kurus vada ar optiskiem kabeļiem vairs nevar ar tehniskiem līdzekļiem aizsniegt.
Latvijā pārlieku maz ir apmācītas situācijas ar “krauj un ved” principu. Lienei Cipulei iznāca strādāt kopā ar medicīnas māsu frontē, mašīnu vadīja šoferis, uz lauka līdz tiek ņemts primitīvs medikamentu un pārsienamā materiāla komplekts – atsāpināšanai, imobilizācijai. Zelta standarts – ievainotajiem antibiotikas uzreiz lielās devās.
Ir jau arī labi aprīkotas brigādes. Nevajag aizmirst, ka infarktus un insultus karadarbības zonā neviens nav atcēlis, jāglābj arī somatiski slimnieki. Ukrainā frontes tuvumā strādā arī augsta līmeņa reanimācijas brigādes, kas ir aprīkotas līdzīgi kā NMPD brigādes Latvijā. Tomēr vairums brigāžu ir salīdzinoši vienkārši ekipētas, jo vairums ievainojumu ir kāju, roku ievainojumi no droniem vai mīnām.
Diemžēl ne visi ievainotie līdz slimnīcām nonāk, ievainotajiem vēderā un galvā izredzes frontē izdzīvot ir ļoti mazas.
Mums ir jāstrādā pie apņēmības un motivācijas, mums ir jāstrādā pie slimnīcu un medicīnas iestāžu aizsardzības un jādomā par alternatīvām – kaut vai – kā operēt pazemē, kaut vai pazemē paglābt cilvēkus loģistikas ķēdē – lai glābtu iespējami daudz cilvēku.
Pēteris Apinis: Es tiešām domāju, ka Liene Cipule ir īstenais Latvijas lepnums.
