VIDEO. “Neviens nevar aizstāt mammu…” ukraiņu māsas cenšas atgriezties normālā dzīvē pēc piedzīvotā zaudējuma Kramatorskā 1
Mēnešus pēc tam, kad viņu mamma tika nogalināta gaisa triecienā Kramatorskas dzelzceļa stacijā, divas sērojošas māsas cenšas turpināt dzīvi bez sava tuvākā cilvēka. Trīspadsmitgadīgā Katerina un viņas 8 gadus vecā māsa Jūlija tagad dzīvo pie savas tantes un vecmāmiņas Kijivā.
8. aprīlī Katerina un Jūlija ar savu ģimeni mēģināja evakuēties no Kramatorskas, dodoties uz dzelzceļa staciju. Kad notika liktenīgais trieciens, Jūlija ar tanti palika dzelzceļa stacijā, taču Katerina ar mammu Marinu bija izgājušas ārā, lai nopirktu tēju. Vēlāk Katerina izstāstīja tantei Olhai, kas notika.
“Kāds vīrietis viņu apsedza ar savu ķermeni. Viņa tur stāvēja kopā ar mammu. Mamma nokrita zemē un zaudēja samaņu. Katerina viņu pakratīja, bet viņa nereaģēja. Viņa teica, ka rāpojusi pa asins peļķi. Viņa tagad par to vairs nerunā,” stāsta Olha.
Meitenes vecmāmiņa Ņina ir ļoti noraizējusies par mazmeitu: “Viņa ir 155 centimetrus gara, bet sver 34 kilogramus. Tas ir ļoti slikti. Viņa zaudē matus stresa dēļ. Es nezinu, kas viņai varētu palīdzēt. Viņa jau tiek aprūpēta, taču neviens nevar aizstāt savu mammu. Mēs neko nevaram darīt.”
Vecmāmiņa Ņina stāsta, ka mazā māsa Jūlija joprojām baidās no skaļiem trokšņiem: “Kad Jūlija palika pie manis pirmo nakti pēc gaisa trieciena Kramatorskā, viņa kliedza: “Es te negulēšu!”, jo kaimiņš devītajā stāvā kaut ko dauzīja ar āmuru. Jūlija teica, ka tas izklausās pēc raķetes, kas tuvojas.”
Ņina turpina sevi vainot, ka steidzinājusi ģimeni ātrāk evakuēties no Kramatorskas. “Es esmu vainīga. Ja es viņai būtu teikusi: “Neej,” viņa nebūtu aizgājusi. Dienu pirms viņa gatavojās evakuēties, un es viņai teicu: “Varbūt tev vajadzētu palikt šeit?” bet viņa teica: “Tā esi tu, kas grib, lai es glābju bērnu dzīvības, tāpēc es došos.” Tagad es lūdzu viņai piedošanu, kad apmeklēju viņas kapu un jautāju: “Ko man darīt?” Es jūtos bezpalīdzīga pret meitenēm,” nosaka Ņina.
Meiteņu māte Marina bija 38 gadus veca vientuļā māte. Viņa strādāja vairākos darbos, lai nodrošinātu iztiku. “Visi viņu ļoti mīlēja. Viņas bērēs lija stiprs lietus, bet visi ciema iedzīvotāji bija atnākuši,” atminas Ņina.
Sarunas noslēgumā dažus teikumus pasaka arī Katerina. Viņa norāda, ka negrib atgriezties Kramatorskā: “Tur viss man atgādinās mammu. Es domāju, ka negribu tur dzīvot. Es tikai vēlos, lai karš beidzas pēc iespējas ātrāk. Es gribu, lai mana mamma būtu dzīva.”
