VIDEO. “Ne tikai cilvēki cieš karā…” 2000 govis nogalinātas Krievijas gaisa triecienos Harkivas apgabalā 12
BRĪDINĀM: video redzami nepatīkami kadri!
Kāds lauksaimnieks Šestakovas ciematā Harkivas apgabalā, Ukrainā, stāsta, ka 28.februārī, tikai dažas dienas pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, viņa saimniecībā Krievijas gaisa triecienos tika nogalināti 2000 liellopu. “Radio Free Europe/Radio Liberty” korespondentam Tarasam Ļevčenko lauksaimnieks pastāsta par uzbrukumu, kurā gāja bojā arī kāds fermas strādnieks, un parāda liellopu līķus, kas vēl ir jāizvāc.
“Ne tikai cilvēki cieš karā. Šī bija viena no lielākajām saimniecībām Harkivas reģionā. Krievu gaisa triecienu, apšaudes un okupācijas dēļ lielākā daļa govju tika vai nu nogalinātas, vai nomira bada nāvē. Brīdinājums, tālāk redzamais materiāls var jūs šokēt. Tas nav paredzēts jaunākai auditorijai,” video sākumā brīdina “RFE/RL” korespondents Tarass Ļevčenko.
“Lūk, skaties. Starp metāla konstrukcijām guļ govis. Te smaržo pēc nāves,” stāsta lauksaimnieks Serhijs Jacenko.
Fermā bija 3000 liellopu, no kuriem 1400 bija slaucamās govis. 28. februārī notika šausminošs gaisa trieciens. Piecas vai sešas lidmašīnas bombardēja fermu. Vairāk nekā 2000 govju tika nogalinātas. Pēdējais gaisa trieciens tika veikts 6. septembrī.
Atbildot uz jautājumu, kādēļ liellopu līķi joprojām atrodas starp fermas gruvešiem, Serhijs norāda, ka “liela daļa aprīkojuma ir bojāta. Nav apgaismojuma vai ģeneratoru.”
“Mana pirmā atbildes reakcija uz notikušo bija bailes par šejienes cilvēkiem. 21 gadu vecs vīrietis, kurš strādāja par metinātāju, nomira manās rokās. Es viņu pacēlu, un brūce viņa mugurā bija lielāka nekā brūce viņa krūtīs. Es tajā brīdī nevarēju domāt par govīm. Tikai 200 metrus no šejienes pagrabā bija paslēpušies divi bērni,” viņš turpina stāstīt.
Serhijs norāda, ka šajā ciematā citi civiliedzīvotāji nav cietuši: “Viņi skāra fermu un tuvējo Fedorivkas ciematu. Tur dzīvoja 20 iedzīvotāji. Piecpadsmit no viņiem bija pensionāri. Trīs no viņiem bija pie gultas. Man nav ne jausmas, kāds bija viņu mērķis. Šeit, manuprāt, viņi vienkārši bombardēja lielos jumtus.”
Serhijs dzīvo netālu no fermas, viņa sieva bija bērnudārza direktore. Ģimenē aug divi dēli – 5 un 7 gadus veci.
“Kad šeit ieradās separātistu karaspēks, es aizvedu savu sievu un dēlus pie radiem. Es paliku šeit strādāt fermā. Mēs centāmies turēties tālāk no separātistiem. Tad ieradās Krievijas armija, bet viņi bija tik negaidīti un nevēlami, ka devās prom pēc 20 minūtēm. Viņi man prasīja traktoru un citu aprīkojumu. Es nevarēju pateikt nē, bet es arī negribēju viņiem neko dot. Mēs centāmies no viņiem atrauties. Pie pirmās iespējas aizbraucu uz neokupētu teritoriju. Tas bija maija sākums. Toreiz notika smagas cīņas, un krieviem nebija laika mums. Mēs devāmies uz Harkivu. Pa ceļam notika apšaudes. Tas bija biedējoši,” atminas Serhijs.
“Pēc ciema atbrīvošanas govis, kuras bija palikušas dzīvas, tika evakuētas, jo krievu karaspēks tās turpināja apšaudīt. Pēc tam, kad Harkivas apgabals tika atbrīvots līdz Krievijas robežai, mēs nolēmām atgriezties,” stāsta lauksaimnieks. Kamēr Serhijs bija devies prom, par govīm rūpējās ciematā palikušie, taču bija arī brīži, kad tās netika pieskatītas un viņām nācās izdzīvot saviem spēkiem.
“Kad mēs atgriezāmies, piedzima teliņš. Dzīve turpinās. Ukrainā viss būs kārtībā,” noslēgumā saka Serhijs.
