VIDEO: Mikroķirurgs Olafs Libermanis stāsta par karu, apdraudējumu un ķirurģiju
0
Mikroķirurgs Olafs Libermanis kopš 2022. gada daudz strādā Ukrainā, operē Ukrainas militārpersonas un okupantu bombardēšanā cietušās cilvilpersonas, māca Ukrainas militārajiem mediķiem un ķirurgiem mikroķirurģijas tehniku.
Ir liela atšķirība, kāds ir vai (Latvijā) būtu karš. Kara pirmajās dienas Ukrainā Olafs iegādājās zāģus un urbjus būvniecības veikalā. Lieliskas stieples kaulu osteosintēzei varēja paņemt no velosipēda spieķiem. Pārsienamo materiālu nereti nācās sterilizēt vārot. Daļa medikamentu un operāciju materiāla beidzās tūlīt. Bet atcerēsimies – 1990. gadā nebija labu skalpeļu un Gailezera no vienas žiletes ārsti radīja četrus skalpeļus.
Ja karš ieilgst, tad jāaizmirst par kontrastizmeklēšanām, datortomogrāfiju un PET. Narkoze saīsinās līdz ar ēterim un novakaīnam. Mums derētu cementa maisu ar novokaīnu uz visu Latviju turēt un šķaidīt.
Ir divi pilnīgi atšķirīgi scenāriji – 2015. gada karš Dombass – Luhanska vai 2022. gada karš Kijeva – Irpeņa vai Mariopole.
Politiķiem, militāristiem ir jāzin – kas ir X stunda, kas ir tas, kam mēs gatavojamies. Varam iedomāties trīs scenārijus. Pirmais būtu rīvēšanās, cīņas uz robežas. Daži desmiti ievainoto katru dienu. Otrais būtu pilna mēroga karš, skatāmies kā notika Mariopolē – bez iespējām aizmukt. Tad tā būtu karadarbība mūsu teritorijā. Neviens nezin, cik būs cietušo dienā, neviens nezin, cik būs ārstu, būs vai nebūs ūdens, elektrība, šujamie materiāli, atsāpināšanas līdzekļi, narkozes iespējas. Trešais variants, kas ir Latvijā maz ticams – tā ir ieilgusi karadarbība. Ukraina ir izgājusi cauri šīm pirmajām divām stadijām, Ukrainā ir trešā stadija. Ieilgusi karadarbība Eiropā nav notikusi kopš 1945. gada. Cits stāsts ir Vjetnama vai Koreja, kur amerikāņiem bija izcila evakuācija.
Karadarbībai raksturīgs tas, ka nebeidzas ievainoto plūsma. Pārējais viss beidzas, ieskaitot ārstu pašu. Ukraiņu ķirurgi – mačo, lieliski ķirurgi, kas var izoperēt visu. Un šāds ķirurgs izoperē piecus pacientus, bet pie sestā pacienta nokrīt. Pēc 48 stundām pie operācijas galda krīt jebkurš ķirurgs.
Padomju laikos bija kodolkara doktrīna, uz Rīgu bija paredzēta 1 megatonna – piecdesmit Hirosimas bumbas. Un Padomju militārie speciālisti uzskatīja, ka medicīnas personāla zudums būs 90%. Tādēļ bija slimnīcu diversifikācija, bija briljantas slimnīcas Ādažos, Saulkrastos, Siguldā.
Kas notiktu, ja blakus Austrumu klīniskajai slimnīcai, piemēram, 100 metru attālumā nokristu planējošā bumba? Vienkārši slimnīcai izbirtu visi logi. Ja tas notiek februārī, kad ārā ir mīnusi, viss beidzas.
Olafs Libermanis Rīgas Medicīnas institūtu ir beidzis 1985. gadā, strādājis Mikroķirurģijas centrā, Brūču klīnikā un citās ķirurģijas klīnikās. Viņa viedoklis ir skarbs, bet pieredzē balstīts. Vērts ieklausīties.
