Māksla izglābs? Māra Ķimele brīnās par cilvēkiem, kam pietrūkst padomju laiki 56
Režisorei Mārai Ķimelei šajā sezonā jauns iestudējums Valmieras teātrī lugai ”Eiridīke”, turpinās darbs ar aktieriem, studentiem; šobrīd pabeigts darbs pie koncertuzveduma komponista Artura Maskata dzimšanas dienai, par režisores radošo darbību šovakar vēstīja LNT, iztaujājot režisori par mākslu un norisēm sabiedrībā.
“Izšķirošais ir personības dziļums, tas saslēgums ar dzīvi, kurš ir, kas to lai zina, no kā atkarīgs. Ir tādi tukšāki cilvēki un tie bezdibenīgie cilvēki. Tad pedagogu uzdevums no vienas puses ir atraisīt to plūsmu, kas viņā guļ. Un gan jau katrā cilvēkā guļ tas bezdibenis. Un tomēr ir jaunieši, kuri ātrāk paraujas vaļā un ir tādi, kuri tomēr uzkavējas sadzīves zonā,” saka režisore LNT ziņu raidījumam “TOP 10”.
Režisore brinās par tiem cilvēkiem, “un tādu nav maz, kas ilgojas pēc padomju laikiem, un saka, ka tad gan bija labi, acīmredzot, kaut kā vajadzēja tikai eksistēt, varbūt”. Viņa šo laika posmu izjūt kā vardarbību,
M. Ķimele intervijā stāsta, ka ikdienā redz ārkārtīgi daudz 40 un 30 gadīgus cilvēkus, ieskaitot jauniešus, ļoti gudrus, aktīvus un strādīgus. Un tad ir kaut kāda sarūgusī daļa. Materiālā nevienlīdzība ļoti traumējot cilvēkus, viņa akcentē.
“Mūsu lielajiem bagātniekiem kaut kā būtu jāsaprot, ka tas ļoti traumē citus cilvēkus un padara viņus ļaunus – daudz ļaunākus nekā viņi ir. Es jau domāju, ka vajag dalīties, es uzskatu, ka vajag dalīties, pavisam vienkārši – vajag dalīties. Es atbalstu Kultūras ministrijas iniciatīvu, ka laucinieki var no mazpilsētām un laukiem atbraukt uz Rīgu uz teātriem un izstādēm. Viņiem viss maksā uz pusi dārgāk un viņi pelna uz mazāk. Tas ir tik netaisnīgi un negodīgi. Tas ir simtgades cienīgs pasākums,” uzsver režisore.
Māra Ķimele ne tikai lugās mūs aicina domāt – par tām attiecībām vienam pret otru, kuras nemainās, lai kurā gadsimtā mēs dzīvotu un šo attiecību burvību un traģiku viņa mums parāda teātrī, pauda LNT.
