VIDEO LATGALĒ: Juris Galerijs Vidiņš stāsta Pēterim Apinim par Rēzekni un Rēzeknes slimnīcu
0
Juris Galerijs Vidiņš dzīvo Rēzeknē, ir latviešu ārsts un politiķis. Cēlies no senas latviešu ķoniņu dzimtas. Dzimis ārsta un literāta Jura Nikolaja Vidiņa un viņa sievas Mildas ģimenē. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem, māsu un brāli no Mazirbes doktorāta deportēts uz Krasnojarskas novada Pirovskas rajonu Sibīrijā. 1947. gadā nelegāli atgriezies, bet 1952. gadā vēlreiz deportēts uz Sibīriju.
No Staļinskas Kemerovas apgabalā atgriezās dzimtenē 1955. gadā, nonāca Rēzeknē. Tēvs bija ārsts – fizioterapeits, un viņam neļāva dzimtajā Liepājā atgriezties, vienīgā vieta, kurp varēja doties strādāt, bija Rēzekne. Tēvs sāka strādāt Rēzeknes prettuberkulozes dispanserā.
Pirmā skolas diena latviešu skolā Jurim Vidiņam bija pirmais marts, un viņu pārsteidza, ka latviešu skolnieki savā starpā starpbrīžos sarunājās krievu valodā. Tolaik Rēzeknes pilsētā latviešu valodu nedzirdēja, latgalieši kautrējās par savu valodu. Kopš tā laika pagājuši gandrīz pilni 70 gadi, un latgalieši Rēzeknē lepojas ar to, ka ir latgalieši.
Tolaik – pirms daudziem gadiem dzīvojot Rēzeknē, Juris Galērijs Vidiņš neizjuta Latgali kā savas mājas, jo bija taču cēlies no Kurzemes ķoniņiem. Tagad viņš saka, ka Rēzekne ir viņa īstā vieta, viņš ir bijis precējies ar latgalieti un šeit viņam piedzimuši divi bērni. Sieva palīdzējusi Jurim uzturēt nacionālo garu, tik lielu nacionālisti kā savu sievu, Juris Vidiņš citu nezin.
Pēc Rēzeknes 1. vidusskolas beigšanas 1958. gadā Juris Galērijs Vidiņš iestājās Rīgas Medicīnas institūtā, kuru beidza 1964. gadā. Praksē gāja mazajā Bērzpils slimnīciņā, Viļānu slimnīcā un Rēzeknes slimnīcā. Pēc institūta beigšanas nonāca atpakaļ Rēzeknē, bet no šejienes viņu nozīmēja uz Stružānu slimnīcu, kurā bija 50 gultas ar infekciju nodaļu, ar dzemdību nodaļu un terapijas nodaļu. Jau pēc pusgada Vidiņu iecēla par šīs slimnīcas galveno ārstu.
Tajā laikā viņš sapazinās ar kompartijas rajona 1. sekretāru Bogdanovu, ieguva viņa labvēlību, un Bogdanovs sāka Vidiņu stumt uz lieliem amatiem – par Rēzeknes rajona galveno ārstu, pēc tam par Rēzeknes pilsētas un rajona veselības pārvaldes vadītāju jeb galvenā ārsta vietas izpildītāju. Tad Bogdanovs lika iestāties kompartijā, jo citādi nebija pielaides pie slepeniem dokumentiem, piemēram, mobilizācijas plāniem. Iestājoties partijā Vidiņš neko par izsūtījumu netika stāstījis un viņu 1972. gadā arī uzņēma kompartijā. Kad Vidiņu apstiprināja par galveno ārstu, ministrs Vilhelms Kaņeps jautājis – vai slimnīcu uzbūvēsi, uz ko Vidiņš atsaucies – ar Jūsu palīdzību.
Rēzeknes slimnīcu viņš ir uzbūvējis “ar konjaka kastēm”. Pilsētprojekts par franču konjaku palīdzēja fiksi dabūt dokumentāciju, ātri uzbūvējis slimnīcu.
Vidiņš vadīja Rēzeknes slimnīcu līdz 1988. gadam, kad divkosība viņam apnika pilnībā un Vidiņš iestājās “Helsinki–86” grupā, drīz kļuva par tās vadītāju.
Tad Vidiņu izmeta gan no amatiem, gan no kompartijas, gan no rajona deputāta pienākumiem. Tiesa, 1988. gadā vēl nešķita reāli, ka izdosies atgūt neatkarību.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Juris Galerijs Vidiņš aktīvi iesaistījās valsts politikā, bija Latvijas atdzimšanas partijas priešsēdētājs, Rēzeknes pilsētas valdes priekšsēdētāja vietnieks, 6. Saeimas un 7. Saeimas deputāts, vēlāk Viļānu slimnīcas rīkotājdirektors.
Šobrīd skatās no savas istabas loga uz Rēzeknes slimnīcu un lēš, ka Rēzeknē kaut kas labs no viņa ir palicis.
